Satversmes 92. panta trešais teikums garantē tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu. Lai atlīdzinātu zaudējumus, ir jāpastāv cēloniskam sakaram starp iestādes rīcību un zaudējumiem. Latvijā nav bijuši padziļināti pētījumi par cēlonisko sakaru administratīvajā procesā, un tādēļ rakstā tiks analizēts, kādam ir jābūt cēloniskam sakaram, lai rastos zaudējumu atlīdzināšanas pienākums.

Ar zaudējumiem tiks saprasts gan esošs mantas samazinājums un neiegūtā peļņa, gan arī juridiskās palīdzības izmaksas, kā to paredz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) 7. pants.

Cēloņsakarības jēdziena ieviešana Atlīdzināšanas likumā

Cēlonis ir parādība vai parādību kopums, kas noteiktos apstākļos tieši nosaka (izraisa) citu parādību vai parādību kopumu.[1] Tātad ne viss, kas laika ziņā seko, veido cēloņsakarību. Vasara ir pēc rudens, tomēr vasara nav rudens cēlonis.

Lai gan pirmskara Latvijā pastāvēja administratīvais process, zaudējumi netika atlīdzināti administratīvā procesa ietvaros. Ikviena rīcība, kas veikta publisko tiesību jomā un kura novirzās no likuma, nebija pierēķināma valstij, bet gan pašai dienesta personai, kurai iestājās personiskā atbildība.[2] Tāpēc par zaudējumu atlīdzināšanu administratīvā procesā var runāt tikai, sākot ar mūsdienu administratīvo tiesu izveidošanos 2004. gada 1. februārī.

Kopš 2005. gada 1. jūlija Atlīdzināšanas likuma 6. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība – objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas.[3] Savukārt šā panta otrā daļa nosaka, ka cēloņsakarība nepastāv gadījumā, kad tāds pats zaudējums būtu radies, ja iestāde būtu rīkojusies tiesiski. Šis pants vēl nav ticis grozīts.

Iesniedzot Saeimā likumprojektu, cēloņsakarība atsevišķi netika skaidrota. Tika noteikts, ka tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu pastāv, ja zaudējums personai ir radies tieši tādēļ, ka iestādes rīcība ir bijusi prettiesiska, un ka atlīdzinājumu nevar prasīt, ja tāds pats zaudējums būtu radies tiesiskas rīcības gadījumā.[4] Nozīme tika piešķirta arī tam, vai iestāde zaudējumus paredzēja vai tai vajadzēja paredzēt.[5]

Izskatot likumprojektu 2. lasījumā, tika apstiprināts deputāta Valērija Agešina priekšlikums, kurš ar nelieliem labojumiem ir ietverts Atlīdzināšanas likuma 6. panta pirmajā daļā. Neapstiprināja Juridiskā biroja priekšlikumu, kurš paredzēja nedefinēt cēloņsakarību – vienkārši noteikt, ka tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu pastāv, ja konstatējama cēloņsakarība starp zaudējumiem un iestādes rīcību.[6]

Izskatot likumprojektu 3. lasījumā, Atlīdzināšanas likuma 6. pants tika papildināts ar otro daļu, nosakot, ka cēloņsakarība nepastāv, ja tāds pats zaudējums būtu radies tiesiskas rīcības gadījumā, līdzīgi kā tas bija sākotnējā likumprojekta tekstā.[7] Vārdi “tāds pats” tika ielikti ar mērķi norādīt, ka nepieciešams konstatēt identiskas sekas, lai nekonstatētu cēloņsakarību.[8]

Ulda Krastiņa grāmatā, kura tika izdota piecus gadus pirms Atlīdzināšanas likuma pieņemšanas, ir atrodams identisks cēloņsakarības skaidrojums.[9] Tas liek domāt, ka Atlīdzināšanas likumā ietvertais cēloņsakarības skaidrojums patiesībā ir nācis no krimināltiesību zinātnes. Lai arī loģiskais secinājums ir tāds pats, proti, jākonstatē atbilstoša saikne starp rīcību un sekām, tomēr tas, kādai šai saiknei ir jābūt, var atšķirties krimināltiesībās un valsts atbildības lietās. Valsts atbildība ir atbildība bez vainas, tādēļ amatpersonas vaina nav jākonstatē, bet krimināltiesībās vaina ir obligāts elements, lai personu sodītu un lai persona atlīdzinātu nodarītos zaudējumus.

