Konstitucionālās sūdzības gadījumos likumdevējs nav paredzējis citus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus kā tiesas nolēmuma izpildes apturēšanu. Jautājums par tiesību normu darbības apturēšanu nav uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu.[1] Šie Satversmes tiesas vārdi šobrīd jau ir kļuvuši par dogmu, no kuras nav izdevies izsprukt nevienam konstitucionālās sūdzības iesniedzējam, kas vēlējies panākt tiesību normu darbības apturēšanu, un kuru kā dzejoli spēj deklanēt ikviens Satversmes tiesas procesa praktiķis.[2] Tādēļ varētu šķist, ka Latvijā tiesību normas darbības apturēšana konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir kā neaizsniedzams sapnis. Taču šis sapnis nav nemaz tik neaizsniedzams, kā tas sākotnēji varētu šķist.

Tiesību normu darbības ierobežošanas jautājums konstitucionālās sūdzības gadījumos, kuru Satversmes tiesai nācās atrisināt, nebija tikai jautājums par pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tas bija jautājums par to, kā ir labāk īstenojams varas dalīšanas princips un kā ir veidojamas konstitucionālās tiesas un likumdevēja savstarpējās attiecības, lai to ietvaros valdītu konstitucionāla līmeņa miers. Satversmes tiesa lēma, ka tobrīd mieru abu attiecībās varēja labāk panākt ar sevis pašierobežošanos, nevis juridisko aktīvismu, proti, tiesību normu darbības ierobežošanas jautājums izlemjams likumdošanas procesa, nevis Satversmes tiesas procesa ietvaros. Vienlaikus Satversmes tiesa nav pateikusi, ka konstitucionālās sūdzības gadījumos šādai iespējai nevajadzētu pastāvēt. Ir izlemts, ka būtu vēlams, lai par šādu pagaidu aizsardzības līdzekli izšķirtos pats likumdevējs.

Tas, vai šāds lēmums bija pareizs, nepārprotami, ka ir diskutabls un ļoti jūtīgs jautājums, par kuru autors ir centies izvērst arī nelielu polemiku.[3] Taču šajā rakstā tā netiks turpināta, un tā vietā, neatkarīgi no tā, kādā veidā ir izlemjams jautājums par Satversmes tiesas tiesībām ierobežot tiesību normu darbību, autors vēlas vērst uzmanību, kāpēc Latvijā ir svarīgi, lai Satversmes tiesai tiktu nodrošinātas tiesības ierobežot tiesību normu darbību konstitucionālās sūdzības gadījumos un kāpēc šobrīd esošais tiesību aizsardzības mehānisms var izrādīties ne līdz galam efektīvs.

Par tiesibu normu ierobezosanu

Pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu nozīme un Satversmes tiesas piemērs

Satversmes 92.pants uzliek likumdevējam par pienākumu izveidot juridisku mehānismu, ar kura palīdzību ikviena persona, kuras tiesības ir pārkāptas vai aizskartas, spētu panākt efektīvu savu tiesību aizsardzību.[4] Tas ietver gan pienākumu izveidot tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās tiesību normas.[5] Satversmes 92.pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu ietver arī tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā.[6] Satversmes tiesas procesam ir jābūt taisnīgam, un likumdevējam ir jāraugās līdzi, vai Satversmes tiesas likumā ietvertās tiesību normas ir pietiekamas, lai Satversmes tiesa to varētu nodrošināt.[7]

Taisnīgs tiesas process ir efektīvs tiesas process. Satversmes tiesas procesu nevar uzskatīt par efektīvu, ja tas nenodrošina pilnvērtīgu un adekvātu personas tiesību aizsardzību.[8] Pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļi, kuri noregulē tiesiskās attiecības, par kurām persona ir vērsusies tiesā, līdz brīdim, kad lieta tiek faktiski izlemta, tiek paredzēti tiesu procesos, lai nodrošinātu adekvātu un pilnvērtīgu tiesas kontroli. Šāds uzskats ir plaši atzīts tiesību doktrīnā.[9] To ir atzinusi Venēcijas komisija  attiecībā uz konstitucionālām tiesām, arī attiecībā uz tiesībām ierobežot tiesību normu darbību.[10] Tas atspoguļojas arī tajā, ka administratīvām tiesām un vispārējās jurisdikcijas tiesām ir nodrošināts plašs iespējamo pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu klāsts, Satversmes tiesai pat atzīstot, ka prasības nodrošināšana un ar to saistīto jautājumu izlemšana ir civilprocesa būtiska sastāvdaļa.[11] Tas atspoguļojas arī starptautisko tiesu un ārvalstu tiesu praksē. Eiropas Cilvēktiesību tiesai un Eiropas Savienības tiesai ir tiesības piemērot jebkādus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus, ko tās uzskata par nepieciešamiem, normatīvi neierobežojot to izvēli.[12] Savukārt tādās valstīs kā Austrijā, Albānijā, Armēnijā, Beļģijā, Horvātijā, Igaunijā, Gruzijā, Vācijā, Lihtenšteinā, Polijā, Serbijā, Slovākijā, Slovēnijā, Spānijā, Šveicē un Turcijā pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošana ir kļuvusi par ierastu parādību pat konstitucionāla rakstura strīdos.[13]

Satversmes tiesas procesā pastāv tikai viens pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis, un konstitucionālās sūdzības gadījumos tā ir tiesas nolēmuma izpildes apturēšana,[14] kad nolēmuma izpilde radītu būtisku kaitējumu vai padarīt neiespējamu Satversmes tiesas sprieduma izpildi.[15] Satversmes tiesas procesā tas tika ieviests 2000.gada 30.novembrī kopā ar konstitucionālās sūdzības un tiesas pieteikuma institūtu. Lai labāk izprastu, kāpēc tika ieviesta tieši tiesas nolēmuma izpildes apturēšanas iespēja, ir nepieciešams aplūkot arī abu pārējo institūtu ieviešanu.[16]

Tiesas pieteikuma un konstitucionālās sūdzības institūta ieviešanā liela nozīme bija Vācijas regulējumam.[17] Latvijā tika ieviests šaurais konstitucionālās sūdzības modelis, kad personas var vērsties Satversmes tiesā tikai par normatīvo aktu un tiesību normu atbilstību Satversmei, nevis par ikviena publiskās varas akta atbilstību Satversmei, kas pastāv Vācijā (pilnais konstitucionālās sūdzības modelis).[18] Tādēļ tika uzskatīts, ka, Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas likuma 32.pantā ietvertais pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu regulējums ir pārāk plašs un ir vajadzīgs šaurāks regulējums. Tā kā personai pirms vēršanās Satversmes tiesā ir jāizsmeļ vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, tika ieviesta tiesas nolēmuma izpildes apturēšanas iespēja.[19] Tāpat tika noteikts tiesvedības apturēšanas pienākums uz laiku, kamēr lieta tiek izskatīta Satversmes tiesā.

Tomēr likumdošanas procesa materiālos neparādās iemesls, kāpēc netika ieviesti citi pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļi, piemēram, tiesību normu darbības ierobežošanas iespēja, ja reiz šāda iespēja jau pastāvēja tā laika Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas praksē un jau tolaik likumprojekta autori apzinājās, ka tiesību norma arī bez tās piespiedu piemērošanas var radīt tiesību aizskārumu.[20] Tā varēja būt šķietama pārliecība, ka tiesas nolēmuma izpildes apturēšana un tiesas pieteikums būs pietiekams efektīva tiesas procesa norisei; pie vainas varēja būt politiskie apstākļi; tobrīd juridiskā doma par tiesību normas darbības ierobežošanu, iespējams, vēl nebija nobriedusi.

