Latvijā ir plaši izplatīts uzskats, ka pastāv četri juridiskās atbildības veidi: kriminālatbildība, administratīvā atbildība, civiltiesiskā atbildība un disciplinārā atbildība. Taču tādi likumi kā Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums[1] liek domāt, ka bez šiem četriem ierastajiem juridiskās atbildības veidiem pastāv arī kāds cits juridiskās atbildības veids, kuru var dēvēt par valsts atbildību.[2]

Lai pamatotu, ka valsts atbildība ir atsevišķs juridiskās atbildības veids, rakstā vispirms tiks analizēts, kas ir juridiskā atbildība un kādas ir tās pazīmes, bet pēc tam, kas ir valsts atbildība un kāpēc valsts atbildība ir atsevišķs juridiskās atbildības veids, kas nav ierindojams nevienā no četriem ierastajiem juridiskās atbildības veidiem.

1. Juridiskā atbildība un tās izpratne

Vispārīgi juridiskā atbildība ir atbildība par tiesību pārkāpumu, tas ir, tiesību normām vai tiesību normu piemērošanas aktam pretēju rīcību. Tas, kā izpaužas juridiskā atbildība un kādas ir tās funkcijas, ir atkarīgs, kāda veida juridiskā atbildība iestājas. Piemēram, kriminālatbildība un civiltiesiskā atbildība ne tikai izpaužas citādi (attiecīgi kriminālsoda piemērošanā un kaitējuma atlīdzināšanā), bet tām ir arī citas funkcijas. Kriminālatbildībai galvenā ir sodīšanas funkcija (sodīt personu par veikto pārkāpumu) un prevencijas funkcija (atturēt tiesību pārkāpēju un citas personas no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas turpmāk),[3] bet civiltiesiskajai atbildībai – kompensējoša funkcija (cietušā mantiskā stāvokļa iepriekšējā atjaunošana) un samierināšanas funkcijā, kas izpaužas cietušā samierināšanā. Taču ir iespējams konstatēt arī vairākas pazīmes, kuras piemīt visiem juridiskās atbildības veidiem.

Pirmā pazīme ir tiesību pārkāpums. Ja nav konstatējams tiesību pārkāpums, juridiskā atbildība neiestāsies. Lai iestātos kriminālatbildība, jākonstatē, ka izdarīts noziedzīgs nodarījums. Ja nav izdarīts noziedzīgs nodarījums, nav kriminālatbildības. Kas ir noziedzīgs nodarījums, ir noteikts Krimināllikuma sevišķajā daļā.[4] Līdzīgi ir ar administratīvo atbildību – nepieciešams konstatēt administratīvu pārkāpumu,[5] un tas, ko uzskata par administratīvu pārkāpumu, ir noteikts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā[6] un pašvaldību saistošajos noteikumos.[7] Savukārt, lai iestātos disciplinārā atbildība, jākonstatē disciplinārs pārkāpums, bet civiltiesiskās atbildības gadījumā – civiltiesisks pārkāpums. Civiltiesisks pārkāpums var izpausties līgumiskā pārkāpumā vai ārpuslīgumiskā pārkāpumā (deliktā)[8], bet tas, kā izpaužas disciplinārs pārkāpums, ir atkarīgs no nodarbinātības attiecībām,[9] piemēram, darba attiecībās disciplinārs pārkāpums var izpausties kā darba devēja noteiktās kārtības vai darba līguma pārkāpšana,[10] savukārt civildienesta attiecībās disciplinārie pārkāpumi ir izsmeļoši uzskaitīti Valsts civildienestu disciplināratbildības likumā.[11]

Otrā pazīme – ar juridiskās atbildības iestāšanos rodas papildu juridisks pienākums. Tā ir viena no svarīgākajām pazīmēm, jo ļauj nošķirt pienākumus, kuri rodas, iestājoties juridiskajai atbildībai, no pienākumiem, kuri pastāv nesaistīti ar juridisko atbildību, piemēram, pienākums izpildīt līgumu vai pienākums ievērot kādu aizliegumu pastāv neatkarīgi no juridiskās atbildības. Papildu juridiskais pienākums kriminālatbildības, administratīvās atbildības un disciplinārās atbildības gadījumā ir pienākums izciest sodu, bet civiltiesiskās atbildības gadījumā – pamatā pienākums piešķirt atlīdzinājumu naudā par radītajiem zaudējumiem.[12] Bez juridiskās atbildības iestāšanās nerastos neviens no šiem pienākumiem – ne pienākums izciest sodu, ne arī piešķirt atlīdzinājumu naudā. Tātad svarīgi konstatēt, vai rodas papildu juridisks pienākums. Ja šāds juridisks pienākums nerodas, arī juridiskā atbildība neiestājas.