Kritiski ir vērtējama pieeja bez nekādiem padziļinātiem pētījumiem aizņemties cēloņsakarības skaidrojumu no citas tiesību nozares, no tā būtu jāizvairās.

Vai nepieciešams sniegt normatīvu cēloņsakarības skaidrojumu

Atlīdzināšanas likums ir viens no retajiem likumiem, kurā cēloņsakarība ir definēta.[10] Tā nav definēta ne Civillikumā, ne likumā “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”. Tā nav ierasta parādība arī Eiropas tiesību telpā.[11]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, nosakot, kādi zaudējumi ir atlīdzināmi, ņem vērā cēloņsakarību, neskatoties uz to, ka tā nav tieši minēta Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 41. pantā.[12] Arī Igaunijas Valsts atbildības likumā (State Liability Act – angl.) nav dots cēloņsakarības skaidrojums,[13] taču tas netraucē tiesību piemērotājam ņemt vērā cēloņsakarību, atlīdzinot zaudējumus.

Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumprojektā, kuru Saeima 2017. gada 19. janvārī pieņēma 2. lasījumā, cēloņsakarība nav skaidrota.[14] Normatīvais skaidrojums sastindzina cēloņsakarības izpratni, ierobežo pielāgošanos jaunākajām teorijas atziņām, kā arī nereti neļauj ņemt vērā visus būtiskos lietas apstākļus. Eiropas tiesību telpā ir pierasts, ka ir jākonstatē cēlonis starp rīcību un zaudējumiem, atstājot tiesu prakses ziņā cēloņsakarības konstatēšanu konkrētā gadījumā. Atlīdzināšanas likumā nav vajadzīgs atklāt cēloņsakarības skaidrojumu attiecībā uz zaudējumiem.

Cēloņsakarības izpratne tiesu spriedumos

Zaudējumus nevar atlīdzināt, ja netiek konstatēts, ka iestādes prettiesiskā rīcība ir zaudējumu cēlonis. “[Š]ādu objektīvu saikni nevar vispārīgi pieņemt, tā ir jākonstatē atbilstoši katra individuālā gadījuma apstākļiem.”[15]

Kādā lietā, kurā iestāde prettiesiski nepiešķīra jaunbūvei adresi, persona bija lūgusi tiesai atlīdzināt nekustamā īpašuma nodokli. Tomēr tiesa to neatlīdzināja, jo secināja, ka adreses nepiešķiršana neradīja šāda nodokļa maksāšanas pienākumu. Tas bija acīmredzami, jo nodoklis būtu jāmaksā arī tad, ja iestāde rīkotos tiesiski, nodokļa maksāšanas cēlonis ir īpašumtiesības uz jaunbūvi.[16] Citādi varētu būt, ja likums paredzētu, ka paaugstināts nodoklis ir jāmaksā par jaunbūvi, kurai nav adreses.

Citā lietā Augstākā tiesa ir analizējusi, vai pretendentam, kas nepamatoti izslēgts no iepirkuma, pienākas atlīdzība par neiegūto peļņu. Tiesa norādīja, ka ir jāvērtē, vai tiesiskas rīcības gadījumā attiecīgais pretendents būtu uzvarējis, iegūstot tiesības slēgt iepirkuma līgumu. Tā būtībā ir “hipotētiska labvēlīga administratīvā akta izdošanas pamatotības pārbaude, attiecībā uz kuru tiesai ir jāvadās pēc objektīvās izmeklēšanas principa”.[17] Tika nolemts, ka pat tad, ja persona nebūtu izslēgta no iepirkuma, tā nebūtu uzvarējusi. Konkursa nolikums paredzēja izvēlēties pretendentu ar zemāko cenu, bet attiecīgā persona tādu nepiedāvāja.[18]

Atklāts paliek jautājums – ja tiesa būtu atzinusi, ka pretendents būtu uzvarējis iepirkumā, kādā apmērā tiktu atlīdzināta neiegūtā peļņa. Igaunijas Augstākā tiesa ir atzinusi, ka zaudējumi netiek atlīdzināti, bet tikai izmaksas, kas radušās, piedaloties iepirkumā.[19] Šis jautājums ir atsevišķa raksta vērts, un tāpēc netiks aplūkots.

