Jānis

Memuāri

Author: janis

LAW ON STATE LIABILITY: LATVIAN AND ESTONIAN PERSPECTIVE

State liability is a contemporary phenomenon. During the Russian empire times, Soviet Union times, as well as in Latvia’s first period of independence an idea of state liability was weakly developed. State was either liable for embezzlement or squandering of money that according to law was entrusted to judges (Russian empire times and first period of independence of Latvia), or was liable for unlawful conviction or arrest (Soviet Union times).

Nowadays in Latvia state liability has formed as separate legal liability form. Both in Estonia and Latvia in order to attract state liability no relevance is given to fault of particular authority or state official. However, a state may be relieved from liability if the damage could not be prevented even fully observing diligence necessary for the performance of public duties.

State is liable for every action of its branches – legislative, executive and judicial branch. In Estonia and Latvia private law norms are applied subsidiary, if it does not contradict the idea of state liability, and in both countries under certain circumstances it is possible to receive compensation for lawful administrative act.

In Latvia legal person may be subject to non-pecuniary loss, whereas in Estonia only natural persons may be subject to non-pecuniary loss. In Estonia all issues related to state liability are mostly stipulated in one legal act – State liability act. This Law also prescribes a procedure on grant of compensation for damages caused by normative acts. As to Latvia there are no legal regulations in this regard. The understanding of state liability in Latvia is very similar to one that exists in Estonia. However, for both there is place for improvements. 

LT konference

Continue reading

Cēloņsakarības izpratne administratīvajā procesā: zaudējumi

Satversmes 92. panta trešais teikums garantē tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu. Lai atlīdzinātu zaudējumus, ir jāpastāv cēloniskam sakaram starp iestādes rīcību un zaudējumiem. Latvijā nav bijuši padziļināti pētījumi par cēlonisko sakaru administratīvajā procesā, un tādēļ rakstā tiks analizēts, kādam ir jābūt cēloniskam sakaram, lai rastos zaudējumu atlīdzināšanas pienākums.

Ar zaudējumiem tiks saprasts gan esošs mantas samazinājums un neiegūtā peļņa, gan arī juridiskās palīdzības izmaksas, kā to paredz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) 7. pants.

Continue reading

Tiesību normas darbības ierobežošana – sapnis vai realitāte

Konstitucionālās sūdzības gadījumos likumdevējs nav paredzējis citus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus kā tiesas nolēmuma izpildes apturēšanu. Jautājums par tiesību normu darbības apturēšanu nav uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu.[1] Šie Satversmes tiesas vārdi šobrīd jau ir kļuvuši par dogmu, no kuras nav izdevies izsprukt nevienam konstitucionālās sūdzības iesniedzējam, kas vēlējies panākt tiesību normu darbības apturēšanu, un kuru kā dzejoli spēj deklanēt ikviens Satversmes tiesas procesa praktiķis.[2] Tādēļ varētu šķist, ka Latvijā tiesību normas darbības apturēšana konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir kā neaizsniedzams sapnis. Taču šis sapnis nav nemaz tik neaizsniedzams, kā tas sākotnēji varētu šķist.

Tiesību normu darbības ierobežošanas jautājums konstitucionālās sūdzības gadījumos, kuru Satversmes tiesai nācās atrisināt, nebija tikai jautājums par pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tas bija jautājums par to, kā ir labāk īstenojams varas dalīšanas princips un kā ir veidojamas konstitucionālās tiesas un likumdevēja savstarpējās attiecības, lai to ietvaros valdītu konstitucionāla līmeņa miers. Satversmes tiesa lēma, ka tobrīd mieru abu attiecībās varēja labāk panākt ar sevis pašierobežošanos, nevis juridisko aktīvismu, proti, tiesību normu darbības ierobežošanas jautājums izlemjams likumdošanas procesa, nevis Satversmes tiesas procesa ietvaros. Vienlaikus Satversmes tiesa nav pateikusi, ka konstitucionālās sūdzības gadījumos šādai iespējai nevajadzētu pastāvēt. Ir izlemts, ka būtu vēlams, lai par šādu pagaidu aizsardzības līdzekli izšķirtos pats likumdevējs.