Trešā pazīme – juridisko atbildību var piemērot piespiedu kārtā. Tomēr tas nenozīmē, ka juridiskā atbildība vienmēr tiek piemērota piespiedu kārtā. Personai ir arī iespēja brīvprātīgi ievērot vai izpildīt jauno juridisko pienākumu, kas radies, iestājoties juridiskajai atbildībai, piemēram, izciest piemēroto sodu (kriminālatbildība, administratīvā vai disciplinārā atbildība) vai atlīdzināt nodarīto kaitējumu, piešķirot atlīdzinājumu naudā (civiltiesiskā atbildība). Tomēr gan soda izciešanu, gan arī kaitējuma atlīdzināšanu var nodrošināt piespiedu kārtā. Piemēram, ja persona pati brīvprātīgi neierodas brīvības atņemšanas iestādē, valsts nodrošinās personas nogādāšanu piespiedu kārtā, ņemot vērā, ka valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu tiesas nolēmuma izpildi.[13] Tāpat, ja persona brīvprātīgi neatlīdzina kaitējumu, kas radies civiltiesiska pārkāpuma rezultātā, otra persona var vērsties tiesā, bet pēc tiesas nolēmuma spēkā stāšanās – pie tiesu izpildītāja, ja persona turpina izvairīties no pienākuma izpildes, piemēram, no pienākuma atlīdzināt radušos zaudējumu par dzīvokļa appludināšanu.[14]

Ceturtā pazīme – juridiskā atbildība iestājas personai, kura ir atbildīga par tiesību pārkāpumu. Parasti tā ir persona, kura tieši ir izdarījusi pārkāpumu, piemēram, persona, kura ar savām darbībām ir pārkāpusi līgumu vai likumu. Tomēr nereti tā var būt arī cita persona. Kriminālatbildības gadījumā tā var būt arī persona, kura palīdzējusi personai, kas pārkāpusi likumu, tas ir, līdzdalībnieks (organizētājs, atbalstītājs un uzkūdītājs).[15] Savukārt civiltiesiskās atbildības gadījumā atbilstoši Civillikumam tā var būt persona, kas nav pietiekami vērīgi izvēlējusies kalpotājus vai darbiniekus, kuri nodarījuši zaudējumus citai personai.[16]

Lai arī šīs nav visas pazīmes, kas piemīt juridiskajai atbildībai – juridiskajai atbildībai var būt arī citas pazīmes –, tās ir obligātas, lai juridisko atbildību varētu konstatēt, jo, iztrūkstot pat tikai vienai no tām, juridiskā atbildība neiestāsies.

2. Valsts atbildības atspoguļojums Latvijas normatīvajos aktos

Latvijas normatīvajos aktos ir atrodami gadījumi, kad valsts atlīdzina personai mantisko un nemantisko kaitējumu, kas nodarīts, izpildot valsts varas funkcijas.

No 1998. gada 1 septembra līdz 2018. gada 1. martam to paredzēja likums “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”. Atbilstoši šim likumam personai bija iespējams pieprasīt zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzinājumu saistībā ar nelikumīgu vai nepamatotu rīcību kriminālprocesa ietvaros, piemēram, ja personai bija nepamatoti piemērots drošības līdzeklis (apcietinājums vai mājas arests).[17] Atlīdzinājums naudā tika segts no valsts budžetā speciāli šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem.[18]

No 2018. gada 1. marta tiesības uz atlīdzinājumu par mantisko un nemantisko kaitējumu, kas nodarīts kriminālprocesā, paredz Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums.[19] Kā tas izsecināms no likuma nosaukuma, šādas tiesības likums paredz arī personai, kurai mantiskais vai nemantiskais kaitējums nodarīts administratīvo pārkāpumu lietvedības ietvaros.[20] Pirms šī likuma spēkā stāšanās tiesības uz atlīdzinājumu par mantisko un nemantisko kaitējumu administratīvo pārkāpumu lietvedības ietvaros paredzēja Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums.[21] Abos gadījumos atlīdzinājums naudā tiek (tika) segts no publisko tiesību juridiskās personas budžeta, kura nodarījusi kaitējumu – no valsts pamatbudžeta, pašvaldības vai citas atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas budžeta (turpmāk – valsts budžets).[22]

