Jānis

Memuāri

Category: Satversmes tiesas process

Tiesību normas darbības ierobežošana – sapnis vai realitāte

Konstitucionālās sūdzības gadījumos likumdevējs nav paredzējis citus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus kā tiesas nolēmuma izpildes apturēšanu. Jautājums par tiesību normu darbības apturēšanu nav uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu.[1] Šie Satversmes tiesas vārdi šobrīd jau ir kļuvuši par dogmu, no kuras nav izdevies izsprukt nevienam konstitucionālās sūdzības iesniedzējam, kas vēlējies panākt tiesību normu darbības apturēšanu, un kuru kā dzejoli spēj deklanēt ikviens Satversmes tiesas procesa praktiķis.[2] Tādēļ varētu šķist, ka Latvijā tiesību normas darbības apturēšana konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir kā neaizsniedzams sapnis. Taču šis sapnis nav nemaz tik neaizsniedzams, kā tas sākotnēji varētu šķist.

Tiesību normu darbības ierobežošanas jautājums konstitucionālās sūdzības gadījumos, kuru Satversmes tiesai nācās atrisināt, nebija tikai jautājums par pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tas bija jautājums par to, kā ir labāk īstenojams varas dalīšanas princips un kā ir veidojamas konstitucionālās tiesas un likumdevēja savstarpējās attiecības, lai to ietvaros valdītu konstitucionāla līmeņa miers. Satversmes tiesa lēma, ka tobrīd mieru abu attiecībās varēja labāk panākt ar sevis pašierobežošanos, nevis juridisko aktīvismu, proti, tiesību normu darbības ierobežošanas jautājums izlemjams likumdošanas procesa, nevis Satversmes tiesas procesa ietvaros. Vienlaikus Satversmes tiesa nav pateikusi, ka konstitucionālās sūdzības gadījumos šādai iespējai nevajadzētu pastāvēt. Ir izlemts, ka būtu vēlams, lai par šādu pagaidu aizsardzības līdzekli izšķirtos pats likumdevējs.

Tas, vai šāds lēmums bija pareizs, nepārprotami, ka ir diskutabls un ļoti jūtīgs jautājums, par kuru autors ir centies izvērst arī nelielu polemiku.[3] Taču šajā rakstā tā netiks turpināta, un tā vietā, neatkarīgi no tā, kādā veidā ir izlemjams jautājums par Satversmes tiesas tiesībām ierobežot tiesību normu darbību, autors vēlas vērst uzmanību, kāpēc Latvijā ir svarīgi, lai Satversmes tiesai tiktu nodrošinātas tiesības ierobežot tiesību normu darbību konstitucionālās sūdzības gadījumos un kāpēc šobrīd esošais tiesību aizsardzības mehānisms var izrādīties ne līdz galam efektīvs.

Par tiesibu normu ierobezosanu

Continue reading

Vai Satversmes tiesas spriedums šoreiz tiks izpildīts

Par ST sprieduma izpildi

Continue reading

Šodienas Satversme tiesas sekcijas nokrāsās

Konstitūcija un visa valsts iekārta tiek radīta, lai atspoguļotu un efektīvi aizsargātu dažādas vērtības. Satversmes tiesa ir viens no efektīvākajiem šo vērtību sargiem, īpaši, ja runa iet par personu pamattiesībām kā visa konstitucionālisma pamatvērtībām.

Kā fiziskas personas, tā juridiskas personas Satversmes tiesā kopš 2001.gada var individuāli aizsargāt savas vērtības (pamattiesības). Tas tiek īstenots ar konstitucionālās sūdzības palīdzību. Tomēr, kāds ir personas ceļš līdz Satversmes tiesai?