Lai, vai kā būtu bijis, šobrīd praksē ir pierādījies, ka konstitucionālās sūdzības gadījumos nav pietiekami tikai ar iespēju apturēt tiesas nolēmuma izpildi, un ir nepieciešama arī iespēja ierobežot tiesību normu darbību. Ar konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā var vērsties arī bez sākotnējās vēršanās citās tiesās un līdz ar to arī tad, kad nepastāv nekāds tiesu nolēmums, par kura izpildes apturēšanu Satversmes tiesa varētu lemt. Tās ir situācijas, kad nepastāv vai nav efektīvi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tad, kad pamattiesību aizskārumu rada imperatīva tiesību norma pati par sevi, tiesas nespēj nodrošināt efektīvu aizsardzību[21], un par vienīgo efektīvo tiesību aizsardzības līdzekli ir uzskatāma tieši Satversmes tiesa.[22]

Šādas lietas nav retums, un tām ir tendence tikai pieaugt. 2015.gadā no 18 lietām, kuras tika ierosinātas uz konstitucionālās sūdzības pamata, vismaz 15 no tām bija lietas, kurās tiesas netika uzskatītas par efektīvu vispārējo tiesību aizsardzības līdzekli, bet 2016.gadā no 25 lietām tādas bija vismaz 20 lietas. Pēdējo divu gadu statistika parāda, ka vajadzība pēc tiesu nolēmuma izpildes apturēšanas samazinās, kamēr pēc tiesību normu darbības ierobežošanas – palielinās.

Šobrīd sešpadsmit gadus pēc konstitucionālās sūdzības institūta ieviešanas tiesas nolēmuma izpildes apturēšana vēl aizvien ir palikusi par vienīgo konstitucionālās sūdzības iesniedzējam pieejamo pagaidu tiesību aizsardzības līdzekli, lai gan būtisks kaitējums un Satversmes tiesas sprieduma neizpildes risks var rasties arī tad, ja tiesību aizskārumu rada imperatīva tiesību norma, un persona “uzreiz” vēršas Satversmes tiesā.

Līdzšinējā praksē nav bijuši daudz gadījumu, kad ir nepieciešams ierobežot tiesību normu darbību, ir jākonstatē īpaši apstākļi. To nav nepieciešams darīt nedz solidaritātes nodokļa lietās, nedz maksātnespējas administratora lietās, kur strīds par valsts amatpersonu statusu tika izlemts, pirms pastāvoša tiesību aizskāruma rašanās. Taču dažās lietās tikai “caur adatas” aci Satversmes tiesai ir bijusi iespēja nodrošināt efektīvu tiesas kontroli bez tiesību normu apturēšanas.

Lietā nr. 2015-15-01 Satversmes tiesā bija vērsies elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kuram bija pienākums pāriet uz radio raidīšanu latviešu valodā. Tiesību aizskārumu radīja imperatīva tiesību norma. Lieta tika izbeigta, jo apstrīdētās tiesību normas tika grozītas, izbeidzot tiesisko strīdu.[23] Ja apstrīdētās tiesību normas nebūtu grozītas, tad tas nozīmētu, ka pirms lietas izskatīšanas Satversmes tiesā, konstitucionālās sūdzības iesniedzējam bija divas iespējas – pāriet uz pilnīgu radio apraidi latviešu valodā vai arī nepāriet. Nepārejot uz radio raidīšanu latviešu valodā, tiktu riskēts ar licences atņemšanu, un tādēļ šāda iespēja nebija leģitīma. Savukārt, pāreja uz raidīšanu latviešu valodā nozīmētu pilnīgu komercdarbības pārorientāciju, kam sekotu neatgriezeniski zaudēti klausītāji, dažādu līgumu laušana ar programmu veidotājiem, darbiniekiem un sadarbības partneriem par reklāmām, jaunu programmu veidošana, zīmola maiņa un citas darbības. Tas viss būtu prasījis lielus finansiālos ieguldījumus, sākot no vairākiem simtiem tūkstošu euro.[24] Ja lieta tiktu turpināta un tiktu nolemts, ka apstrīdētās tiesību normas ir prettiesiskas, tad tas nozīmētu, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējs tiesvedības laikā par velti ir pārgājis uz raidīšanu latviešu valodā – tas var turpināt raidīt iepriekš noteiktās valodas proporcijās. Tas ir neadekvāti, un cita starpā valstij būtu jāatlīdzina visi zaudējumi, kuri radušies prettiesiskās tiesību normas dēļ.

Konstitucionālā sūdzība ir individuāls tiesību aizsardzības līdzeklis, un šādu situāciju varētu taisnīgi noregulēt ar tiesību normu darbības ierobežošanu attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju līdz brīdim, kad Satversmes tiesa galīgi izlemtu, vai viņš būtu pakļaujams šādam tiesību aizskārumam. Tas nodrošinātu tiesas procesa efektivitāti, ļaujot izlemt strīdu, kad tas ir adekvāti, un atbrīvotu valsti no pienākuma atlīdzināt zaudējumus lielā apmērā, ja Satversmes tiesa būtu lēmusi, ka apstrīdētās tiesību normas ir atceļamas.[25] Turklāt īpaši svarīgi tas ir tāpēc, jo šobrīd, kad tiesību aizskārumu rada imperatīva tiesību norma, personai, kura vēlas pieprasīt zaudējumu atlīdzinājumu pēc labvēlīga Satversmes tiesas sprieduma, ir jāvēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā. Tas ne tikai prasītu vairākus gadus, bet procesā būtu piemērojami visi civilprocesa principi, arī sacīkstes princips, neskatoties uz to, ka lietai piemīt publiski tiesisks raksturs. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir atzinusi, ka, ja personai ir vajadzīgs izsmelt nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus divas reizes, lai saņemtu atlīdzinājumu, tas būtu pretrunā ar prasību par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.[26] Ir šaubas, vai pastāvošais zaudējuma atlīdzinājuma mehānisms nenonāk pretrunā ar Satversmes 92.pantu – tam būtu jābūt pēc iespējas vienkāršotam un ātram, ņemot vērā, ka zaudējuma atlīdzinājuma prasību nav iespējams pieteikt Satversmes tiesas procesa ietvaros.[27]

Lietā Nr. 2002-01-03 tiesību normas uzlika par pienākumu veikt noteiktas šķirnes suņu kastrāciju vai sterilizāciju. Ja apstrīdētās tiesību normas būtu stājušās spēkā, tiktu radītas neatgriezeniskas sekas – būtu jāveic suņa sterilizācija vai kastrācija. Lai nodrošinātu adekvātu tiesas kontroli, varētu rasties vajadzība ierobežot apstrīdēto tiesību normu darbību.[28]

Tiesību normu darbības ierobežošanas jautājums var aktualizēties, piemēram, nekustamā īpašuma atsavināšanas lietās. Satversmes tiesa ir atzinusi: gadījumos, kad atsavinot nekustamo īpašumu, tiek zaudēta ģimenes dzīvesvieta, tas ir patstāvīgs pamats tiesu nolēmuma izpildes apturēšanai tik ilgi, kad tiek izlemts jautājums par apstrīdēto tiesību normu tiesiskumu.[29] Taču minētā atziņa nevarētu tikt piemērota situācijā, ja tāds pats nekustamais īpašums tiktu atsavināts piespiedu kārtā, tas ir, pieņemot atsevišķu likumu, jo atbilstoši Satversmes tiesas praksei likumdevējs nav paredzējis Satversmes tiesas tiesības ierobežot normatīvo aktu darbību. Lai gan, kā redzams, tad abas situācijas ir identiskas ar atšķirību, ka vienā gadījumā īpašuma atsavināšana notiek uz tiesas nolēmuma pamata, kamēr otrā gadījumā – uz atsevišķa likuma pamata.