No 2004. gada 1. februāra tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko un nemantisko kaitējumu, kas personai nodarīts administratīvajā procesā, paredz Administratīvā procesa likums.[23] Savukārt no 2005. gada 1. jūlija minētās tiesības detalizētāk regulē Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums.[24] Kā jau tas iepriekš rakstā tika minēts, atlīdzinājums naudā, kas piešķirts par mantisko vai nemantisko kaitējumu, tiek segts no valsts budžeta.[25]

Atjaunotās Latvijas vēsturē šie nebūt nav vienīgie likumi, kuri ir regulējuši kaitējuma atlīdzināšanu. Ja kaitējums nodarīts, izpildot valsts varas funkcijas, kaitējuma atlīdzināšanu ir regulējis, piemēram, arī likums “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru”, paredzot pienākumu atlīdzināt zaudējumus, kuri radušies Uzņēmumu reģistra amatpersonas prettiesiskās rīcības dēļ,[26] likums “Par nodokļiem un nodevām”, ja zaudējumi radušies nodokļu administrācijas prettiesiskas rīcības dēļ,[27] un likums “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”, ja zaudējumi nelikumīga regulatora lēmuma dēļ radušies sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem un uzņēmumiem.[28]

Tātad gan Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā, gan Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā ir paredzēts, ka tad, ja valsts nodara kaitējumu, pildot valsts varas funkcijas (publisko tiesību jomā), atlīdzinājums naudā tiek segts no valsts budžeta neatkarīgi no tā, vai kaitējums ir radies kriminālprocesā, administratīvajā procesā vai administratīvo pārkāpumu lietvedības ietvaros.

Vai šajos normatīvajos aktos minētie gadījumi atspoguļo kādu no ierastajiem juridiskās atbildības veidiem? Uz šo jautājumu atbilde ir noliedzoša, jo atlīdzinājums naudā nav sods, tas tiek piešķirts saistībā ar rīcību publisko tiesību jomā, tādēļ tas nevar atspoguļot arī civiltiesisko atbildību, kura izpaužas privāto tiesību jomā. Līdz ar to līdzās četriem ierastajiem juridiskās atbildības veidiem ir jāpastāv arī piektajam.

3. Valsts atbildība izpilda visas obligātās juridiskās atbildības pazīmes

Lai pierādītu, ka pastāv piektais juridiskās atbildības veids – valsts atbildība –, turpmāk tiks aplūkots, vai minētajos gadījumos ir visas obligātās juridiskās atbildības pazīmes, proti:

1) vai ir tiesību pārkāpums;

2) vai rodas papildu juridisks pienākums;

3) vai pienākuma izpildi var nodrošināt piespiedu kārtā;

4) vai pienākums iestājas par tiesību pārkāpumu atbildīgajai personai.

Aplūkojot pirmo juridiskās atbildības pazīmi – tiesību pārkāpumu –, secināms, ka šī pazīme ir izpildīta. Ne Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā, ne Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā pienākums piešķirt atlīdzinājumu naudā vai atvainoties neiestājas, ja nav tiesību pārkāpuma. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā vispirms ir nepieciešams konstatēt nepamatotu vai prettiesisku iestādes, prokuratūras, tiesas vai kontroles dienesta rīcību[29], bet administratīvajā procesā, piemēram, prettiesisku administratīvo aktu vai faktisko rīcību.[30] Turklāt šajos gadījumos vienlaikus tiek konstatēts arī personai subjektīvi piemītošo tiesību prettiesisks aizskārums, piemēram, Satversmē garantēto cilvēktiesību pārkāpums. Līdz ar to secināms, ka visos aplūkotajos gadījumos ir konstatējams tiesību pārkāpums.

Ja kriminālatbildībai ir jākonstatē noziedzīgs nodarījums, administratīvai atbildībai – administratīvs pārkāpums, disciplinārajai atbildībai – disciplinārs pārkāpums, bet civiltiesiskajai atbildībai – civiltiesisks pārkāpums, iepriekšējos gadījumos nepieciešams konstatēt nepamatotu tiesību aizskārumu publisko tiesību jomā, tas ir, tiesību pārkāpumu, izpildot valsts varas funkcijas. Šāds pārkāpums ir valsts varas pārkāpums jeb nepamatota valsts varas izlietošana pret privātpersonu.