Augstākā tiesa ir analizējusi, vai ir atlīdzināmi zaudējumi bezdarbnieka pabalsta apmērā, ja pabalstu nevarēja saņemt neizsniegtas algas nodokļu grāmatiņas dēļ.[20] Augstākā tiesa noteica, ka cēloņsakarība nav konstatējama. Iemesls – paša cietušā līdzatbildība, jo tika konstatēts, ka persona dzīvo Rīgā un nekas neliedza viņai aiziet pēc algas grāmatiņas, lai saņemtu bezdarbnieka pabalstu. Pati persona ar apzinātām darbībām varēja novērst radušos zaudējumus.[21] Tātad tika uzskatīts, ka iestāde, lai gan rīkojās prettiesiski, nav galvenais faktors, kas radīja šādus zaudējumus.

Augstākajai tiesai ir nācies izskatīt arī lietu saistībā ar nepaziņošanu par inficēšanos ar C hepatītu. Lai gan šī lieta ir par morālā kaitējuma atlīdzību, tās principi var tikt izmantoti arī zaudējumu gadījumā. Tika atzīts, ka slimnīca un Valsts donoru centrs (turpmāk – donoru centrs) ir atzīstami par līdzatbildīgiem kaitējuma nodarīšanā. Katra no šīm institūcijām darbojās savā jomā – donoru centrs publisko tiesību jomā, bet slimnīca – privāto tiesību jomā, tāpēc lieta tika skatīta vispārējās jurisdikcijas tiesā un administratīvajā tiesā. Abām institūcijām bija pienākums informēt pacientu par inficēšanos ar C hepatītu, bet tas netika darīts, un tādēļ abas tika atzītas par līdzatbildīgām.

Tiesu starpā nesakrita vērtējums par līdzatbildības pakāpi. Vispārējās jurisdikcijas tiesa noteica, ka abu institūciju līdzatbildība ir vērtējama kā 50 : 50 %,[22] bet administratīvā tiesa atzina, ka līdzatbildība ir vērtējama kā 60 : 40 % un lielākā vaina jāuzņemas slimnīcai.[23] Ja administratīvā tiesa būtu vadījusies pēc Atlīdzināšanas likuma 6. panta pirmās daļas, tad tai būtu jāsecina, ka donoru centra rīcība nav galvenais faktors, galvenais zaudējumu radīšanas iemesls ir tieši slimnīcas rīcība. Taču šāds secinājums būtu netaisnīgs, jo arī donoru centram ir jāuzņemas daļa atbildības.

Lietā tika izšķirti divi cēloņi, un tie abi tika atzīti par juridiski svarīgiem, kas radīja aizskārumu. Tika piemērota publisko un privāto tiesību subjekta līdzatbildība. Tas bija pareizi, ņemot vērā, ka nevarēja objektīvi vienu cēloni nošķirt no otra, un pateikt, ka tieši slimnīcas vai donoru centra rīcības dēļ tika radīts aizskārums.[24] Atklāts paliek jautājums, kā tiesu starpā varēja atšķirties procentuālais sadalījums un vai konkrēts procentuālais sadalījums vispār ir pieļaujams.

Cēloņsakarība neiegūtās peļņas gadījumā ir grūti konstatējama. Augstākā tiesa ir atzinusi, ka, lai gūtu peļņu no īpašuma pārdošanas, īpašums ir pārdodams, proti, persona nevar vienlaikus paturēt mantu un gūt peļņu no tās pārdošanas. Situācijā, kad īpašums joprojām atrodas personas īpašumā, tā tirgus vērtību starpības atlīdzināšana var veicināt nepamatotu iedzīvošanos. Turklāt pat tad, ja īpašums tiktu pārdots, tik un tā būtu jāvērtē, ciktāl peļņa netika gūta pārkāpuma dēļ un ciktāl citu iemeslu dēļ (tirgus situācija, īpašuma novērtēšana, citu personu rīcība utt.).[25]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Salman pret Turciju atzina, ka sievai, kuras vīrs mira aizturēšanas laikā, ir tiesības prasīt atlīdzināt vīra neiegūto peļņu no darba ienākumiem. Tā rezultātā sieva saņēma atlīdzību aptuveni 40 tūkstošu britu mārciņu apmērā. Tiesa saskatīja cēloņsakarību starp vīra miršanas faktu un ģimenes ienākumu avota zaudēšanu.[26] Līdzīgi tika nolemts lietā Ertak pret Turciju, kur arī tika atzīta cēloņsakarība starp vīra miršanas faktu un ģimenes ienākumu avota zaudēšanu, tādējādi atlīdzinot neiegūto peļņu. Taču atšķirībā no iepriekšējās lietas šajā lietā tiesa bez papildu paskaidrojumiem samazināja atlīdzināmo peļņas apmēru.[27]