Nevienā no šīm situācijām šobrīd nevarētu nodrošināt adekvātu konstitucionālo kontroli, neatzīstot Satversmes tiesas tiesības ierobežot tiesību normu darbību. To nevar nodrošināt ne tiesas nolēmuma izpildes apturēšana, ne tiesas pieteikums, jo tiesību aizskārumu rada imperatīva tiesību norma pati par sevi. To nevar arī nodrošināt abstraktās kontroles subjekti pat pieņemot, ka pēc to pieteikuma var ierobežot apstrīdēto tiesību normu darbību[30], jo abstraktās kontroles subjektiem nav pienākums vērsties Satversmes tiesā pēc personu lūgumiem. Tāpat to nevar nodrošināt ar sprieduma iedarbības vai izpildes aspektiem pēc tam, kad apstrīdētās tiesību normas ir atzītas par prettiesiskām. Vienīgais veids, kā iepriekšējās situācijās varētu nodrošināt adekvātu konstitucionālo kontroli, ir lietas izskatīšana tik ātri, lai apstrīdētās tiesību normas vēl neradītu pastāvošu tiesību aizskārumu (esot uz nākotni vērstam aizskārumam). Taču nereti tas nav iespējams, jo lietas izskatīšana Satversmes tiesā nav tikai dažu dienu vai mēnešu jautājums.

Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas piemērs

Eiropas Padomē Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa nav vienīgā konstitucionālā tiesa, kurai ir tiesības apturēt tiesību normu darbību vai atlikt to spēkā stāšanos. Tādas tiesības, piemēram, ir arī Slovēnijas, Albānijas un Beļģijas konstitucionālai tiesai.[31] Tomēr Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir viena no Eiropas konstitucionālo tiesu autoritātēm. Turklāt, kad Egils Levits 1993.gada augustā uzsāka Satversmes tiesas likuma izstrādi, par pamatu tika ņemti tieši Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas regulējošie normatīvie akti[32], kuriem bija nozīme arī pie konstitucionālās sūdzības un tiesas pieteikuma institūta ieviešanas.[33] Tādēļ Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas regulējošie normatīvie akti un prakse ir ļoti būtisks tiesību avots, ko var izmantot gan regulējuma veidošanai, gan prakses attīstībai Latvijā, paturot prātā pastāvošās atšķirības – gan konstitucionālo tiesu kompetences, gan politiskās, gan sabiedriskās atšķirības.

Vācijas Federālai konstitucionālai tiesai ir piešķirta salīdzinoši plaša rīcības brīvība lemšanā par nepieciešamo pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošanu. Likums nenosaka, kādus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir tiesīga piemērot, un tādējādi tas tiek atstāts pašas tiesas kompetencē. Tā vietā, likums nosaka, ka pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus var piemērot, ja tas ir nepieciešams, lai novērstu būtisku kaitējumu (angliski: avert severe disadvantage), nenovēršamu vardarbību vai lai aizsargātu citas būtiskas sabiedrības intereses.[34] Šie apstākļi nav kumulatīvi, un pietiek, ka izpildās tikai viens no tiem.

Likumā ir detalizēti regulēta pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošanas kārtība. Pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa var piemērot vai nu pēc savas iniciatīvas, vai pēc lietas dalībnieku lūguma. Tos var piemērot, kā pirms lietas ierosināšanas, tā arī pēc lietas ierosināšanas,[35] un to piemērošana var tikt izskatīta gan rakstveida, gan mutvārdu procesā.[36] Turklāt gadījumos, kad lūgums par pagaida tiesību aizsardzības līdzekļa piemērošanu tiek noraidīts, lietas dalībnieks saglabā tiesības lūgt tā piemērošanu atkārtoti.[37]

Parasti pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļi tiek piemēroti uz sešiem mēnešiem. Tomēr likumā ir paredzēta iespēja atjaunot pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļa darbību attiecīgi uz vienu vai sešiem mēnešiem.[38] Tātad Vācijā pastāv iespēja, ka pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis netiek piemērots uz visu lietas izskatīšanas laiku. Taču tas, lai gan disciplinē tiesu izskatīt lietu ātri, ir apšaubāms, vai tas ir veiksmīgākais risinājums, no kā Latvijai būtu jāņem piemērs.

Lietas dalībniekiem tiek dotas tiesības izteikt apsvērumus par pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļa nepieciešamību. Izņēmums ir gadījumi, kad nepieciešamība pēc pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļa piemērošanas ir tūlītēja, un tādos gadījumos konstitucionālā tiesa var arī neļaut lietas dalībniekiem izteikt savus apsvērumus.[39] Tādi, piemēram, var būt gadījumi, kad personas tiek izdotas ārvalstij un kad ikviena kavēšanās var būtiski apdraudēt sprieduma izpildi.

Pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošanas mērķis ir ne tikai nodrošināt, lai pēc tiesas nolēmuma spēkā stāšanās attiecīgais nolēmums tiktu arī izpildīts, bet arī to, lai novērstu pastāvoša tiesību aizskāruma rašanos, pirms tiesa ir pieņēmusi lēmumu, vai šādam aizskārumam vispār ir nepieciešams rasties, tas ir, pirms tiesa ir lēmusi par apstrīdēto tiesību normu konstitucionalitāti un tātad arī par to, vai attiecīgais aizskārums ir pamatots vai nepamatots.[40] Tiesību doktrīnā tiek uzskatīts, ka tas ļauj tiesai izvērtēt tiesību normu konstitucionalitāti brīdī, kad tas ir visvairāk nepieciešams, novēršot situācijas, kad konstitucionālā kontrole tiek padarīta par bezmērķīgu vai pat par absurdu tiesību aizsardzības līdzekli.[41] Tātad Vācijā uzskata, ka konstitucionālai tiesai ir obligāti jābūt iespējai piemērot pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus, lai tā varētu nodrošināt efektīvu un adekvātu konstitucionālo kontroli. Turklāt šādā kontekstā vairāki Federālās konstitucionālās tiesas tiesneši to ir tieši norādījuši arī attiecībā uz tiesību normas darbības ierobežošanas vajadzību.[42]