Valsts varas pārkāpums izpaužas dažādi. Tas aptver visus iespējamos valsts varas izmantošanas veidus – ne tikai izpildvaru, bet arī likumdošanas un tiesu varu. Būtiski saprast, ka valsts varas pārkāpums nav civiltiesisks pārkāpums. Valsts var nodarīt arī civiltiesisku pārkāpumu, bet tad valsts rīkojas privāto tiesību jomā un tai iestājas civiltiesiskā atbildība atbilstoši vispārējiem civiltiesību noteikumiem. Piemēram, ja gājējam no Saeimas ēkas jumta uz galvas uzkritīs lāsteka, atbildība valstij iestāsies atbilstoši vispārējiem civiltiesību noteikumiem, jo jumta uzturēšana pienācīgā kārtā nav valsts varas funkcija. Turpretim, ja robežsardzes suns, pārbaudot personas automašīnu, iekodīs personai kājā, radīsies valsts varas pārkāpums, jo personas automašīnas pārbaude ar robežsardzes suni ir valsts varas funkcija, tātad valsts rīkojas publisko tiesību jomā.

Aplūkojot otru juridiskās atbildības pazīmi – vai rodas papildu juridisks pienākums –, secināms, ka arī šī pazīme ir izpildīta. Papildu juridisks pienākums izpaužas pienākumā piešķirt atlīdzinājumu naudā vai atvainoties. Atlīdzinājumu naudā un atvainošanos paredz gan Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums,[31] gan Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums,[32] un tas ir papildu pienākums, kas nerastos bez tiesību pārkāpuma. Proti, pienākums piešķirt atlīdzinājumu naudā vai atvainoties ir paredzēts tikai tad, ja konstatēta nepamatota vai prettiesiska rīcība kriminālprocesa, administratīvā vai administratīvo pārkāpumu procesa ietvaros.

Ir izpildīta arī trešā juridiskās atbildības pazīme – pienākuma izpildi var nodrošināt piespiedu kārtā. Personai ir tiesības vērsties vispirms iestādē, pēc tam tiesā, lai konstatētu nepamatotu tiesību aizskārumu un saņemtu atbilstīgu atlīdzinājumu.[33] Ja atbilstīgam atlīdzinājumam ir nepieciešams, lai tiktu piešķirts atlīdzinājums naudā vai atvainošanās, tad tiesa noteiks valstij pienākumu nodrošināt personai šādu atlīdzinājumu. Atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu tiesas nolēmumu izpildi arī situācijās, kad tiesas nolēmums ir izpildāms pret valsti.[34]

Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums paredz detalizētu kārtību, kādā pēc tam, kad ir spēkā stājies galīgs tiesas nolēmums, tas tiek izpildīts. Šim jautājumam likumā ir veltīta pat atsevišķa nodaļa.[35] Papildus Administratīvā procesa likums paredz iespēju piemērot piespiedu naudu līdz pat 5000 euro atbildīgajai amatpersonai, ja tiesas nolēmums netiek laicīgi izpildīts.[36]

Visbeidzot uz jautājumu, vai pienākums iestājas par tiesību pārkāpumu atbildīgajai personai, arī ir jāatbild apstiprinoši. Personas rīkojas valsts vārdā, kamēr tās izmanto valsts varu un viņu rīcība ir pierēķināma valstij. Tā ir aksioma, uz kuru balstās mūsdienu valsts, un tā atšķiras no citiem juridiskās atbildības veidiem, kad atbildību uzņemas privātpersona. Tomēr, ja persona, kurai ir uzticēts īstenot valsts varas funkcijas, izdara noziedzīgu nodarījumu, pati persona uzņemas pilnu atbildību par noziedzīga nodarījuma sekām, tostarp arī pienākumu atlīdzināt zaudējumus un nemantisko kaitējumu, ja tāds radies, jo tādos gadījumos persona nav īstenojusi valsts varu.

Ievērojot minēto, var secināt, ka Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums atspoguļo jaunu juridiskas atbildības veidu, jo ir izpildītas visas obligātās juridiskās atbildības pazīmes, un šāds juridiskās atbildības veids būtu dēvējams par valsts atbildību.[37]

4. Valsts atbildības izpratne

Valsts atbildība var iestāties tikai par valsts varas pārkāpumu. Valsts varas pārkāpums ir pārkāpums, kuru valsts izdara, rīkojoties publisko tiesību jomā (īstenojot valsts varu) un nepamatoti aizskarot personai subjektīvi piemītošās tiesības. Valsts varas pārkāpumu var nodarīt ne vien izpildvaras, bet arī likumdošanas un tiesu varas jomā.