Tas, vai šāds lēmums bija pareizs, nepārprotami, ka ir diskutabls un ļoti jūtīgs jautājums, par kuru autors ir centies izvērst arī nelielu polemiku.[3] Taču šajā rakstā tā netiks turpināta, un tā vietā, neatkarīgi no tā, kādā veidā ir izlemjams jautājums par Satversmes tiesas tiesībām ierobežot tiesību normu darbību, autors vēlas vērst uzmanību, kāpēc Latvijā ir svarīgi, lai Satversmes tiesai tiktu nodrošinātas tiesības ierobežot tiesību normu darbību konstitucionālās sūdzības gadījumos un kāpēc šobrīd esošais tiesību aizsardzības mehānisms var izrādīties ne līdz galam efektīvs.

Par tiesibu normu ierobezosanu

Continue reading

Vai Satversmes tiesas spriedums šoreiz tiks izpildīts

Par ST sprieduma izpildi

Continue reading

Iestāžu vadlīnijas – labā prakse vai likuma atrunas principa pārkāpums?

Ņemot vērā dzīves gadījumu sarežģītību un atšķirību, ārējie normatīvie akti nekad nebūs tik skaidri, lai tie paredzētu visu, ko lasītāja acij kārotos redzēt. Lai ikvienam tiesību normas adresātam būtu saprotams, kā šis akts ietekmēs viņa pienākumus vai tiesības, iestādes aizvien biežāk izmanto iespēju sniegt papildu paskaidrojumus, izdodot iekšējos normatīvos aktus, ar kuriem skaidro ārējo normatīvo aktu piemērošanu – vadlīnijas, ieteikumus, metodiskos norādījumus, kurus šā raksta ietvaros apzīmēsim par vadlīnijām.

Šajā rakstā netiks analizētas tās vadlīnijas, kas nav iekšējie normatīvie akti, jo daļa no vadlīnijām veidotas kā ārpakalpojumā sagatavoti pētījumi vai nozari raksturojošas informācijas apkopojums.

Lai vadlīnijas izmantotu pilnvērtīgi, ir jābūt saprotamam, ko tajās drīkstētu ietvert, bet kas atstājams ārējā normatīvā akta regulējumam. Vadlīnijas ne vien tiek veidotas pēc atšķirīgas juridiskās tehnikas, bet tās bieži vien pārraksta ārējos normatīvos aktus, kā arī tajās tiek ietverti tādi noteikumi, kuri ir regulējami ārējos normatīvos aktus. Vienlaikus ir gadījumi, kad iekšējo normatīvo aktu izmantošana administratīvajā procesā ir iespējama.

Šā raksta mērķis ir aplūkot vadlīnijas, kuras skaidro privātpersonām piemērojamus ārējos normatīvos aktus un vispārējos tiesību principus, sniedzot ieguldījumu kvalitatīvākas prakses attīstībai. Tā kā šā raksta autoriem savā ikdienas praksē dažādu klientu lietās nācies saskarties ar ļoti atšķirīgu izpratni par vadlīnijām, to saturu, nozīmi un izmantošanu, vēlamies pievērst uzmanību un aktualizēt diskusiju par to, kas ir labā un sliktā prakse, kādas ir vadlīniju robežas.

Iestazu vadlinijas

Continue reading

Šodienas Satversme tiesas sekcijas nokrāsās

Konstitūcija un visa valsts iekārta tiek radīta, lai atspoguļotu un efektīvi aizsargātu dažādas vērtības. Satversmes tiesa ir viens no efektīvākajiem šo vērtību sargiem, īpaši, ja runa iet par personu pamattiesībām kā visa konstitucionālisma pamatvērtībām.

Kā fiziskas personas, tā juridiskas personas Satversmes tiesā kopš 2001.gada var individuāli aizsargāt savas vērtības (pamattiesības). Tas tiek īstenots ar konstitucionālās sūdzības palīdzību. Tomēr, kāds ir personas ceļš līdz Satversmes tiesai?