Vācijā tiek izšķirta tiesību normu darbības apturēšana no tiesību normu spēkā stāšanās atlikšanas. Pirmais pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis tiek piemērots situācijās, kad tiesību normas jau ir stājušās spēkā, kamēr otrais – pirms tiesību normu spēkā stāšanās.[43] Tomēr abiem pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļiem ir viens un tas pats mērķis, tas ir, uz noteiktu laiku apturēt tiesisko seku attiecināšanu uz tiem faktiskiem dzīves gadījumiem, kas izpilda tiesību normas tiesisko sastāvu, un kā viens, tā otrs var tikt piemērots gan abstraktās konstitucionālās kontroles, gan konstitucionālās sūdzības gadījumos. Tāpat abu to piemērošana ir ierobežota ar lietā apstrīdētām tiesību normām vai normām, kuras vēl tikai tiks apstrīdētas.[44]

Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa savā praksē ir pietiekami elastīgi piegājusi, vērtējot pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošanas priekšnoteikumu izpildīšanos, tajā pašā laikā vienmēr paturot prātā, ka ikviena pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļa piemērošana ir ārkārtējs līdzeklis, kurš prasa svarīgu apstākļu konstatēšanu.[45] Turklāt īpaši tas ir attiecināms uz likumu un tajos ietverto tiesību normu darbības apturēšanu vai spēkā stāšanās atlikšanu. Ir atzīts, ka, vērtējot likumu un tiesību normu spēkā stāšanās atlikšanu vai darbības apturēšanu, tiesai ir pienākums ievērot vislielāko rūpības pakāpi, ņemot vērā, ka šāds pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis ievērojami iejaucas likumdevēja kompetencē.[46] Tātad tas, kāda veida apstākļus nepieciešams konstatēt tiesību normu darbības apturēšanai vai spēkā stāšanās atlikšanai, ir atkarīgs arī no attiecīgās tiesību normas atrašanās vietas tiesību normu hierarhijā. Jo hierarhiski augstāka tiesību norma, jo vairāk pamatojuma nepieciešams. Tomēr, neatkarīgi no minētā, Vācijā tiek uzskatīts, ka arī parlamenta pieņemto tiesību normu darbība var tikt apturēta vai atlikta to spēkā stāšanās, un tas ir būtisks apstāklis, kas Latvijā šobrīd tiek vēl apšaubīts no varas dalīšanas principa perspektīvas.

Lai konstatētu būtisku kaitējumu, tas ir, vienu no tiesību normu darbības apturēšanas vai spēkā stāšanās atlikšanas priekšnoteikumiem, kaitējumam ne vienmēr ir jābūt neatgriezeniskam.[47] Arī tāds kaitējums, kurš nav neatgriezenisks, var būt pietiekami būtisks, lai tiesa izšķirtos par pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļa piemērošanu.[48] Taču tajā pašā laikā ir atzīts, ka apstāklim, vai sekas, kuras rastos, apstrīdētām tiesību normām turpinot darboties, ir neatgriezeniskas vai ļoti grūti novēršamas, ir ļoti svarīga nozīme būtiska kaitējuma konstatēšanā.[49] Proti, lielāka iespēja, ka pastāvēs būtisks kaitējums, ir tad, kad kaitējums ir neatgriezenisks vai ļoti grūti novēršamas.

Tāpat priekšnoteikums par būtisku sabiedrības interešu aizsardzību, tiek interpretēts pietiekami elastīgi, lai varētu to piemērot arī konstitucionālās sūdzības gadījumos. Piemēram, ir atzīts, ka taisnīga kriminālsoda piemērošana personai ir jautājums, kurā ir ieinteresēta arī visa sabiedrība, jo tas ir saistīts ar sabiedrības uzticības nodrošināšanu tiesu varai.[50]

Vērtējot likumā noteikto priekšnoteikumu izpildīšanos, tiesu praksē lielākoties tiek veikta divu situāciju salīdzināšana, tas ir, no vienas puses, aplūkojot sekas, kad tiesību normu darbība netiek apturēta un kad tiesību normas tiek atzītas par antikonstitucionālām, un, no otras puses, sekas, ja darbība tiktu apturēta, bet vēlāk tiesību normas tiktu atzītas par konstitucionālām.[51]

Pie seku izvērtēšanas nozīme ir apstāklim, uz cik plašu personu loku norma attiecas, un tas pat ir situācijās, kad lieta ir ierosināta uz konstitucionālās sūdzības pamata.[52] Proti izvērtējums par to, kādas sekas radīsies apstrīdēto tiesību normu darbību rezultātā, tiek veikts ne tikai attiecībā uz sūdzības iesniedzēju, bet uz visiem, uz kurām attiecīgās tiesību normas attiecas. Tas ir tāpēc, ka tiesību normu darbība tiek apturēta nevis attiecībā tikai uz sūdzības iesniedzēju, bet gan uz visām Vācijas jurisdikcijā esošām personām.[53] Savukārt, apstāklim, kāda ir iespējamība apstrīdētām tiesību normām tikt atceltām, parasti netiek pievērsta nozīme, izņemot gadījumus, kad pieteikums ir acīmredzami nepieņemams vai noraidāms pēc būtības.[54] Vācijas tiesību zinātnē pastāv viedoklis, ka šis apstāklis tiek netieši vērtēts, pat neskatoties uz to, ka tiesa to neatzīst vai pat noliedz.[55]

Konstatējot tādas sekas, kuru dēļ var tikt atzīts, ka apstrīdētās tiesību normas darbības apturēšanas vai to spēkā stāšanās atlikšanai interesei ir dodama priekšroka par apstrīdētās tiesību normas darbības interesi, Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa attiecīgi pieņem lēmumu, ar kuru aptur tiesību normu darbību vai atliek to spēkā stāšanos.[56]

Ievērojot minēto, var secināt, ka Vācijā nepastāv šaubu, ka varas dalīšanas princips pieļauj konstitucionālai tiesai ierobežot tiesību normu darbību, ievērojot, ka konstitucionālā tiesa var pat atcelt likumdevēja pieņemtās tiesību normas. Tāpat Vācijā likumdevējs ir paredzējis plašu rīcības brīvību Federālai konstitucionālai tiesai pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošanā, nenosakot izsmeļoši tos līdzekļus, kādus tiesa ir tiesīga piemērot. Tiesiskais regulējums ir balstīts uz uzticības izrādīšanu, ka konstitucionālā tiesa spēs noteikt nepieciešamos līdzekļus, norādot vien noteiktas vadlīnijas, pēc kurām būtu jāvadās pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošanā – būtiskums, nenovēršama vardarbība un citas svarīgas sabiedrības intereses. Modernā valstī tieši šādam būtu jābūt konstitucionālās tiesas un likumdevēja sadarbības modelim, proti, modelim, kas ir balstīts uz uzticības izrādīšanu konstitucionālai tiesai.

Vācijas piemērs parāda arī to, ka tiesību normas darbības ierobežošana ir iespējama un nepieciešama gan abstraktās konstitucionālās kontroles gadījumos, gan konstitucionālās sūdzības gadījumos. Tātad ar to apstākli vien, ka Vācijā pastāv pilnais konstitucionālās sūdzības modelis, nav izskaidrojams tas, kāpēc Vācijā vajadzētu būt, bet Latvijā nevajadzētu būt tiesību normu darbības ierobežošanas iespējai. Vācijas piemērs parāda arī to, ka nav jāveido atšķirīgs regulējums dažādiem pieteikuma veidiem, ja vien regulējums tiek veidots pietiekami elastīgi, aptverot atšķirības, kas varētu pastāvēt abstraktās konstitucionālās kontroles un konstitucionālās sūdzības gadījumos.

