Jānis

Memuāri

Category: Konstitucionālās tiesības

Valsts atbildība kā atsevišķs juridiskās atbildības veids

Latvijā ir plaši izplatīts uzskats, ka pastāv četri juridiskās atbildības veidi: kriminālatbildība, administratīvā atbildība, civiltiesiskā atbildība un disciplinārā atbildība. Taču tādi likumi kā Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums[1] liek domāt, ka bez šiem četriem ierastajiem juridiskās atbildības veidiem pastāv arī kāds cits juridiskās atbildības veids, kuru var dēvēt par valsts atbildību.[2]

Lai pamatotu, ka valsts atbildība ir atsevišķs juridiskās atbildības veids, rakstā vispirms tiks analizēts, kas ir juridiskā atbildība un kādas ir tās pazīmes, bet pēc tam, kas ir valsts atbildība un kāpēc valsts atbildība ir atsevišķs juridiskās atbildības veids, kas nav ierindojams nevienā no četriem ierastajiem juridiskās atbildības veidiem.

Continue reading

LAW ON STATE LIABILITY: LATVIAN AND ESTONIAN PERSPECTIVE

State liability is a contemporary phenomenon. During the Russian empire times, Soviet Union times, as well as in Latvia’s first period of independence an idea of state liability was weakly developed. State was either liable for embezzlement or squandering of money that according to law was entrusted to judges (Russian empire times and first period of independence of Latvia), or was liable for unlawful conviction or arrest (Soviet Union times).

Nowadays in Latvia state liability has formed as separate legal liability form. Both in Estonia and Latvia in order to attract state liability no relevance is given to fault of particular authority or state official. However, a state may be relieved from liability if the damage could not be prevented even fully observing diligence necessary for the performance of public duties.

State is liable for every action of its branches – legislative, executive and judicial branch. In Estonia and Latvia private law norms are applied subsidiary, if it does not contradict the idea of state liability, and in both countries under certain circumstances it is possible to receive compensation for lawful administrative act.

In Latvia legal person may be subject to non-pecuniary loss, whereas in Estonia only natural persons may be subject to non-pecuniary loss. In Estonia all issues related to state liability are mostly stipulated in one legal act – State liability act. This Law also prescribes a procedure on grant of compensation for damages caused by normative acts. As to Latvia there are no legal regulations in this regard. The understanding of state liability in Latvia is very similar to one that exists in Estonia. However, for both there is place for improvements. 

LT konference

Continue reading

Tiesību normas darbības ierobežošana – sapnis vai realitāte

Konstitucionālās sūdzības gadījumos likumdevējs nav paredzējis citus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus kā tiesas nolēmuma izpildes apturēšanu. Jautājums par tiesību normu darbības apturēšanu nav uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu.[1] Šie Satversmes tiesas vārdi šobrīd jau ir kļuvuši par dogmu, no kuras nav izdevies izsprukt nevienam konstitucionālās sūdzības iesniedzējam, kas vēlējies panākt tiesību normu darbības apturēšanu, un kuru kā dzejoli spēj deklanēt ikviens Satversmes tiesas procesa praktiķis.[2] Tādēļ varētu šķist, ka Latvijā tiesību normas darbības apturēšana konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir kā neaizsniedzams sapnis. Taču šis sapnis nav nemaz tik neaizsniedzams, kā tas sākotnēji varētu šķist.

Tiesību normu darbības ierobežošanas jautājums konstitucionālās sūdzības gadījumos, kuru Satversmes tiesai nācās atrisināt, nebija tikai jautājums par pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tas bija jautājums par to, kā ir labāk īstenojams varas dalīšanas princips un kā ir veidojamas konstitucionālās tiesas un likumdevēja savstarpējās attiecības, lai to ietvaros valdītu konstitucionāla līmeņa miers. Satversmes tiesa lēma, ka tobrīd mieru abu attiecībās varēja labāk panākt ar sevis pašierobežošanos, nevis juridisko aktīvismu, proti, tiesību normu darbības ierobežošanas jautājums izlemjams likumdošanas procesa, nevis Satversmes tiesas procesa ietvaros. Vienlaikus Satversmes tiesa nav pateikusi, ka konstitucionālās sūdzības gadījumos šādai iespējai nevajadzētu pastāvēt. Ir izlemts, ka būtu vēlams, lai par šādu pagaidu aizsardzības līdzekli izšķirtos pats likumdevējs.