Valsts atbildība ir nošķirama no civiltiesiskās atbildības. Lai arī valstij var iestāties civiltiesiskā atbildība, taču atšķirībā no valsts atbildības, kura iestājas, ja valsts nepamatoti izmantojusi valsts varu attiecībā uz personu, civiltiesiskā atbildība neiestājas par nepamatotu valsts varas izmantošanu – tā iestājas par civiltiesiskiem pārkāpumiem, tas ir, pārkāpumiem privāto tiesību jomā. Tas nozīmē, ka valsts atbildības un civiltiesiskās atbildības nošķiršanas kritērijs ir tas, vai pārkāpums izdarīts, izmantojot valsts varu. Ja pārkāpums izdarīts, izmantojot valsts varu, var iestāties valsts atbildība, bet, ja pārkāpums izdarīts, neizmantojot valsts varu, valstij var iestāties civiltiesiskā atbildība atbilstoši vispārējām civiltiesību normām.

Valsts atbildība ir nošķirama arī no valsts atbildības starptautisko tiesību izpratnē. Valsts atbildība starptautisko tiesību izpratnē ir atbildība valstu starpā, kamēr nacionālā izpratnē – atbildība pret personu. Vienlaikus tās teorijas, kuras izmanto, lai noteiktu, vai attiecīgās personas rīcība ir pierēķināma valstij, piemēram, valsts orgānu teoriju[38], var izmantot arī attiecībā uz valsts atbildību nacionālā izpratnē.

Par valsts atbildību nav uzskatāmi visi prasījumi, kurus persona var izvirzīt pret valsti,[39] jo ne vienmēr ir konstatējams nepamatots tiesību aizskārums, un pat tad, ja ir – ne vienmēr rodas jauns pienākums. Piemēram, ja persona prasa piešķirt bērna kopšanas pabalstu un valsts šādu pabalstu piešķir, valsts atbildība nerodas tāpēc, ka nodarīts nepamatots tiesību aizskārums.

Valsts atbildība izpaužas materiālā atlīdzinājuma līdzekļu izmantošanā, un saskaņā ar Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu ir divi materiālā atlīdzinājuma līdzekļi – atlīdzinājums naudā un atvainošanās. Procesuālie atlīdzinājuma līdzekļi, lai gan var nodrošināt atbilstīgu atlīdzinājumu, neatspoguļo valsts atbildību, jo nerada jaunu pienākumu, proti, tādu, kas nepastāvēja pirms tiesību pārkāpuma.[40]

Valsts atbildības gadījumā valsts ir vainojamā persona, to saprotot plašākā nozīmē. Krievijas impērijas laikā un Latvijas pirmās neatkarības posmā visa atbildība par nepamatotu tiesību aizskārumu tika likta uz personu. Tika atzīts, ka personas, izmantojot valsts varu, rīkojas publisko tiesību jomā, taču tiktāl, ciktāl tās rīkojas tiesiski. Ja tās rīkojas prettiesiski, to rīcība vairs nebija pierēķināma valstij. Persona tika pilnvarota rīkoties ar valsts varu tikai tiesiski, un tad, kad persona rīkojās prettiesiski, varēja iestāties tās civiltiesiskā atbildība.[41]

Valsts atbildībai ir savas funkcijas. Tiesību doktrīnā maz uzmanības veltīts valsts atbildības funkciju izpētei. Var izšķirt vismaz šādas valsts atbildības funkcijas:

  • kompensējošā funkcija, proti, nodrošināt personai tādu mantisko stāvokli, kāds bija (atlīdzinot tagadējās mantas samazinājumu) vai arī būtu bijis (atlīdzinot neiegūto peļņu), ja tiesību pārkāpums nebūtu nodarīts;
  • samierināšanas funkcija, proti, samierināt personu ar izdarīto pārkāpumu, atlīdzinot nemantisko kaitējumu;
  • vispārējās un speciālās prevencijas funkcija, proti, atturēt valsti no pārkāpuma izdarīšanas nākotnē.[42]

Vienlaikus valsts atbildībai ir arī citas funkcijas, tomēr plašāku secinājumu izdarīšanai nepieciešami padziļināti pētījumi.