No vienas puses, cēlonisko sakaru šeit var konstatēt, jo bija ticama pārliecība, ka, vīram esot dzīvam, viņš turpinātu finansiāli atbalstīt ģimeni. Taču tas, cik lielā mērā un cik ilgi vīrs turpinātu atbalstīt ģimeni, ir spekulācijas. Arī doktrīnā ir atzīts, ka vispārīgi bija konstatējama cēloņsakarība, tomēr tas, kādā apmērā personai jāatlīdzina zaudējumi, ir diskutabls jautājums.[28]

Kādas cēloņsakarības teorijas var izmantot administratīvajā procesā

Viena no cēloņsakarības teorijām ir conditio sine qua non (priekšnosacījums, bez kura nevar) teorija (turpmāk – priekšnosacījuma cēloņsakarības teorija). Civiltiesībās šī teorija tiek kritizēta, jo tā nespēj nošķirt juridiski svarīgus cēloņus no nesvarīgiem, un to nevar lietot vairāku juridiski svarīgu cēloņu gadījumā.[29] Tāpat šī teorija nespēj nošķirt tiešu cēloni no netieša cēloņa (contributive cause – angl.) vai saknes cēloņa (root cause – angl.).[30] Šī kritika ir loģiska, un minētās teorijas izmantošana ne vienmēr var novest pie taisnīga rezultāta.

Taču administratīvajā procesā šo teoriju var izmantot citādi – par atskaites punktu ņemot iestādes rīcību, prezumējot, ka tas ir juridiski svarīgs cēlonis. Persona parasti var lūgt zaudējumu atlīdzinājumu tikai tad, ja iestādes rīcība ir prettiesiska, tādēļ ir nepieciešams iztēloties situāciju, kāda tā būtu, ja iestāde rīkotos tiesiski. Pirmkārt, vai iestādes prettiesiskā rīcība var radīt šādus zaudējumus? Otrkārt, ja var, vai šādi zaudējumi rastos, ja rīcība būtu bijusi tiesiska, proti, vai iestādes prettiesiskā rīcība ir tieši tas priekšnosacījums, bez kura nebūtu radušies šādi zaudējumi.

Šo teoriju varēja izmantot, lai taisnīgi atrisinātu pirmās divas lietas, kad iestāde attiecīgi nepiešķīra jaunbūvei adresi un pretendents tika izslēgts no iepirkuma. Pat tad, ja iestāde būtu piešķīrusi adresi un pretendents nebūtu izslēgts no iepirkuma, nodoklis tāpat būtu jāmaksā, bet pretendents neuzvarētu iepirkumā. Tomēr to nevarēja izmantot ne lietā par algas nodokļa grāmatiņas neizsniegšanu, ne arī lietā, kurā persona netika informēta par inficēšanos ar C hepatītu. Lai gan pirmajā gadījumā tas bija priekšnosacījums, bez kura nerastos zaudējumi (proti, ja iestāde izsniegtu algas nodokļa grāmatiņu, persona varētu saņemt bezdarbnieka pabalstu), lieta netiktu atrisināta taisnīgi, jo netiktu ņemts vērā otrs nozīmīgs juridisks cēlonis – līdzatbildība. Otrajā gadījumā šo teoriju nevarēja lietot tā paša iemesla dēļ – ja iestāde rīkotos tiesiski, persona tiktu informēta par C hepatītu un nerastos nekāds kaitējums, taču netiktu ņemts vērā otrs cēlonis – tikpat labi arī slimnīca varēja informēt personu par C hepatītu, un arī tādā gadījumā kaitējums nerastos.

