Tiesnesim ir pienākums būt objektīvam, un ja tiesnesis nevar tāds būt, tam ir aizliegts piedalīties lietas izskatīšanā.[1] Tas ir vispārzināms princips, un, neskatoties uz to, ka Satversmes tiesas procesā atbilstoši Satversmes tiesas likuma 25. panta piektajai daļai nepastāv tiesneša noraidīšanas institūts,[2] šis princips ir attiecināms arī uz Satversmes tiesu, jo aizliegums pieteikt noraidījumu tiesnesim nekādi nenozīmē, ka nevarētu rasties neobjektīva tiesneša situācijas.[3] Satversmes tiesas likuma 25. panta piektā daļa nozīmē vien to, ka nevienam no lietas dalībniekiem nav tiesību prasīt tiesneša noraidīšanu, tādējādi atstājot uz pašas Satversmes tiesas pleciem neobjektīva tiesneša situāciju identificēšanu un nodrošināšanu, ka neobjektīvs tiesnesis nepiedalās lietas izskatīšanā, tas ir, tiesnesis pats atstatās vai tiek atstatīts. Raksta mērķis ir aplūkot tiesneša atstatīšanās institūtu Satversmes tiesas procesā, cenšoties kliedēt dažkārt izskanējušo mītu, ka tajā nekad nevarētu izveidoties neobjektīva tiesneša situācijas.

atstatisanas

Continue reading