Tas, vai šāds lēmums bija pareizs, nepārprotami, ka ir diskutabls un ļoti jūtīgs jautājums, par kuru autors ir centies izvērst arī nelielu polemiku.[3] Taču šajā rakstā tā netiks turpināta, un tā vietā, neatkarīgi no tā, kādā veidā ir izlemjams jautājums par Satversmes tiesas tiesībām ierobežot tiesību normu darbību, autors vēlas vērst uzmanību, kāpēc Latvijā ir svarīgi, lai Satversmes tiesai tiktu nodrošinātas tiesības ierobežot tiesību normu darbību konstitucionālās sūdzības gadījumos un kāpēc šobrīd esošais tiesību aizsardzības mehānisms var izrādīties ne līdz galam efektīvs.

Par tiesibu normu ierobezosanu

Continue reading

Tiesību normas darbības ierobežošana Satversmes tiesā

Konstitucionālās sūdzības gadījumos likumdevējs nav paredzējis citus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus kā tiesas nolēmuma izpildes apturēšanu. Jautājums par tiesību normu darbības apturēšanu nav uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu.[1] Šie Satversmes tiesas vārdi šobrīd jau ir kļuvuši par dogmu, no kuras nav izdevies izsprukt nevienam konstitucionālās sūdzības iesniedzējam, kas vēlējies panākt tiesību normu darbības apturēšanu, un kuru kā dzejoli spēj deklanēt ikviens Satversmes tiesas procesa praktiķis. Tādēļ varētu šķist, ka Latvijā tiesību normas darbības apturēšana konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir kā neaizsniedzams sapnis. Taču šis sapnis nav nemaz tik neaizsniedzams, kā tas sākotnēji varētu šķist. Tas ir tāpēc, ka Satversmes tiesa ar minētiem vārdiem ir tikai darījusi zināmu, ka jaunu pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu ieviešana ir nevis Satversmes tiesas, bet gan likumdevēja kompetences jautājums, un no Satversmes tiesas prakses neizriet, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir pietiekami, ka tiesas procesa laikā tam ir pieejams Satversmes tiesas likuma 19.2 panta piektajā daļā minētais pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis – tiesas nolēmuma izpildes apturēšana.

Continue reading

Streļčenoks pret Strīķi: 4.raunds

Izlasot ziņas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (turpmāk – KNAB) priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks uzsāk nu jau 4.raundu pret savu vietnieci Jutu Strīķi vai Annu Potapovu ar nolūko atbrīvot no amata, pārmāc dažādas sajūtas. No vienas puse tas liek atplesties smaidam par to, ka kārtējo reizi kas uzjautrinošs ir noticis valsts pārvaldes ietvaros, jo neba jau nu pirmo reizi kas tāds notiek, bet gan ceturto. Turklāt smaids ir vēl jo lielāks, ja visas iepriekšējās trīs reizes, kad Streļčenoks ir mēģinājis atbrīvoties no savas vietniecies, ir bijušas nesekmīgas – vai nu Ministru prezidents vai tiesa attiecīgos lēmumus ir atcēlušas, atgriežot Jutu Strīķi darbā. Tomēr no otras puses – tas patiešām raisa skumjas par to, ka neviens nav spējīgs nomierināt šo kašķīgo pārīti, kuri jau manā ieskatā kļūst par izsmieklu visas sabiedrības acīs. Taču nav tā, ka nevienam likums nepiešķirtu pietiekamus “ieročus”, ar kuriem abus apklusināt. Tā ir politiska nevēlēšanās.

Continue reading

Ārējo normatīvo aktu izdošana: vai diskusija beigusies?

Satversmes tiesa 2016. gada 2. martā atzina, ka Latvijas Banka kā autonoma valsts pārvaldes iestāde ir tiesīga izdot likumpilnvarotus ārējos normatīvos aktus. Tas ir fundamentāls atzinums, un tādēļ šis spriedums nevar palikt bez ievērības. Tiesību zinātnei ir pienākums to analizēt un censties pat ar kritisku aci uzlūkot, jo mērķis ir viens – tiesisko sistēmu padarīt labāku un taisnīgāku. Šī raksta mērķis ir īsi analizēt minēto spriedumu un rast atbildi uz jautājumu: vai ilglaicīgā diskusija par šāda veida iestāžu tiesībām izdot ārējos normatīvos aktus ir beigusies? Vai gluži otrādi – šis spriedums ir aizsācis jaunas diskusijas veidošanos tiesību zinātnē un pavēris līdz šim vēl “neizdibinātus” ceļus?