Ar priekšnosacījuma cēloņsakarības teoriju var atrisināt vienkāršākās zaudējumu atlīdzināšanas lietas, kad iestādes rīcība ir vienīgais juridiski nozīmīgais zaudējumu rašanās cēlonis. Ja ir vairāk par vienu šādu cēloni, tad šo metodi nevar izmantot (piemēram, ja zaudējumi ir radušies vai palielinājušies cietušā līdzdalības dēļ). Šo teoriju var izmantot, lai noteiktu, vai iestādes prettiesiskā rīcība vispār varēja radīt zaudējumus, noraidot acīmredzami nepamatotas prasības (piemēram, iestāde nepiešķir jaunbūvei adresi, bet persona prasa atlīdzināt izmaksas, kas saistītas ar viņas redzes uzlabošanu un lidmašīnas biļetēm uz Kanāriju salām).

Šī cēloņsakarības teorija ir ierobežoti lietojama arī situācijās, kad iestādei ir rīcības vai novērtējuma brīvība. Nevar atbildēt uz jautājumu, vai bez attiecīgās rīcības nerastos tādi paši zaudējumi, ja iestādei dota brīvība rīkoties dažādi. Taču, ja pastāv stabila tiesību piemērošanas prakse, kura norāda, kā iestādei būtu jārīkojas, tad šo metodi varētu izmantot, ciktāl nepastāv citi juridiski nozīmīgi cēloņi.

Eiropas tiesību telpā tiek atzīta arī līdzvērtīgu nosacījumu teorija, atbilstoši kurai ikviens apstāklis, bez kura nebūtu radies attiecīgais zaudējums, tiek uzskatīts par cēloni zaudējumiem to pilnā apmērā.[31] Šī teorija atzīst citu juridiski svarīgu cēloņu esamību, taču tā nesarindo cēloņus pēc to nozīmības. Līdz ar to šī teorija ne vienmēr noved pie taisnīga lietas atrisinājuma, jo ne visi cēloņi ir līdzvērtīgi, bet taisnīgai lietas atrisināšanai ir nepieciešams izšķirt cēloņus pēc to svarīguma pakāpes.

Līdztekus abām šīm cēloņsakarības teorijām tiek izmantota arī adekvātās cēloņsakarības teorija (causa adequata – no latīņu val.),[32] dažas valstis pat lieto tikai šo teoriju, atzīstot, ka priekšnosacījuma cēloņsakarības teorija ir novecojusi.[33]

Horvātijā atbilstoši adekvātai cēloņsakarībai iestādes prettiesiskā rīcība tiek uzskatīta par zaudējumu cēloni, ja zaudējumi ir tipiskas sekas, kas rodas attiecīgās rīcības rezultātā.[34] Grieķijā atbilstoši adekvātai cēloņsakarībai iestādes rīcība tiek uzskatīta par zaudējumu cēloni, ja parastos un normālos apstākļos rīcība radītu šādus zaudējumus.[35] Norvēģijā adekvātās cēloņsakarības būtisks elements ir zaudējumu paredzamība, uzdodot jautājumu, vai būtu saprātīgi likt atbildēt par visām radītajām sekām. Tomēr lielākoties tiek atzīts princips “ņem cietušo tādu, kādu viņu atradi”, ierobežojot iespēju atsaukties uz radīto zaudējumu neadekvātumu.[36]

Konstantīns Čakste ir atzinis, ka saskaņā ar adekvātās cēloņsakarības teoriju ir jāatbild tikai par tiem zaudējumiem, kuri parasti iestājas attiecīgās rīcības dēļ.[37] Šīs cēloņsakarības teorijas skaidrojums ir atšķirīgs, taču tās ideja ir līdzīga – cēlonis kalpo ne tikai tāpēc, lai konstatētu atbildības iestāšanos, bet arī atlīdzinājuma apmēra noteikšanai. Atlīdzība tiek ierobežota tikai par adekvātām sekām, un šī cēloņsakarības teorija risina arī attālināto zaudējumu rašanos problēmu.

Adekvātā cēloņsakarība atzīst arī līdzatbildību zaudējumu radīšanā vai palielināšanā, turklāt tā ņem vērā cēloņu nozīmīgumu, piemēram, līdzatbildības gadījumā samazinot atlīdzināmo zaudējumu apmēru, ciktāl cietušais ir līdzatbildīgs zaudējumu radīšanā vai palielināšanā. Arī Atlīdzināšanas likuma 10. pants pieļauj, ka cēloņsakarība netiek konstatēta cietušā līdzatbildības dēļ.