Taču ir saskatāms arī viens liels trūkums – pēc autora rīcībā esošās informācijas Vācijā īsti līdz šim nav pazīstama tiesību normas darbības ierobežošana attiecībā tikai uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju, neskatoties uz to, ka tiek atzīts, ka konstitucionālā sūdzība tāpat kā Latvijā ir individuāls tiesību aizsardzības līdzeklis.

Iespējamais modelis Satversmes tiesas procesā

Iespējai Satversmes tiesai ierobežot apstrīdēto tiesību normu darbību jābūt pieejamai ne tikai konstitucionālās sūdzības gadījumos, bet arī abstraktās kontroles pieteikuma gadījumos. Kā vienā, tā otrā gadījumā var pastāvēt vajadzība pēc tiesību normu darbības apturēšanas, tomēr abos no tiem tas ir dažādos gadījumos – konstitucionālās sūdzības gadījumā ar attiecīgās personas tiesību un interešu aizsardzību, kamēr abstraktās kontroles pieteikuma gadījumā ar visas sabiedrības interešu aizsardzību, piemēram, novērst situāciju, ka prettiesisko tiesību normu rezultātā valstij nākas atlīdzināt ievērojama apmēra zaudējumus. Tāpat būtu jāpastāv iespējai ierobežot arī normatīvā akta darbību kopumā – piemēram, tie ir likumi, kas pieņemti Satversmes 105.panta ceturtā teikuma kārtībā.[57] Tas liek secināt, ka regulējumam būtu jābūt vienotam, bet tajā pašā laikā pietiekami elastīgam, lai tas aptvertu iespējamās atšķirības konstitucionālās sūdzības un abstraktās kontroles pieteikuma starpā, tāpat kā tas ir Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas regulējumā.

Ar tiesību normu darbības ierobežošanu būtu saprotams tas pats, kas Vācijā. Tā ir gan spēkā esošo tiesību normu darbības apturēšana, gan tiesību normu, kuras ir vēl pieņemtas un kuras vēl nav stājušās spēkā, spēkā stāšanās atlikšana. Tas būtu attiecināms uz normatīviem aktiem. Ierobežot tiesību normu darbību varētu tikai tad, ja ir radies vai lietas izskatīšanas laikā radīsies pastāvošs tiesību aizskārums lietā iesaistītajām personām, piemēram, konstitucionālās sūdzības iesniedzējam.

Tiesību normu darbības ierobežošanai jānotiek situācijās, kad konstatējams, ka tiesību normu darbības apturēšanas vai to spēkā stāšanās atlikšana interese prevalē pār tiesību normas darbības interesi. Lai to noteiktu, ir jāsalīdzina sekas, kas rodas, ja tiesību normu darbība netiek apturēta un kad tiesību normas beigās tiek atceltas, un sekas, kas rodas, ja tiesību normu darbība tiek apturēta, bet vēlāk tiesību normas netiek atceltas. Cita starpā ņemams vērā arī samērīguma princips[58], citu personu tiesības un intereses, kā arī nosakāms, vai pastāv prima facie pārliecība par apstrīdēto tiesību normu prettiesiskumu, lai pēc iespējas nodrošinātu, ka tiek ierobežota tādu tiesību normu darbība, kas lietas ietvaros tiks atzītas par prettiesiskām. Šie apstākļi ir atkarīgi arī no tā, vai tiesību normas darbība tiek apturēta pret visiem, atsevišķām personām vai lietā iesaistītām personām.

Ierobežot varētu tikai to tiesību normu darbību, kuras būtu apstrīdētas attiecīgajā lietā, un to ierobežošanai vajadzētu būt piemērojamām tām pašām atziņām, kuras ir izdarītas attiecībā uz tiesas nolēmuma izpildes apturēšanu. Arī tiesību normu darbības ierobežošana būtu ārkārtējs Satversmes tiesas procesa elements, kas būtu piemērojams svarīgu mērķu sasniegšanai. Tiesībām uz tiesību normu darbības ierobežošanu ir jābūt izņēmuma tiesībām.[59] Tiesību normu darbības ierobežošana nevarētu tikt izmantota tikai kā līdzeklis, lai novilcinātu tiesību normu piemērošanu.[60] Tajā pašā laikā priekšnoteikumi nevar būt arī pārlieku strikti, proti, tādi, kuri tikai deklarē iespēju lūgt apstrīdēto tiesību normu ierobežošanu, nevis efektīvi to nodrošina.[61] Tiesību normas darbība tiek ierobežota, lai neiestātos pastāvošs tiesību aizskārums vai lai apturētu pastāvoša tiesību aizskāruma turpināšanos. Ja līdz sprieduma spēkā stāšanās brīdim neiestātos pastāvošs tiesību aizskārums (būtu uz nākotni vērsts aizskārums), tad tiesību normas darbības ierobežošana nav nepieciešama.

Priekšnoteikumiem tiesību normu darbības ierobežošanai tāpat kā tiesas nolēmuma izpildes apturēšanai nevajadzētu būt uzskaitītiem ar augstu detalizācijas pakāpi. Likumdevējs nevar paredzēt visas iespējamās dzīves situācijas. Primāri tiesību normu darbības ierobežošanai būtu jānotiek gadījumos, kad konstitucionālās sūdzības iesniedzēju ir nepieciešams pasargāt no būtiska kaitējuma nodarīšanas vai arī kad ir nepieciešams nodrošināt Satversmes tiesas sprieduma izpildi. Būtu ņemams vērā, ka būtisks kaitējums ne vienmēr nozīmē neatgriezenisku kaitējumu, un šī jēdziena piepildīšana būtu atstājama tiesu prakses ziņā. Tomēr līdzās minētajiem gadījumiem tiesību normu darbībai vajadzētu tikt ierobežotai arī citu būtisku sabiedrības interešu aizsardzības nolūkos. Tie primāri attiektos uz abstraktās konstitucionālās kontroles subjektiem, taču atkarībā, kā tiek piepildīts būtiska kaitējuma jēdziena saturs, arī uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju.

Konstitucionālās sūdzības gadījumos tiesību normu darbības ierobežošanai vajadzētu notikt tikai attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju. Konstitucionālā sūdzība ir individuāls tiesību aizsardzības līdzeklis, un tās mērķis ir aizsargāt konkrētas personas tiesības un intereses. Tas atbilstu aktīvā pamattiesību aizsargātāja konceptam, atbilstoši kuram tikai persona, kura izrāda interesi un aktīvi cenšas aizsargāt savas aizskartās pamattiesības, var cerēt uz savu pamattiesību aizsardzību, tostarp Satversmes tiesā. Tāpat tas nodrošinātu pēc iespējas mazāku iejaukšanos likumdevēja kompetencē, kas ir ārkārtīgi svarīgi, un Satversmes tiesa šādu atziņu savā praksē analoģiski piemēro arī tiesas nolēmuma izpildes apturēšanas gadījumos attiecībā uz iejaukšanos administratīvo tiesu un vispārējo jurisdikcijas tiesu kompetencē.[62] Tomēr Satversmes tiesai būtu jāparedz tiesības pēc savas iniciatīvas arī konstitucionālās sūdzības gadījumos ierobežot apstrīdēto tiesību normu darbību pret visām personām. Šobrīd Satversmes tiesa jau īsteno līdzīgas tiesības, un tās ir saistītas ar lemšanu par brīdi, ar kuru apstrīdētās tiesību normas zaudē spēku – atpakaļvērstu spēku var diferencēt, kā attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju, tā arī piemērot attiecībā uz citām personām. Taču šādā gadījumā būtu arī nepieciešams raudzīties līdzi, lai tiesību normu darbības ierobežošana tiktu piemērota saskaņoti ar sprieduma iedarbības aspektiem. Nevajadzētu izveidoties praksei, kad tiesību normu darbība tiek ierobežota attiecībā tikai uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju, bet atpakaļvērsts spēks tiek piemērots attiecībā uz visiem, radot augsni zaudējumu atlīdzības prasībām, un otrādi – tiesību normu darbība tiek ierobežota attiecībā uz visiem, bet atpakaļvērsts spēks tiek piemērots tikai uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju.