Continue reading

Tiesību normas darbības ierobežošana Satversmes tiesā

Konstitucionālās sūdzības gadījumos likumdevējs nav paredzējis citus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus kā tiesas nolēmuma izpildes apturēšanu. Jautājums par tiesību normu darbības apturēšanu nav uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu.[1] Šie Satversmes tiesas vārdi šobrīd jau ir kļuvuši par dogmu, no kuras nav izdevies izsprukt nevienam konstitucionālās sūdzības iesniedzējam, kas vēlējies panākt tiesību normu darbības apturēšanu, un kuru kā dzejoli spēj deklanēt ikviens Satversmes tiesas procesa praktiķis. Tādēļ varētu šķist, ka Latvijā tiesību normas darbības apturēšana konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir kā neaizsniedzams sapnis. Taču šis sapnis nav nemaz tik neaizsniedzams, kā tas sākotnēji varētu šķist. Tas ir tāpēc, ka Satversmes tiesa ar minētiem vārdiem ir tikai darījusi zināmu, ka jaunu pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu ieviešana ir nevis Satversmes tiesas, bet gan likumdevēja kompetences jautājums, un no Satversmes tiesas prakses neizriet, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir pietiekami, ka tiesas procesa laikā tam ir pieejams Satversmes tiesas likuma 19.2 panta piektajā daļā minētais pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis – tiesas nolēmuma izpildes apturēšana.

Continue reading

Satversmes tiesas tiesneša atstatīšanās

Tiesnesim ir pienākums būt objektīvam, un ja tiesnesis nevar tāds būt, tam ir aizliegts piedalīties lietas izskatīšanā.[1] Tas ir vispārzināms princips, un, neskatoties uz to, ka Satversmes tiesas procesā atbilstoši Satversmes tiesas likuma 25. panta piektajai daļai nepastāv tiesneša noraidīšanas institūts,[2] šis princips ir attiecināms arī uz Satversmes tiesu, jo aizliegums pieteikt noraidījumu tiesnesim nekādi nenozīmē, ka nevarētu rasties neobjektīva tiesneša situācijas.[3] Satversmes tiesas likuma 25. panta piektā daļa nozīmē vien to, ka nevienam no lietas dalībniekiem nav tiesību prasīt tiesneša noraidīšanu, tādējādi atstājot uz pašas Satversmes tiesas pleciem neobjektīva tiesneša situāciju identificēšanu un nodrošināšanu, ka neobjektīvs tiesnesis nepiedalās lietas izskatīšanā, tas ir, tiesnesis pats atstatās vai tiek atstatīts. Raksta mērķis ir aplūkot tiesneša atstatīšanās institūtu Satversmes tiesas procesā, cenšoties kliedēt dažkārt izskanējušo mītu, ka tajā nekad nevarētu izveidoties neobjektīva tiesneša situācijas.

atstatisanas

Continue reading

Streļčenoks pret Strīķi: 4.raunds

Izlasot ziņas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (turpmāk – KNAB) priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks uzsāk nu jau 4.raundu pret savu vietnieci Jutu Strīķi vai Annu Potapovu ar nolūko atbrīvot no amata, pārmāc dažādas sajūtas. No vienas puse tas liek atplesties smaidam par to, ka kārtējo reizi kas uzjautrinošs ir noticis valsts pārvaldes ietvaros, jo neba jau nu pirmo reizi kas tāds notiek, bet gan ceturto. Turklāt smaids ir vēl jo lielāks, ja visas iepriekšējās trīs reizes, kad Streļčenoks ir mēģinājis atbrīvoties no savas vietniecies, ir bijušas nesekmīgas – vai nu Ministru prezidents vai tiesa attiecīgos lēmumus ir atcēlušas, atgriežot Jutu Strīķi darbā. Tomēr no otras puses – tas patiešām raisa skumjas par to, ka neviens nav spējīgs nomierināt šo kašķīgo pārīti, kuri jau manā ieskatā kļūst par izsmieklu visas sabiedrības acīs. Taču nav tā, ka nevienam likums nepiešķirtu pietiekamus “ieročus”, ar kuriem abus apklusināt. Tā ir politiska nevēlēšanās.