Valsts atbildības lietās svarīgākais ir aptvert iespējamos juridiski nozīmīgos cēloņus, kas varētu ietekmēt zaudējumu rašanos vai palielināšanos. Tas ir pirmais solis cēloņsakarības konstatēšanā. Ja pastāv viens juridiski nozīmīgs cēlonis un tā ir iestādes prettiesiskā rīcība, tad ir konstatējama cēloņsakarība. Ja pastāv vismaz divi juridiski nozīmīgi zaudējumu cēloņi, tad jāizvērtē katra cēloņa nozīmība un atbilstoši tai jānosaka katra cēloņa līdzatbildība par zaudējumiem – tātad tas, cik lielā apmērā valstij būs pienākums atlīdzināt zaudējumus. Abos gadījumos ir jāapsver arī radīto seku adekvātums, galvenokārt, vai zaudējuma rašanās ir bijusi paredzama.

Kādā lietā administratīvā tiesa ir atzinusi, ka Atlīdzināšanas likuma 6. pants nepieļauj netiešo zaudējumu atlīdzināšanu.[38] Šāds secinājums izdarīts, jo Atlīdzināšanas likuma 6. panta pirmā daļa satur vārdus “tieša cēloņsakarība”, no kā izsecināms, ka var atlīdzināt tikai tiešos zaudējumus. Taču tas nav pamatoti, jo, lai konstatētu cēloņsakarību, ir nepieciešams konstatēt, ka iestādes prettiesiskā rīcība ir bijusi zaudējumu tiešs cēlonis. Zaudējumu palielinoši cēloņi var būt ne tikai iestādes rīcība, bet arī paša cietušā vai citas privātpersonas rīcība.

Tiešs cēlonis var radīt, kā tiešus, tā netiešus zaudējumus.[39] Netiešie zaudējumi nav tādi, kuri paši par sevi ir neadekvāti. Attālinātiem zaudējumiem nav nozīmes, nozīme ir zaudējumu paredzamībai. Tikai tiešo zaudējumu atlīdzināšana nonāktu pretrunā ar Satversmes 92. panta trešo teikumu.[40]

Kā cēloņsakarību ir jāaplūko juridisko palīdzības izdevumu sakarā

Atlīdzināšanas likuma izpratnē juridiskās palīdzības izmaksas tiek uzskatītas par zaudējumiem. Taču tās ir procesuāli tiesiskas izmaksas, kā to norādījis arī Vladimirs Bukovskis.[41] Satversmes tiesa 2014. gadā noteica, ka juridisko palīdzības izmaksu atlīdzināšana ir Satversmes 92. panta pirmā teikuma jautājums.[42] Tas nozīmē, ka juridiskās palīdzības izdevumu kontekstā nav izmantojamas tās pašas cēloņsakarības teorijas, kuras ir izmantojamas, atlīdzinot “īstos” zaudējumos. Kādreiz likumdevējs to neapzinājās un gribēja vispār izslēgt iespēju, ka administratīvajā procesā var atlīdzināt juridiskās palīdzības izmaksas, jo tās taču rodas arī tiesiskas rīcības gadījumos.[43]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, atlīdzinot juridiskās palīdzības izmaksas, vērtē, ciktāl tās ir saistītas ar konstatēto pamattiesību pārkāpuma novēršanu un vai tās ir saprātīgas.[44] Citiem vārdiem sakot, tiek atlīdzinātas izmaksas, kuras bija saprātīgi vajadzīgas.[45] Administratīvajā procesā izmantojams tāds pats princips, taču šobrīd tam ir maza nozīme, jo ir normatīvi noteiktas konkrētas juridisko palīdzības izdevumu izmaksas, kādas valstij ir jāatlīdzina, uzskatot tikai tās par saprātīgi vajadzīgām.

Kopsavilkums

Atlīdzināšanas likumā nav nepieciešams normatīvi skaidrot cēloņsakarību attiecībā uz zaudējumiem. Nav vienas universālas cēloņsakarības teorijas, kuru varētu izmantot administratīvajā procesā. Lai arī piemērotākā ir adekvātā cēloņsakarības teorija, noteiktas lietas var taisnīgi atrisināt ar priekšnosacījuma cēloņsakarības teoriju, izmantojot iestādes prettiesisko rīcību par atskaites punktu un prezumējot to par juridiski nozīmīgu zaudējumu cēloni.