Arejo normativo aktu izdosana,png

Continue reading

Neregulētie procesuālie jautājumi Satversmes tiesas procesā

Satversmes tiesas likuma 26.panta pirmās daļas trešais teikums nosaka, ka Satversmes tiesas likumā un Satversmes tiesas reglamentā neregulētus procesuālos jautājumus izlemj Satversmes tiesa. Šādi tas ir jau gandrīz piecpadsmit gadus, un šo gadu laikā caur neregulēto procesuālo jautājumu prizmu Satversmes tiesas procesā ir tikuši skatīti arī ļoti būtiski konstitucionālo tiesību jautājumi un pieņemti lēmumi, kas saistīti, piemēram, ar parakstīta starptautiskā līguma apstiprināšanas procedūras, tautas nobalsošanas un likuma darbības apturēšanu.[1] Tomēr nav iespējams apgalvot, ka šo gadu laikā tiesību doktrīna vai Satversmes tiesas prakse pilnībā būtu viesusi skaidrību par to, kas tad beigu beigās ir uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu un pēc kādas metodoloģijas Satversmes tiesai tos ir nepieciešams izlemt. Vēl jo vairāk neskaidrības rada minētās rakstveida tiesību normas patiesais pienesums, ja reiz arī iepriekš Satversmes tiesai atbilstoši juridiskās obstrukcijas aizlieguma principam bija pienākums izlemt neregulētos procesuālos jautājumus, ciktāl tie bija uzskatāmi par likuma robiem. Tieši tāpēc autors ar šo rakstu ir izvēlējies plašāk aplūkot neregulētos procesuālos jautājumus, kas līdz šim tiesību doktrīnā nav tikuši aplūkoti, cerībā par šo tematiku vairot viedokļu apmaiņu.

nereguletie

Continue reading

Satversmes tiesa – ārējo normatīvo aktu izdevēja

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 26.panta pirmajai daļai Satversmes tiesas kompetencē esošo lietu izskatīšanas procesuālo kārtību galvenokārt regulē Satversmes tiesas reglaments un Satversmes tiesas likums. Latvijas apstākļos par pierastu nav iespējams nosaukt situāciju, kad lietu izskatīšanas procesuālo kārtību tiesās regulē ne tikai likumdevēja pieņemts likums, bet arī Satversmes tiesas reglaments, ko pieņem pati Satversmes tiesa. Tas liek uzdot jautājumu par Satversmes tiesas reglamenta juridisko dabu, kas Latvijas tiesību zinātnē līdz šim īsti nav ticis pētīts. Autors turpmāk rakstā pamatos savu izvirzīto tēzi, ka Satversmes tiesas reglaments ir uzskatāms par sui generis ārēju normatīvu aktu un paskaidros, kāpēc Satversmes tiesai ir atzīstamas tiesības izdot ārēju normatīvu aktu, radot fundamentālu konstitucionālo tiesību precedentu, kura dēļ ir konstatējama konstitucionālā tradīcija post factum. Tāpat rakstā tiks aplūkots, kā likumdevējs izšķīrās par labu risinājumam, kad Satversme tiesas reglaments regulē lietu izskatīšanas procesuālo kārtību. Raksta mērķis, ņemot vērā neseno Satversmes tiesas 2015.gada 16.aprīļa lēmumu par lietas ierosināšanu saistībā ar Latvijas Bankas tiesībām izdot ārējus normatīvos aktus,[1] ir arī raisīt diskusiju par institūcijām, kurām demokrātiskā un tiesiskā valstī likumdevējs var deleģēt tiesības izdot ārējus normatīvos aktus.

Arejo normativo aktu izdeveja

Continue reading

Tiesu instanču sistēmas reforma

Līdz tiesu instanču sistēmas reformas uzsākšanai bija pierasts, ka atsevišķas lietu kategorijas civillietās un krimināllietās pirmajā instancē piekrīt apgabaltiesām un apelācijas instancē attiecīgai Augstākās tiesas (AT) palātai. Tomēr viss mainīsies ar tīrās trīspakāpju tiesu instanču sistēmas modeļa ieviešanu, kura turpmāk paredz, ka pirmajā instancē visas civillietas un krimināllietas tiks skatītas rajona (pilsētas) tiesās, apelācijas instancē – apgabaltiesās, savukārt kasācijas instancē – AT. Tādējādi tiks nodrošināta efektīvāka un vienveidīgāka lietu izskatīšanas kārtība, kā arī vispārīgi padarīta skaidrāka un pārskatāmāka tiesu sistēma Latvijā, novēršot iespējamos pārpratumus par to, kurā no tiesām personai būtu jāvēršas. Pārejot uz jauno sistēmu, līdz 31.12.2016. paredzēts pilnībā atteikties arī no AT tiesu palātām, nosakot, ka AT lietas tiks skatītas tikai kasācijas kārtībā.

Continue reading