Kopsavilkums

  1. Valsts atbildība ir atsevišķs juridiskās atbildības veids līdzās tādiem juridiskās atbildības veidiem kā kriminālatbildība, administratīvā atbildība, disciplinārā atbildība un civiltiesiskā atbildība. Valsts atbildība izpaužas materiālo atlīdzinājuma līdzekļu izmantošanā, pamatā tas ir atlīdzinājums naudā un atvainošanās.
  2. Lai iestātos valsts atbildība, jākonstatē valsts varas pārkāpums – nepamatota valsts varas izmantošana pret personu, aizskarot personai subjektīvi piemītošas tiesības. Valsts varas pārkāpums var izpausties tikai publisko tiesību jomā, un to var izdarīt, rīkojoties izpildvaras, likumdošanas varas un tiesu varas jomā.
  3. Valsts atbildība ir nošķirama no civiltiesiskās atbildības. Lai arī valstij var iestāties civiltiesiskā atbildība, tā iestājas tikai par civiltiesiskiem pārkāpumiem, tātad pārkāpumiem privāto tiesību jomā.
  4. Valsts ir atbildīga par valsts varas pārkāpumu. Ja persona, kura rīkojas valsts vārdā, ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, atbildību par kaitējumu uzņemas persona.
  5. Valsts atbildībai ir savas funkcijas, tostarp kompensējošā funkcija – nodrošināt cietušajam tādu mantisko stāvokli, kāds bija vai arī būtu bijis pirms nepamatota tiesību aizskāruma, samierināšanas funkcija – samierināt cietušo ar pārkāpumu, kā arī vispārējās un speciālās prevencijas funkcija – atturēt valsti no pārkāpumu izdarīšanas nākotnē. Latvijā trūkst padziļinātu pētījumu par valsts atbildības funkcijām.
  6. Valsts atbildība atspoguļo uzskatu, ka arī valstij ir jāievēro spēkā esošās tiesību normas un ka valsts nav subjekts “ārpus tiesībām”.

[1] Pirms tam arī likums “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”.

[2] Par to, kā Latvijas teritorijā ir attīstījusies ideja par valsts atbildību, sk.: Priekulis J. Law on State Liability: Latvian and Estonian perspective. 5th International Conference of PhD Students and Young Researchers. 27–28 April 2017 Vilnius University Faculty of Law Vilnius, Lithuania, pp. 334–343. Pieejams: http://lawphd.net/wp-content/uploads/2014/09/International-Conference-of-PhD-students-and-young-researchers-2017.pdf.

[3] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 1. panta pirmā daļa noteic: “Kriminālsodu izpildes uzdevums ir izpildīt kriminālsodu [..] kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas”. Plašāk par kriminālsoda mērķi sk. Krastiņš U. Liholaja V. Niedre A. Krimināltiesības. Vispārīgā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 338. lpp.; par prevenciju kā kriminālsoda mērķi sk. arī Kronberga I. Noziedzīgu nodarījumu prevencija kā kriminālsoda mērķis. Tiesību efektivitāte postmodernā sabiedrībā: Latvijas Universitātes 73. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2015, 185.–191. lpp.

[4] Noziedzīgs nodarījums ir nosakāms likumā. Ja likumā nav minēts, ka attiecīgā rīcība ir krimināli sodāma, tad nav konstatējams noziedzīgs nodarījums. Tas, kādi ir noziedzīgi nodarījumi, noteic Krimināllikums, ņemot vērā, ka atbilstoši Krimināllikuma 1. panta pirmajai daļai kriminālatbildību var piemērot tikai par Krimināllikumā paredzētu nodarījumu.

[5] Administratīvo pārkāpumu var noteikt ne vien likums, bet arī pašvaldību domju saistošie noteikumi, kā to noteic likuma “Par pašvaldībām” 43. un 44. pants. Taču, ja likums paredz administratīvo atbildību par konkrēto rīcību, tad pašvaldības dome administratīvo atbildību paredzēt nevar. Piemēram, atbilstoši likuma “Par pašvaldībām” 44. pantam republikas pilsētas dome ir tiesīga izdot saistošus noteikumus un paredzēt administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, ja tas nav paredzēts likumos, par pasākumiem, kas veicami, lai novērstu epidēmiju un epizootiju izplatīšanos, par sabiedrisko kārtību stihisku nelaimju gadījumos vai citos ārkārtējos apstākļos, par pasākumiem to seku novēršanai, par pilsētas īpaši aizsargājamo dabas objektu, kā arī kultūras pieminekļu aizsardzību, kā arī par citiem likumos un Ministru kabineta noteikumos paredzētajiem jautājumiem.