Valsts atbildības lietās svarīgi ir aptvert iespējamos juridiski nozīmīgos cēloņus. Priekšnosacījuma cēloņsakarības teorija parasti tiek izmantota, ja pastāv viens juridiski nozīmīgs zaudējumu cēlonis, kamēr adekvātā cēloņsakarība – ja ir vairāki šādi cēloņi. Tās abas pieļauj atlīdzināt netiešos zaudējumus, jo tiešs cēlonis var radīt gan tiešus, gan netiešus zaudējumus.

Tiesību piemērotājam pamatā ir jāapsver trīs lietas:

1) vai iestādes prettiesiskā rīcība vispār varēja radīt attiecīgo mantas pametumu;

2) ja varēja, vai patiešām arī radīja šādu mantas pametumu, vai nepastāvēja arī citi juridiski nozīmīgi zaudējumu cēloņi;

3) vai radītās sekas ir adekvātas salīdzinājumā ar iestādes prettiesisko rīcību. Adekvāts nav tas pats, kas samērīgs, jo primāri ir lietojams princips “ņem cietušo tādu, kādu atradi”. Pat visattālākie zaudējumi ir atlīdzināmi, ja tie ir bijuši paredzami.

Ja bijuši vairāki juridiski svarīgi cēloņi, parasti iestājas cietušā līdzatbildība. Taču dažkārt var neatlīdzināt zaudējumus, pat konstatējot, ka iestādes prettiesiskā rīcība ir zaudējumu cēlonis, piemēram, ja cietušais pats varēja izvairīties no zaudējumu rašanās, proti, cietušā rīcība ir galvenais zaudējumu rašanās cēlonis.

Juridiskās palīdzības izdevumi nav zaudējumi. Tās ir procesuāla rakstura izmaksas, kuru atlīdzināšanā ir piemērojams Satversmes 92. panta pirmais teikums.

  • Pirmspublikācija konferences rakstu krājumā. Pieejama: https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Book_75_Juristu-konference_2017_.pdf

[1] Vedins I. Loģika. Rīga: Avots, 1998, 333. lpp.

[2] Piemēram, sk. Ozoliņš O. Valsts atbildība par ierēdņiem. Tieslietu ministrijas vēstnesis, 01.02.1935., Nr. 2, 283.–295. lpp

[3] Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6. panta pirmā daļa.

[4] Likumprojekta Nr. 931 “Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu aprēķināšanas un atlīdzināšanas likums” 7. pants. Teksts uz 2004. gada 13. septembri, kad tika iesniegts 8. Saeimā. Pieejams: www.saeima.lv

[5] Turpat 6. panta trešā daļa.

[6] Likumprojekta Nr. 931 “Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu aprēķināšanas un atlīdzināšanas likums” priekšlikumu tabula uz Saeimas 2. lasījumu. Pieejams: www.saeima.lv; Saeimas 2005. gada 17. februāra stenogramma. Latvijas Vēstnesis, Nr. 32 (3190), 24.02.2005.

[7] Likumprojekta Nr. 931 “Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu aprēķināšanas un atlīdzināšanas likums” priekšlikumu tabula uz Saeimas 3. lasījumu. Pieejams: www.saeima.lv; Saeimas 2005. gada 2. jūnija stenogramma. Latvijas Vēstnesis, Nr. 91 (3249), 09.06.2005.

[8] Saeimas Juridiskās komisijas 2005. gada 15. aprīļa sēdes protokols Nr. 286, 3. lpp. Nav publicēts. Pieejams Saeimas arhīvā.

[9] Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2000, 70. lpp

[10] Identisks skaidrojums ir arī Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma 67. pantā.

[11] Bar Von C. Clove E. Principles, Definitions and Model Rules of European Private Law. Draft Common Frame of Reference (DCDR). Oxford: United Kingdom, 2010, 3567. lpp.

[12] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999. gada 25. marta spriedums lietā nr. 24557/94 Musial v. Poland, 58. punkts.

[13] Estonian State Liability Act. Pieejams: www.riigiteataja.ee.

[14] Likumprojekts nr. 578/Lp12 “Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums”. Tā pieņemšanas gaitai iespējams sekot līdzi Saeimas mājaslapā: www.saeima.lv.

[15] Augstākās tiesas 2010. gada 16. aprīļa spriedums lietā nr. SKA-42/2010, 11. punkts.    