Tiesību normu darbības ierobežošanai abstraktā konstitucionālā kontrolē jābūt attiecībā uz visām personām, uz kurām tiesību norma attiecas, un tas būtu izskaidrojams ar šīs kontroles mērķi, kas ir aizsargāt visas sabiedrības, nevis konkrētas personas tiesības un intereses. Personu loku var sašaurināt, bet tas nevar nonākt pretrunā ar abstraktās konstitucionālās kontroles mērķi.

Satversmes tiesai būtu jādod tiesības ierobežot tiesību normu darbību pilnībā vai tikai noteiktā daļā, jo tiesību norma ir abstrakts uzvedības priekšraksts, kas piemērojams vairākkārtīgi, un var pastāvēt situācijas, kad nav vajadzīgs ierobežot visas tiesību normas darbību, bet tikai kādā daļā. Tās īpaši ir situācijas, kad Satversmes tiesā tiek izskatītas lietas pēc “ciktāl, tiktāl” metodes.

Pieteikuma iesniegšanai pašai par sevi nevajadzētu automātiski ierobežot tiesību normas darbību. Būtu saglabājams tāds pats princips, kāds tas šobrīd pastāv attiecībā uz tiesu nolēmuma izpildes apturēšanu, ka ar iesniegšanu tiesu nolēmuma izpilde pati par sevi netiek apturēta.

Tiesību normu darbības ierobežošanai būtu jābūt iespējamai gan pēc pieteikuma iesniedzēja lūguma, gan pēc pašas Satversmes tiesas iniciatīvas, jo Satversmes tiesai ir ex officio pienākums aizsargāt pamattiesības un raudzīties līdzi, lai tās spriedumi tiktu arī izpildīti. Satversmes tiesa attiecībā uz tiesu nolēmuma izpildes apturēšanu, ir pat norādījusi, ka tai ir nevis tiesības, bet gan pienākums apturēt tādus nolēmumus, kas var būtiski aizskart pieteicēja pamattiesības.[63]

Iespējai ierobežot tiesību normu darbību vajadzētu pastāvēt pie lietas ierosināšanas un tiesas procesa laikā. Jau šobrīd Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi, ka tai ir jāvērtē tas, vai gadījums ir tik ārkārtējs, ka tas pieprasa veikt pasākumus pieteikuma iesniedzēja pamattiesību īstenošanai un aizsardzībai vēl pirms Satversmes tiesa ir ierosinājusi lieta.[64]

Jābūt iespējai iesniegt atkārtotus lūgumus par tiesību normu darbības ierobežošanu pat, ja pirmais no tiem tiek noraidīts. Tā var būt saistīta gan ar nepieciešamību papildināt sākotnējā lūgumā izteikto juridisko pamatojumu, gan saistīta ar faktisko apstākļu izmaiņām, un tā jau šobrīd tiek atzīta Satversmes tiesas praksē attiecībā uz lūgumiem par tiesu nolēmumu izpildes apturēšanu.[65]

Tiesību normu darbību vajadzētu ierobežot uz visu lietas izskatīšanas laiku līdz sprieduma vai lēmuma par tiesvedības izbeigšanu pieņemšanai. Ierobežošana tikai uz noteiktu laiku var radīt risku tiesību normām atsākt darboties lietas izskatīšanas laikā, nonākot pretrunā ar sākotnējo mērķi, kas primāri ir novērst būtiska kaitējuma rašanos vai nodrošināt Satversmes tiesas sprieduma izpildi.

Bez tiesību normu darbības ierobežošanas var būt arī citi pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir nepieciešami Satversmes tiesas procesā. Piemēram, atklāts paliek jautājums, kāds pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis būtu visvairāk piemērots lietās, kuras tiek izskatīts nevis pēc principa “tiktāl, ciktāl paredz”, bet gan “tiktāl, ciktāl neparedz”, tas ir, lietās, kuras būtībā tiek izskatītas par regulējuma nepilnību. Šādos gadījumos kā efektīvāks pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis būtu attiecīgās nepilnības aizpildīšana uz lietas izskatīšanas laiku. Tāpat rodas jautājums, kāds pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis šobrīd var tikt piemērots, kad ir noteikts, ka tiesību aktu nevar pārsūdzēt tiesas ietvaros, un kad pēdējais lēmums ir, piemēram, administratīvs akts.

Šie nedaudzie piemēri norāda: lai nodrošinātu, ka Satversmes tiesas rīcībā ir pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus atbilstoši tās kompetencei varētu būt nepieciešams piemērot, ir jāievieš Vācijai līdzīgs regulējums, kad tiesai tiek ļauts piemērot jebkuru taisnīga procesa nodrošināšanai vajadzīgo pagaidu tiesību aizsardzības līdzekli, tādējādi izrādot uzticību konstitucionālai tiesai.

Kopsavilkuma vietā

Kopš konstitucionālās sūdzības institūta ieviešanas ir pagājuši sešpadsmit gadi. Šo gadu laikā personas ir paspējušas iepazīties ar iespēju iesniegt konstitucionālo sūdzību, Satversmes tiesai ir izdevies veiksmīgi nodrošināt pamattiesību prioritāti, bet likumdevējs ir apzinājies, ka tam savu lēmumu pieņemšanā ir jāņem vērā Satversme. Ir paveikts liels un sarežģīts darbs konstitucionālisma vērtību nostiprināšanā, un pats svarīgākais – iedzīvināšanā ikdienas dzīvē.

Sešpadsmit gadi ir pietiekami ilgs laika posms, kas ļauj paskatīties uz konstitucionālo sūdzības institūtu ar citām acīm, ar pieredzes bagātākām acīm, un izvērtēt, vai nebūtu vajadzīgs pilnveidot atsevišķas ar konstitucionālo sūdzību saistītas nianses.

Lai persona vērstos Satversmes tiesā, ir nepieciešams izsmelt efektīvus vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus, tomēr ne vienmēr šādi līdzekļi pastāv. Gadījumos, kad tiesību aizskārumu rada imperatīva tiesību norma pati par sevi bez tās piespiedu piemērošanas, persona uzreiz var iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā. Turklāt šādas lietas nav retums. Pēdējo divu gadu laikā tās vairums no visām konstitucionālo sūdzību lietām, kas Satversmes tiesā ierosinātas. Šādos gadījumos personai nav pieejams neviens pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis pat, ja izpildītos tie priekšnoteikumi, kuriem jāizpildās, lai apturētu tiesas nolēmuma izpildi. Tiesas nolēmuma izpildes apturēšana nav iespējama, jo nepastāv nolēmums, par kura izpildes apturēšanu varētu lemt. Pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis, kuram vajadzētu pastāvēt šādās situācijās ir tiesību normu darbības ierobežošana attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju.