Continue reading

Tiesību normas darbības ierobežošana Satversmes tiesā

Konstitucionālās sūdzības gadījumos likumdevējs nav paredzējis citus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus kā tiesas nolēmuma izpildes apturēšanu. Jautājums par tiesību normu darbības apturēšanu nav uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu.[1] Šie Satversmes tiesas vārdi šobrīd jau ir kļuvuši par dogmu, no kuras nav izdevies izsprukt nevienam konstitucionālās sūdzības iesniedzējam, kas vēlējies panākt tiesību normu darbības apturēšanu, un kuru kā dzejoli spēj deklanēt ikviens Satversmes tiesas procesa praktiķis. Tādēļ varētu šķist, ka Latvijā tiesību normas darbības apturēšana konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir kā neaizsniedzams sapnis. Taču šis sapnis nav nemaz tik neaizsniedzams, kā tas sākotnēji varētu šķist. Tas ir tāpēc, ka Satversmes tiesa ar minētiem vārdiem ir tikai darījusi zināmu, ka jaunu pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu ieviešana ir nevis Satversmes tiesas, bet gan likumdevēja kompetences jautājums, un no Satversmes tiesas prakses neizriet, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir pietiekami, ka tiesas procesa laikā tam ir pieejams Satversmes tiesas likuma 19.2 panta piektajā daļā minētais pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis – tiesas nolēmuma izpildes apturēšana.

Continue reading

Satversmes tiesas tiesneša atstatīšanās

Tiesnesim ir pienākums būt objektīvam, un ja tiesnesis nevar tāds būt, tam ir aizliegts piedalīties lietas izskatīšanā.[1] Tas ir vispārzināms princips, un, neskatoties uz to, ka Satversmes tiesas procesā atbilstoši Satversmes tiesas likuma 25. panta piektajai daļai nepastāv tiesneša noraidīšanas institūts,[2] šis princips ir attiecināms arī uz Satversmes tiesu, jo aizliegums pieteikt noraidījumu tiesnesim nekādi nenozīmē, ka nevarētu rasties neobjektīva tiesneša situācijas.[3] Satversmes tiesas likuma 25. panta piektā daļa nozīmē vien to, ka nevienam no lietas dalībniekiem nav tiesību prasīt tiesneša noraidīšanu, tādējādi atstājot uz pašas Satversmes tiesas pleciem neobjektīva tiesneša situāciju identificēšanu un nodrošināšanu, ka neobjektīvs tiesnesis nepiedalās lietas izskatīšanā, tas ir, tiesnesis pats atstatās vai tiek atstatīts. Raksta mērķis ir aplūkot tiesneša atstatīšanās institūtu Satversmes tiesas procesā, cenšoties kliedēt dažkārt izskanējušo mītu, ka tajā nekad nevarētu izveidoties neobjektīva tiesneša situācijas.

atstatisanas

Continue reading

Ārējo normatīvo aktu izdošana: vai diskusija beigusies?

Satversmes tiesa 2016. gada 2. martā atzina, ka Latvijas Banka kā autonoma valsts pārvaldes iestāde ir tiesīga izdot likumpilnvarotus ārējos normatīvos aktus. Tas ir fundamentāls atzinums, un tādēļ šis spriedums nevar palikt bez ievērības. Tiesību zinātnei ir pienākums to analizēt un censties pat ar kritisku aci uzlūkot, jo mērķis ir viens – tiesisko sistēmu padarīt labāku un taisnīgāku. Šī raksta mērķis ir īsi analizēt minēto spriedumu un rast atbildi uz jautājumu: vai ilglaicīgā diskusija par šāda veida iestāžu tiesībām izdot ārējos normatīvos aktus ir beigusies? Vai gluži otrādi – šis spriedums ir aizsācis jaunas diskusijas veidošanos tiesību zinātnē un pavēris līdz šim vēl “neizdibinātus” ceļus?

Arejo normativo aktu izdosana,png

Continue reading

Valdes atbildība par nodokļu parādiem

Kopš 01.01.2015. stājās spēkā grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām” (Nodokļu likums), ar kuriem Nodokļu likuma XI nodaļā tika ieviests regulējums, kas nosaka valdes locekļu personīgo atbildību par nodokļu parādiem, ir pagājis vairāk nekā gads. Šajā laika posmā minētie grozījumi ir tikuši “cilāti” gandrīz no visām iespējamajām pusēm, kā arī 2 reizes politiskās partijas tos apstrīdēja Satversmes tiesā, un 29.12.2015. ierosināta tiesvedība. Apstrīdēšana, ja reiz pret grozījumu pieņemšanu likumdošanas procesa laikā aktīvi iestājās ne vien vairākas sabiedriskās organizācijas un komersanti, bet pat Tieslietu ministrija un Saeimas Juridiskais birojs, ir likumsakarīga, un patlaban ir tikai laika jautājums, kad lieta tiks izskatīta Satversmes tiesā un pieņemts spriedums par šāda veida mehānisma atbilstību vai neatbilstību Satversmei. Ņemot vērā aktualitāti, piedāvāju īsu un koncentrētu ieskatu šī mehānisma galvenajos problēmjautājumos, raugoties no Satversmes pozīcijām.