Continue reading

Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu pārcelšana

Pēdējā laikā viena no aktuālākajām ziņām valsts pārvaldes ietvaros ir Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) ierēdņu, uz kuriem krīt “korupcijas ēna”, pārcelšana uz darbu citos amatos vai citās iestādēs, kurās pastāv mazāks korupcijas risks. Pārcelšana skar 39 VID ierēdņus, un 7 ierēdņi tiek pārcelti uz amatiem ārpus VID, savukārt 32 VID ierēdņi – VID ietvaros.  Turklāt atsevišķos gadījumos ierēdņa pārcelšana ir tikusi pat apstrīdēta administratīvās tiesās, kurai tagad būs jālemj par to, kāda ir lēmuma par ierēdņa pārcelšanu tiesiskā daba un vai šāda pārcelšana ir bijusi tiesiska.[1] Ņemot vērā pastāvošo aktualitāti, rakstā tiks īsi analizēta ierēdņu pārcelšanas kārtība un VID ierēdņu pārcelšanas tiesiskums.

Continue reading

Ārējo normatīvo aktu izdošana: vai diskusija beigusies?

Satversmes tiesa 2016. gada 2. martā atzina, ka Latvijas Banka kā autonoma valsts pārvaldes iestāde ir tiesīga izdot likumpilnvarotus ārējos normatīvos aktus. Tas ir fundamentāls atzinums, un tādēļ šis spriedums nevar palikt bez ievērības. Tiesību zinātnei ir pienākums to analizēt un censties pat ar kritisku aci uzlūkot, jo mērķis ir viens – tiesisko sistēmu padarīt labāku un taisnīgāku. Šī raksta mērķis ir īsi analizēt minēto spriedumu un rast atbildi uz jautājumu: vai ilglaicīgā diskusija par šāda veida iestāžu tiesībām izdot ārējos normatīvos aktus ir beigusies? Vai gluži otrādi – šis spriedums ir aizsācis jaunas diskusijas veidošanos tiesību zinātnē un pavēris līdz šim vēl “neizdibinātus” ceļus?

Arejo normativo aktu izdosana,png

Continue reading

Valdes atbildība par nodokļu parādiem

Kopš 01.01.2015. stājās spēkā grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām” (Nodokļu likums), ar kuriem Nodokļu likuma XI nodaļā tika ieviests regulējums, kas nosaka valdes locekļu personīgo atbildību par nodokļu parādiem, ir pagājis vairāk nekā gads. Šajā laika posmā minētie grozījumi ir tikuši “cilāti” gandrīz no visām iespējamajām pusēm, kā arī 2 reizes politiskās partijas tos apstrīdēja Satversmes tiesā, un 29.12.2015. ierosināta tiesvedība. Apstrīdēšana, ja reiz pret grozījumu pieņemšanu likumdošanas procesa laikā aktīvi iestājās ne vien vairākas sabiedriskās organizācijas un komersanti, bet pat Tieslietu ministrija un Saeimas Juridiskais birojs, ir likumsakarīga, un patlaban ir tikai laika jautājums, kad lieta tiks izskatīta Satversmes tiesā un pieņemts spriedums par šāda veida mehānisma atbilstību vai neatbilstību Satversmei. Ņemot vērā aktualitāti, piedāvāju īsu un koncentrētu ieskatu šī mehānisma galvenajos problēmjautājumos, raugoties no Satversmes pozīcijām.

Continue reading

Jurista Vizītkarte

2016.gada 1.martā Jurista Vārds rubrikā “Jurista vizītkarte” publicēja interviju ar mani. Tajā es atbildu uz vairākiem jautājumiem, tostarp kādas profesijas es apbrīnoju un kas visvairāk ir ietekmējis manu dzīvi.

Continue reading

Neregulētie procesuālie jautājumi Satversmes tiesas procesā

Satversmes tiesas likuma 26.panta pirmās daļas trešais teikums nosaka, ka Satversmes tiesas likumā un Satversmes tiesas reglamentā neregulētus procesuālos jautājumus izlemj Satversmes tiesa. Šādi tas ir jau gandrīz piecpadsmit gadus, un šo gadu laikā caur neregulēto procesuālo jautājumu prizmu Satversmes tiesas procesā ir tikuši skatīti arī ļoti būtiski konstitucionālo tiesību jautājumi un pieņemti lēmumi, kas saistīti, piemēram, ar parakstīta starptautiskā līguma apstiprināšanas procedūras, tautas nobalsošanas un likuma darbības apturēšanu.[1] Tomēr nav iespējams apgalvot, ka šo gadu laikā tiesību doktrīna vai Satversmes tiesas prakse pilnībā būtu viesusi skaidrību par to, kas tad beigu beigās ir uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu un pēc kādas metodoloģijas Satversmes tiesai tos ir nepieciešams izlemt. Vēl jo vairāk neskaidrības rada minētās rakstveida tiesību normas patiesais pienesums, ja reiz arī iepriekš Satversmes tiesai atbilstoši juridiskās obstrukcijas aizlieguma principam bija pienākums izlemt neregulētos procesuālos jautājumus, ciktāl tie bija uzskatāmi par likuma robiem. Tieši tāpēc autors ar šo rakstu ir izvēlējies plašāk aplūkot neregulētos procesuālos jautājumus, kas līdz šim tiesību doktrīnā nav tikuši aplūkoti, cerībā par šo tematiku vairot viedokļu apmaiņu.