Tiesību normas darbības ierobežošana nav pretrunā ar varas dalīšanas principu – tas nav saprotams formāli, tā mērķis ir citastarp nodrošināt efektīvu un adekvātu pamattiesību aizsardzību. Vienlaikus tiesību normas darbības ierobežošana nevarētu notikt automātiski, proti, būtu jākonstatē tādi apstākļi, kuros tiesību normas darbības ierobežošanas interese prevalē pār tās darbības interesi. Tiesību normas darbību nav nepieciešams ierobežot, ja līdz sprieduma spēkā stāšanās brīdim nerodas pastāvošs tiesību aizskārums – lieta tiek izskatīta, esot uz nākotni vērstam aizskārumam. Tāpat tiesību normas darbību nav vajadzīgs ierobežot, ja pastāv citi efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, piemēram, var apturēt tiesas sprieduma izpildi.

Būtu jāuzsāk diskusija par pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu pilnveidošanu, un vienlaikus tas atvērtu diskusiju arī par citiem jautājumiem, piemēram, zaudējumu un juridisko palīdzības izdevumu atlīdzināšanu. Kā vienā, tā otrā gadījumā ir pilnveidojamas lietas.

  • Pirmspublikācija žurnālā “Jurista Vārds”: http://www.juristavards.lv/doc/270519-tiesibu-normas-darbibas-ierobezosana-sapnis-vai-realitate/

[1] Piemēram, sk. Satversmes tiesas 2015.gada 4.februāra lēmuma lietā Nr. 2015-03-01 7.punktu; 2015.gada 1.decembra lēmuma lietā Nr. 2015-15-01 6.punktu; 2007.gada 10.maija lēmuma lietā Nr. 2007-10-0102 6.punktu

[2] Tas tika norādīts arī Satversmes tiesas 2015.gada 1.decembra rīcības sēdes lēmumā lietā Nr. 2015-15-01

[3] Plašāk sk.: Priekulis J. Neregulētie procesuālie jautājumi Satversmes tiesas procesā. Jurista Vārds, 19.01.2016., Nr. 3 (96)

[4] Satversmes tiesas 2012.gada 6.jūnija spriedums lietā Nr. 2011-21-07

[5] Satversmes tiesas 2002.gada 5.februāra spriedums lietā Nr. 2001-10-01

[6] Satversmes tiesas 2002.gada 26.novembra spriedums lietā Nr. 2002-09-01, 1.punkts

[7] Likumdevējam ir jāveic regulējuma retrospektīvu novērtēšanu, sk. Satversmes tiesas 2012.gada 6.jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 9.punktu

[8] Satversmes tiesas 2008.gada 2.jūnija spriedums lietā Nr. 2007-22-01, 16.4.punkts

[9] Dreimanis A. Pagaidu aizsardzības līdzekļi administratīvajā procesā tiesā. Jurista Vārds, 24.03.2009., Nr.12 (555); Šķiņķis M. Pagaidu noregulējums Satversmes tiesas procesā. Jurista Vārds, 31.01.2012., Nr. 5 (704)

[10] Venice Commission. Study on Individual Access to Constitutional Justice, 27 January 2011, 38.lpp.; Opinion on the Draft Law on the Constitutional Court of Montenegro, 24 October 2008, 10.lpp.; Draft Law on the Constitutional Court of the Republic of Azerbaijan, 14 January 2001, 6.lpp. Pieejami: www.venice.coe.int

[11] Satversmes tiesas 2010.gada 10.maija spriedums lietā Nr.2009-93-01

[12] Līguma par Eiropas Savienības darbību 279.pants un Eiropas Cilvēktiesību tiesas reglamenta 39.punkts; Šobrīd Eiropas Cilvēktiesību tiesa pagaidu aizsardzības līdzekļus piemēro, kad ir nenovēršams risks, ka tiks nodarīts nenovēršams kaitējums, tomēr tas ir darīts pārlieku lielo lietu skaita dēļ, un tāpēc Latvijai no tā nevajadzētu ņemt piemēru.

[13] Tas nav saprotams tādējādi, ka visām šīm tiesām ir tiesības ierobežot tiesību normu darbību, bet vienkārši piemērot dažāda veida pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus, sk.: Venice Commission. Study on Individual Access to Constitutional Justice, 27 January 2011, 38.lpp. Pieejams: www.venice.coe.int

[14] Satversmes tiesas likuma 19.2 panta piektā daļa

[15] Par priekšnoteikumiem plašāk sk.: Satversmes tiesas 2010.gada 5.marta lēmuma par lietas 2010-16-01 ierosināšanu 8.punktu; 2010.gada 8.aprīļa lēmuma par lietas Nr. 2010-23-01 ierosināšanu 8.punktu; 2008.gada 20.maija rīcības sēdes lēmuma par lūgumu lietā Nr. 2008-04-01 4.punktu

[16] 2000.gada 30.novembra grozījumi Satversmes tiesas likumā. Latvijas Vēstnesis, 20.12.2000., Nr. 460/464 (2371/2375)

[17] Anotācija Satversmes tiesas likuma 2000.gada 30.novembra grozījumiem, 1-2.lpp. Nav publicēta. Pieejama Saeimas arhīvā

[18] Turpat 3.lpp.

[19] Turpat 3.lpp.

[20] Tieslietu ministrijas iesniegto papildinājumu likumprojektam “Grozījumi Satversmes tiesas likumā” pamatojums, 7.lpp. Nav publicēts. Pieejams Saeimas arhīvā

[21] Plašāk sk.: Satversmes tiesas 2016.gada 12.maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 17.punktu; 2013.gada 10.maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 21.-23.3.punktu; 2013.gada 24.oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 14.punktu

[22] Par to, ka šādā gadījumā nepastāv efektīvi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, sk.: Satversmes tiesas 2013.gada 24.oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 14.punktu

[23] Satversmes tiesas 2016.gada 18.aprīļa lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01

[24] Konstitucionālās sūdzības iesniedzējas lūdza arī ierobežot apstrīdēto tiesību normu darbību, tomēr Satversmes tiesa lūgumu neapmierināja, norādot, ka nav tāda pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļa, sk.: Satversmes tiesas 2015.gada 1.decembra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. 2015-15-01

[25] Ar minēto piemēru nav saprotams, ka autors nav par latviešu valodu. Ir, bet tās aizsardzība ir veicama tiesiskā ceļā.

[26] Tas tika izteikts saistībā ar Konvencijas 41.pantu, kad valsts argumentēja, kad atlīdzinājums ir vispirms prasāms nacionālā līmenī, sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994.gada 13.jūnija sprieduma lietā nr. 10588/83 10589/83 10590/83 Barbera, Messegue and Jabardo vs. Spain 17.punktu; 1972.gada 10.marta spriedums lietā nr. 2832/66 2835/66 2899/66 De Wilde, Ooms and Versyp 15.-16.punktu; Salīdzināt ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017.gada 12.janvāra sprieduma lietā nr. 34140/07 Kirins v. Latvia 95.-105.punktu

[27] Juridisko palīdzības izmaksu atlīdzināšana Satversmes tiesas procesā ir cits jautājums. Tās ir procesuālas izmaksas, nevis zaudējumi, un par to atlīdzinājumu nepārprotami, ka ir jālemj pašai Satversmes tiesai. Citās valstīs atsevišķas konstitucionālās tiesas piešķir arī atlīdzinājumu naudā.