[16] Augstākās tiesas 2012. gada 26. septembra spriedums lietā nr. SKA-481/2012, 7. punkts.

[17] Augstākās tiesas 2014. gada 22. oktobra spriedums lietā nr. SKA-807/2014, 7.–13. punkts.

[18] Administratīvās rajona tiesas 2015. gada 23. aprīļa spriedums lietā nr. A420572412, 21.–23. punkts.

[19] Igaunijas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 22. oktobra spriedums lietā nr. 3-3-1-66-09, 20. punkts. Pieejams: www.nc.ee .

[20] Augstākās tiesas 2011. gada 7. oktobra spriedums lietā nr. SKA-366/2011, 7.–13. punkts.

[21] Turpat, 7.–13.punkts.

[22] Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģijas 2013. gada 30. oktobra spriedums lietā nr. C31324309, motīvu daļa.

[23] Administratīvās apgabaltiesas 2013. gada 20. jūnija spriedums lietā nr. A42484105, 14. punkts.

[24] Salīdzināt ar Eiropas deliktu tiesību principu 3:102. pantu un 3:103. panta pirmo daļu. Tie paredz līdzatbildību vienādās daļās vai dažādās daļās, kādās var konstatēt abu cēloņu vainu. Pieejami: www.civil.udg.edu.

[25] Augstākās tiesas 2013. gada 11. novembra spriedums lietā nr. SKA-0316/2013, 10.–12.punkts; Augstākās tiesas 2012. gada 26. septembra spriedums lietā nr. SKA-481/2012, 9. punkts.

[26] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 27. jūnija spriedums lietā nr. 21986/93 Salman v. Turkey, 135.–137. punkts.

[27] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 9. maija spriedums lietā nr. 20764/92 Ertak v. Turkey, 150. punkts.

[28] Ichim O. Just satisfaction under the European Convention on Human Rights. United Kingdom: Cambridge University press, 2015, 26. lpp.

[29] Bar Von C. Clove E. Principles, Definitions and Model Rules of European Private Law. Draft Common Frame of Reference (DCDR). Oxford: United Kingdom, 2010, 3570.-3571. lpp.

[30] Var tikt izdalīti trīs cēloņu veidi: tiešais, netiešais un saknes. Piemēram, ja cilvēks kasās un asiņo, tad tiešais cēlonis asiņošanai ir kasīšanās, netiešais – cilvēkam kož, bet saknes cēlonis – kašķa ērcīte. Respektīvi tie veidi cēloņi virkne.

[31] Bar Von C. Clove E. Principles, Definitions and Model Rules of European Private Law. Draft Common Frame of Reference (DCDR). Oxford: United Kingdom, 2010, 3574.–3575. lpp.

[32] Piemēram, Horvātija, sk. Baginska W. Damages for Violations of Human Rights. London: Springer, 2016, 30. lpp.

[33] Piemēram, Grieķija un Portugāle, sk. Baginska W. Damages for Violations of Human Rights. London: Springer, 2016, 157., 317. lpp.

[34] Baginska W. Damages for Violations of Human Rights. London: Springer, 2016, 30., 17. lpp.

[35] Turpat 157. lpp.

[36] Turpat 276. lpp.

[37] Čakste K. Civiltiesības. Lekcijas. Raksti. Rīga, 1940, 106. lpp.

[38] Administratīvās apgabaltiesas 2009. gada 24. novembra spriedums lietā nr. A42585007, 16.3. punkts

[39] Sk. Torgāns K. Vairāki zaudējumus (kaitējumu) izraisoši cēloņi. Jurista Vārds, Nr. 28(481), 10.07.2007.

[40] Administratīvās apgabaltiesas 2014. gada 31. marta spriedums lietā nr. A420769210, 12.4. punkts.

[41] V.Bukovskis. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga, 1933, 421. lpp.

[42] Satversmes tiesas 2014. gada 7.februāra spriedums lietā nr. 2013-04-01, 15.-19.3.punkts.

[43] Likumprojekta nr. 376/Lp9 “Grozījums Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā” anotācija. Pieejama Saeimas arhīvā.

[44] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 21. septembra spriedums lietā nr. 38030/12 Khan v. Germany, 47. punkts.

[45] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 19. oktobra spriedums lietā nr. 31107/96 Iatridis v. Greece 55. punkts.