nereguletie

Continue reading

Satversmes tiesa – ārējo normatīvo aktu izdevēja

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 26.panta pirmajai daļai Satversmes tiesas kompetencē esošo lietu izskatīšanas procesuālo kārtību galvenokārt regulē Satversmes tiesas reglaments un Satversmes tiesas likums. Latvijas apstākļos par pierastu nav iespējams nosaukt situāciju, kad lietu izskatīšanas procesuālo kārtību tiesās regulē ne tikai likumdevēja pieņemts likums, bet arī Satversmes tiesas reglaments, ko pieņem pati Satversmes tiesa. Tas liek uzdot jautājumu par Satversmes tiesas reglamenta juridisko dabu, kas Latvijas tiesību zinātnē līdz šim īsti nav ticis pētīts. Autors turpmāk rakstā pamatos savu izvirzīto tēzi, ka Satversmes tiesas reglaments ir uzskatāms par sui generis ārēju normatīvu aktu un paskaidros, kāpēc Satversmes tiesai ir atzīstamas tiesības izdot ārēju normatīvu aktu, radot fundamentālu konstitucionālo tiesību precedentu, kura dēļ ir konstatējama konstitucionālā tradīcija post factum. Tāpat rakstā tiks aplūkots, kā likumdevējs izšķīrās par labu risinājumam, kad Satversme tiesas reglaments regulē lietu izskatīšanas procesuālo kārtību. Raksta mērķis, ņemot vērā neseno Satversmes tiesas 2015.gada 16.aprīļa lēmumu par lietas ierosināšanu saistībā ar Latvijas Bankas tiesībām izdot ārējus normatīvos aktus,[1] ir arī raisīt diskusiju par institūcijām, kurām demokrātiskā un tiesiskā valstī likumdevējs var deleģēt tiesības izdot ārējus normatīvos aktus.

Arejo normativo aktu izdeveja

Continue reading

Vai alimentu parāds liedz izbraukt no valsts?

Latvijas Republikas normatīvie akti vispārīgi nenosaka personai, kurai ir izveidojies uzturlīdzekļu parāds, aizliegumu izbraukt no valsts.  Vienīgais izņēmums ir situācijā, kad pret parādnieku saskaņā ar Krimināllikuma 170.pantu ir uzsākts kriminālprocess par ļaunprātīgu izvairīšanos apgādāt savus bērnus, ja tāds pienākums uzlikts ar tiesas spriedumu vai tiesneša lēmumu un ja pret šo personu atbilstoši Kriminālprocesa likuma 243.panta 1.daļas 4.punktam ir piemērots drošības līdzeklis – aizliegums izbraukt no valsts. Šādā situācijā parādnieks nevarēs ne vien doties strādāt uz Islandi, bet arī uz jebkuru citu vietu ārpus Latvijas robežas. Savukārt citos gadījumos persona var brīvi doties uz Islandi strādāt.

Continue reading

Studentu saruna: ‘Negribu būt viduvējība, gribu būt labākais!’

2014.gada 23.novembrī Latvijas Universitāte publicēja interviju ar mani. Tajā es atbildu uz vairākiem jautājumiem par savu dzīvi, atpūtu un jurista profesijas izvēli.