Continue reading

Neregulētie procesuālie jautājumi Satversmes tiesas procesā

Satversmes tiesas likuma 26.panta pirmās daļas trešais teikums nosaka, ka Satversmes tiesas likumā un Satversmes tiesas reglamentā neregulētus procesuālos jautājumus izlemj Satversmes tiesa. Šādi tas ir jau gandrīz piecpadsmit gadus, un šo gadu laikā caur neregulēto procesuālo jautājumu prizmu Satversmes tiesas procesā ir tikuši skatīti arī ļoti būtiski konstitucionālo tiesību jautājumi un pieņemti lēmumi, kas saistīti, piemēram, ar parakstīta starptautiskā līguma apstiprināšanas procedūras, tautas nobalsošanas un likuma darbības apturēšanu.[1] Tomēr nav iespējams apgalvot, ka šo gadu laikā tiesību doktrīna vai Satversmes tiesas prakse pilnībā būtu viesusi skaidrību par to, kas tad beigu beigās ir uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu un pēc kādas metodoloģijas Satversmes tiesai tos ir nepieciešams izlemt. Vēl jo vairāk neskaidrības rada minētās rakstveida tiesību normas patiesais pienesums, ja reiz arī iepriekš Satversmes tiesai atbilstoši juridiskās obstrukcijas aizlieguma principam bija pienākums izlemt neregulētos procesuālos jautājumus, ciktāl tie bija uzskatāmi par likuma robiem. Tieši tāpēc autors ar šo rakstu ir izvēlējies plašāk aplūkot neregulētos procesuālos jautājumus, kas līdz šim tiesību doktrīnā nav tikuši aplūkoti, cerībā par šo tematiku vairot viedokļu apmaiņu.

nereguletie

Continue reading

Satversmes tiesa – ārējo normatīvo aktu izdevēja

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 26.panta pirmajai daļai Satversmes tiesas kompetencē esošo lietu izskatīšanas procesuālo kārtību galvenokārt regulē Satversmes tiesas reglaments un Satversmes tiesas likums. Latvijas apstākļos par pierastu nav iespējams nosaukt situāciju, kad lietu izskatīšanas procesuālo kārtību tiesās regulē ne tikai likumdevēja pieņemts likums, bet arī Satversmes tiesas reglaments, ko pieņem pati Satversmes tiesa. Tas liek uzdot jautājumu par Satversmes tiesas reglamenta juridisko dabu, kas Latvijas tiesību zinātnē līdz šim īsti nav ticis pētīts. Autors turpmāk rakstā pamatos savu izvirzīto tēzi, ka Satversmes tiesas reglaments ir uzskatāms par sui generis ārēju normatīvu aktu un paskaidros, kāpēc Satversmes tiesai ir atzīstamas tiesības izdot ārēju normatīvu aktu, radot fundamentālu konstitucionālo tiesību precedentu, kura dēļ ir konstatējama konstitucionālā tradīcija post factum. Tāpat rakstā tiks aplūkots, kā likumdevējs izšķīrās par labu risinājumam, kad Satversme tiesas reglaments regulē lietu izskatīšanas procesuālo kārtību. Raksta mērķis, ņemot vērā neseno Satversmes tiesas 2015.gada 16.aprīļa lēmumu par lietas ierosināšanu saistībā ar Latvijas Bankas tiesībām izdot ārējus normatīvos aktus,[1] ir arī raisīt diskusiju par institūcijām, kurām demokrātiskā un tiesiskā valstī likumdevējs var deleģēt tiesības izdot ārējus normatīvos aktus.

Arejo normativo aktu izdeveja

Continue reading