[6] Administratīvo sodu reformas ietvaros Saeimā izskata likumprojektu Nr. 16/Lp12 “Administratīvo pārkāpumu procesa likums”, kas paredz vairs nekodificēt administratīvos pārkāpumus vienā likumā, bet attiecīgās nozares likumos.

[7] Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 5. pants noteic: “Pašvaldību domes ir tiesīgas izdot saistošos noteikumus un paredzēt administratīvo atbildību par to pārkāpšanu likumā “Par pašvaldībām” noteiktajos gadījumos”. Pašvaldības domes tiesības noteikt administratīvo atbildību, ciktāl tas nav pretrunā ar likumu, paredz likuma “Par pašvaldībām” 43. un 44. pants.

[8] Par to sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2008. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-259 9. punktu.

[9] Disciplinārus pārkāpumus var izdarīt jebkurā nodarbinātības veidā, īpaši darba un dienesta attiecībās. Turpretim Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likumā nav konkrēti uzskaitīti visi disciplinārie pārkāpumi, bet vienkārši minēts, ka tas izpaužas kā tiesību aktos noteiktās kārtības un prasību neievērošana (likuma 3. panta pirmā daļa).

[10] Darba likuma 90. panta pirmā daļa noteic: “Par noteiktās darba kārtības vai darba līguma pārkāpšanu darba devējs darbiniekam var izteikt rakstveida piezīmi vai rājienu, minot tos apstākļus, kas norāda uz pārkāpuma izdarīšanu”.

[11] Civildienesta attiecībās atbilstoši Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 3. panta pirmajai daļai disciplinārs pārkāpums ir pārkāpums, kas minēts likuma VI nodaļā, piemēram, pilnvaru pārsniegšana (likuma 37. pants).

[12] Par civiltiesisko atbildību plašāk sk. Bitāns. A. Civiltiesiskā atbildība un tās veidi. Rīga: Izdevniecība AGB: 1997.

[13] Par tiesas nolēmuma efektīvu izpildi sk. Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 11. punktu.

[14] Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā vērsties tiesā un izpildīt tiesu nolēmumu (likuma 1. pants un E daļa).

[15] Plašāk sk. Krimināllikuma 20. pantu.

[16] Civillikuma 1782. pants noteic: “Ja kāds nepiegriež vajadzīgo uzmanību, izvēloties kalpotājus un citus darbiniekus un nepārliecinās papriekš par viņu spējām un noderību izpildīt viņiem uzliekamos pienākumus, tad viņš atbild par zaudējumiem, ko viņi ar to nodarījuši trešajai personai”.

[17] Plašāk sk. likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 3. panta pirmo daļu un 5. panta trešo daļu.

[18] Sk. likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 9. pantu.

[19] Sk. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 4., 13. un 14. pantu.

[20] Sk. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 5., 13. un 14. pantu.

[21] Sk. Valsts pārvaldes iestāžu nodarītā zaudējumu atlīdzinājuma likuma 1. panta otro daļu, 13. un 14. pantu.

[22] Sk. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 3. panta otro daļu.

[23] Administratīvā procesa likuma 92. pants noteic: “Ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Tiesības administratīvā procesa kārtībā prasīt atlīdzinājumu attiecināmas arī uz gadījumiem, kad zaudējumi vai kaitējums nodarīts ar iestādes vai izpildiestādes (izņemot gadījumu, kad izpildiestāde ir tiesu izpildītājs) nepamatotu rīcību administratīvā procesa izpildes stadijā”.

[24] Sk. Valsts pārvaldes iestāžu nodarītā zaudējumu atlīdzinājuma likuma 1. panta pirmo daļu, 13. un 14. pantu.

[25] Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā papildus minētajiem budžetiem ir minēts arī iestādes ar patstāvīgiem budžeta līdzekļiem budžets (likuma 3. panta ceturtā daļa). Tomēr šī raksta ietvaros tam nav būtiskas nozīmes.

[26] Likuma “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 11. pants (redakcijā uz 01.12.1990.) noteica: “Ja likumdošanā noteiktajā kārtībā atzīts, ka Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra amatpersonu rīcība bijusi prettiesiska, un ja šīs rīcības rezultātā uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai) radušies zaudējumi, tie atlīdzināmi”.