Continue reading

Tiesu instanču sistēmas reforma

Līdz tiesu instanču sistēmas reformas uzsākšanai bija pierasts, ka atsevišķas lietu kategorijas civillietās un krimināllietās pirmajā instancē piekrīt apgabaltiesām un apelācijas instancē attiecīgai Augstākās tiesas (AT) palātai. Tomēr viss mainīsies ar tīrās trīspakāpju tiesu instanču sistēmas modeļa ieviešanu, kura turpmāk paredz, ka pirmajā instancē visas civillietas un krimināllietas tiks skatītas rajona (pilsētas) tiesās, apelācijas instancē – apgabaltiesās, savukārt kasācijas instancē – AT. Tādējādi tiks nodrošināta efektīvāka un vienveidīgāka lietu izskatīšanas kārtība, kā arī vispārīgi padarīta skaidrāka un pārskatāmāka tiesu sistēma Latvijā, novēršot iespējamos pārpratumus par to, kurā no tiesām personai būtu jāvēršas. Pārejot uz jauno sistēmu, līdz 31.12.2016. paredzēts pilnībā atteikties arī no AT tiesu palātām, nosakot, ka AT lietas tiks skatītas tikai kasācijas kārtībā.

Continue reading

Ukrainā notiekošā militārā konflikta raksturs un atbildība par lidmašīnas notriekšanu

Šo sešu mēnešu laikā Krievija ir okupējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Krievijas iebrukuma laikā tika apšaudītas Ukrainas bruņoto spēku lidmašīnas un ieņemti tās kuģi un gaisa spēku bāzes. Drīz pēc tam Ukrainas austrumos parādās vietējie militārie grupējumi, kuri ieņem pilsētu pēc pilsētas un ar tām saistītās administrācijas ēkas. Pilsētu atbrīvošanā iesaistās ne tikai policija, bet arī Ukrainas bruņotie spēki. Vietējie grupējumi ir apbruņoti ar tādu militāro tehniku, ko fiziskai personai ikdienā nav iespējams iegādāties. Šobrīd Ukrainas austrumos ik dienu, notiekot sīvām sadursmēm starp Ukrainas bruņotajiem spēkiem un dažādiem militāriem grupējumiem, mirst cilvēki, tai skaitā civiliedzīvotāji. Ukrainas bruņotos spēkus apšauda arī personas no Krievijas teritorijas. Ukrainā notiekošā konflikta rezultātā tiek noslepkavoti un gūstā saņemti civiliedzīvotāji, notriektas Ukrainas bruņoto spēku lidmašīnas, iznīcinātas ēkas un notriekta pat civilās aviācijas lidmašīna. 2014. gada 17. jūlijā Ukrainas austrumos esošie militārie grupējumi notrieca “Malaysia Airlines” civilās aviācijas lidmašīnu, kā rezultātā bojā gāja 298 civiliedzīvotāji. Ar šo rakstu tiks turpināta jau 2014. gada 11. martā iesāktā diskusija un analizēts Ukrainā notiekošā konflikta raksturs no starptautisko humanitāro tiesību aspekta. Savukārt, ņemot vērā publiskajā telpā esošo informāciju, kas vairumā gadījumu norāda uz Ukrainas austrumos esošo militāro grupējumu saikni tieši ar Krieviju, tiks vērtēts, vai ir iespējams Krievijai piemērot valsts atbildību par vienu no smagākajiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem – civilās aviācijas lidmašīnas notriekšanu. Rakstā tiek aplūkoti notikumi, kas norisinājās līdz “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanai.

Par Ukrainu

Continue reading

Personiskā kaitējuma atlīdzinājums juridiskai personai

Kopš Satversmes tiesas sprieduma par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzinājuma likuma 8. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 92. panta trešajam teikumam privāto tiesību juridiskām personām, tāpat kā fiziskām personām, ir tiesības uz personiskā kaitējuma atbilstīgu atlīdzinājumu par ikvienu tām piemītošo nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārumu administratīvajā procesā. Lai gan no Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās pagājuši jau vairāk nekā divi gadi, praksē vēl aizvien pastāv neskaidrības par personisko kaitējumu un tā saturu. Līdz ar to raksta mērķis ir pilnveidot izpratni par juridiskai personai nodarītā personiskā kaitējuma atlīdzināšanu administratīvajā procesā. Tāpat rakstā tiks pamatots, kādēļ administratīvajā procesā nav nepieciešams atsevišķi izšķirt morālo kaitējumu kā personiskā kaitējuma veidu.

Personiska kaitejuma atlidzinajums

Continue reading