[27] Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 19. panta pirmā daļa noteica (redakcijā uz 17.07.1998.): “Zaudējumus, arī no aprites izslēgtās naudas radītos zaudējumus, kas fiziskajai vai juridiskajai personai radušies nodokļu administrācijas prettiesiskas rīcības vai kļūdas dēļ, atlīdzina attiecīgi no valsts budžeta un pašvaldību budžetiem, turklāt atmaksājamā summa tiek palielināta atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajai refinansēšanas likmei šajā periodā”.

[28] Likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 12. panta otrā daļa (redakcijā uz 01.06.2001.) noteica: “Zaudējumus, kas sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem un regulējamo nozaru uzņēmumiem tieši nodarīti ar nelikumīgu regulatora lēmumu, atlīdzina likumā noteiktajā kārtībā tādā apmērā, kas atbilst regulatora locekļu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas apmēram, un šādu zaudējumu atlīdzību regresa kārtībā piedzen no regulatora locekļiem”.

[29] Sk. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 6. pantu.

[30] Sk. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4. pantu.

[31] Sk. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 13. un 14. pantu.

[32] Sk. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 13. un 14. pantu.

[33] Tas ir administratīvais process atbilstoši Administratīvā procesa likumam. Plašāk par to sk. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas 23. pantu un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 22. pantu.

[34] Sk. Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 11. punktu.

[35] Sk. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma IV nodaļu “Iestādes lēmuma vai tiesas nolēmuma par zaudējuma atlīdzinājuma izpilde” un Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma V nodaļu “Kaitējuma atlīdzinājuma lietā pieņemtā lēmuma izpilde”.

[36] Plašāk sk. Administratīvā procesa likuma 376. panta otro un trešo daļu.

[37] Iepriekš doktrīnā arī ir izmantots šāds jēdziens, lai gan nav pamatots, ka tas ir atsevišķs juridiskās atbildības veids. Piemēram, sk. Priekulis J. Law on State Liability: Latvian and Estonian perspective. 5th International Conference of PhD Students and Young Researchers. 27–28 April 2017 Vilnius University Faculty of Law Vilnius, Lithuania, pp. 335–337. Pieejams: http://lawphd.net/wp-content/uploads/2014/09/International-Conference-of-PhD-students-and-young-researchers-2017.pdf; Danovskis E. Atbilstīga atlīdzinājuma izpratne administratīvajās tiesībās. Latvijas Universitātes 5. starptautiskā zinātniskā konference, veltīta Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 95. gadadienai. Jurisprudence un kultūra: pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. 2014. gada 10.–11. novembris, 230.–240. lpp.

[38] Sk. Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās tiesību komisijas 2001. gada Pantu par valsts atbildību par starptautiski prettiesiskiem nodarījumiem 4., 5. un 8. pantu. Pieejams Apvienoto Nāciju Organizācijas mājaslapā: http://legal.un.org/ilc/texts/instruments/english/draft_articles/9_6_2001.pdf.

[39] To savulaik ir nepamatoti norādījusi Ilze Gredzena. Sk. Gredzena I. Valsts atbildība un tās veidi. Zaudējumu atlīdzība administratīvajā procesā. Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS, izdevniecība “Nordik”. Rīga: 2004, 15. lpp.

[40] Par materiāliem un procesuāliem atlīdzinājuma līdzekļiem plašāk sk.: Danovskis E. Atbilstīga atlīdzinājuma izpratne administratīvajās tiesībās. Latvijas Universitātes 5. starptautiskā zinātniskā konference, veltīta Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 95. gadadienai. Jurisprudence un kultūra: pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. 2014. gada 10.–11. novembris, 230.–240. lpp.

[41] Izņēmumi bija izšķērdēšanas un piesavināšanās gadījumi. Par to plašāk sk. Priekulis J. Law on State Liability: Latvian and Estonian perspective. 5th International Conference of PhD Students and Young Researchers. 27 – 28 April 2017 Vilnius University Faculty of Law Vilnius, Lithuania, pp. 335–337. Pieejams: http://lawphd.net/wp-content/uploads/2014/09/International-Conference-of-PhD-students-and-young-researchers-2017.pdf.

[42] Arī Satversmes tiesa ir norādījusi, ka atbilstīgam atlīdzinājumam Satversmes 92. panta trešā teikuma izpratnē ir šādas funkcijas. Par to sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 11.1. punktu. Krimināltiesībās vispārējās un speciālās prevencijas funkcija arī ir būtiska funkcija. Sk., piemēram, Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2014. gada 30. oktobra lēmuma lietā Nr. SKK-656/2014 motīvu daļu.