[28] Satversmes tiesas 2002.gada 20.maija spriedums lietā nr. 2002-01-03

[29] Satversmes tiesas 2010.gada 5.marta lēmums par lietas Nr. 2010-16-01 ierosināšanu; 2010.gada 8.aprīļa lēmuma par lietas Nr. 2010-23-01 ierosināšanu; 2010.gada 10.augusta lēmums par lietas Nr. 2010-58-01 ierosināšanu

[30] Par to, ka tas tiesību normu darbības ierobežošana ir uzskatāma par neregulētu procesuālu jautājumu Saeimas deputātu pieteikuma gadījumā sk.: Satversmes tiesas 2015.gada 4.februāra lēmuma lietā Nr. 2015-03-01 6.punktu

[31] Venice Commission. Study on Individual Access to Constitutional Justice, 27 January 2011, 38.lpp. Pieejams: www.venice.coe.int

[32] Zigurds L. Zīle. Tiesu varas robežas. Likums un tiesības, Jūlijs, 2001, 3. sējums, nr. 7 (23), 199 – 209.lpp.

[33] Anotācija Satversmes tiesas likuma 2000.gada 30.novembra grozījumiem. Nav publicēta. Pieejama Saeimas arhīvā

[34] Likums par Vācijas Federālo konstitucionālo tiesu, 32.panta pirmā daļa. Pieejams: www.codices.coe.int

[35] Maurer A. The Federal Constitutional Court’s Emergency Power to Intervene: Provisional Measures Pursuant to Article 32 of the Federal Constitutional Court Act. German Law Journal No. 13 (2001)

[36] Likums par Vācijas Federālo konstitucionālo tiesu, 32.panta otrā daļa. Pieejams: www.codices.coe.int

[37] Šajā sakarā sk.: Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2015.gada 6.oktobra nolēmumu lietā Nr. 1 BvR 1571/15, 1 BvR 1582/15, 1 BvR 1588/15

[38] Likums par Vācijas Federālo konstitucionālo tiesu, 32.panta sestā un septītā daļa. Pieejams: www.codices.coe.int

[39] Likums par Vācijas Federālo konstitucionālo tiesu, 32.panta otrā daļa. Pieejams: www.codices.coe.int

[40] Maurer A. The Federal Constitutional Court’s Emergency Power to Intervene: Provisional Measures Pursuant to Article 32 of the Federal Constitutional Court Act. German Law Journal No. 13 (2001)

[41] Maurer A. The Federal Constitutional Court’s Emergency Power to Intervene: Provisional Measures Pursuant to Article 32 of the Federal Constitutional Court Act. German Law Journal No. 13 (2001)

[42] To ir uzsvēruši arī vairāki Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas tiesneši, sk.: Tiesnešu atsevišķās domas pie Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 1996.gada 14.maija nolēmuma Nr. 2 BvR 1516/93

[43] Par tiesību normu darbības apturēšanu sk.: Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2008.gada 11.marta nolēmumu lietā Nr. 1 BvR 256/08; Par spēkā stāšanās atlikšanu sk.: Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2001.gada 4.aprīļa nolēmumu lietā Nr. 1 BvQ 32/01; Maurer A. Federal Constitutional Court to Decide whether to issue a temporary injunction against Germany`s New Lifeime Partnership Law for Homosexual Couples. German Law Journal No. 12 (2001)

[44] Maurer A. The Federal Constitutional Court’s Emergency Power to Intervene: Provisional Measures Pursuant to Article 32 of the Federal Constitutional Court Act. German Law Journal No. 13 (2001)

[45] Plašāk skatīt šajā rakstā esošo tiesu praksi: Maurer A. The Federal Constitutional Court’s Emergency Power to Intervene: Provisional Measures Pursuant to Article 32 of the Federal Constitutional Court Act. German Law Journal No. 13 (2001)

[46] Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2015.gada 6.oktobra nolēmumu lietā Nr. 1 BvR 1571/15; 1 BvR 1582/15; 1 BvR 1588/15; 2001.gada 4.aprīļa nolēmumu lietā Nr. 1 BvQ 32/01

[47] To būtībā ir norādījusi arī Venēcijas komisija, sk.: Venice Commission. Compilation of Venice Commission Opinions, Reports and Studies of Constitutional Justice, 37.lpp. Pieejams: www.venice.coe.int

[48] Maurer A. The Federal Constitutional Court’s Emergency Power to Intervene: Provisional Measures Pursuant to Article 32 of the Federal Constitutional Court Act. German Law Journal No. 13 (2001). Piemēram, konstatējot, ka nepastāv neatgriezeniska kaitējuma risks, tiesa tāpat turpināja vērtēt, vai nepastāv būtisks kaitējums, sk.: Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2015.gada 6.oktobra nolēmumu lietā Nr. 1 BvR 1571/15, 1 BvR 1582/15, 1 BvR 1588/15

[49] Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2015.gada 6.oktobra nolēmums lietā Nr. 1 BvR 1571/15; 1 BvR 1582/15; 1 BvR 1588/15

[50] Plašāk skatīt šajā rakstā esošo tiesu praksi: Maurer A. The Federal Constitutional Court’s Emergency Power to Intervene: Provisional Measures Pursuant to Article 32 of the Federal Constitutional Court Act. German Law Journal No. 13 (2001)

[51] Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2015.gada 6.oktobra nolēmums lietā Nr. 1 BvR 1571/15, 1 BvR 1582/15, 1 BvR 1588/15; 2001.gada 4.aprīļa nolēmumu lietā Nr. 1 BvQ 32/01; 1999.gada 3.decembra nolēmums lietā Nr. 2 BvR 2033/98

[52] Maurer A. The Federal Constitutional Court’s Emergency Power to Intervene: Provisional Measures Pursuant to Article 32 of the Federal Constitutional Court Act. German Law Journal No. 13 (2001)

[53] Piemēram, sk.: Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2001.gada 4.aprīļa nolēmumu lietā Nr. 1 BvQ 32/01; 2008.gada 11.marta nolēmumu lietā Nr. BvR 256/08

[54] Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2015.gada 6.oktobra nolēmums lietā Nr. 1 BvR 1571/15; 1 BvR 1582/15; 1 BvR 1588/15; 1997.gada 18.marta nolēmums lietā Nr. 1 BvR 420/97

[55] Maurer A. The Federal Constitutional Court’s Emergency Power to Intervene: Provisional Measures Pursuant to Article 32 of the Federal Constitutional Court Act. German Law Journal No. 13 (2001)

[56] Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2015.gada 6.oktobra nolēmums lietā Nr. 1 BvR 1571/15; 1 BvR 1582/15; 1 BvR 1588/15; 2001.gada 4.aprīļa nolēmums lietā Nr. 1 BvQ 32/01; 2012.gada 12.septembra nolēmums lietā Nr. 2 BvR 1390/12, 2 BvR 1421/12, 2 BvR 1438/12, 2 BvR 1439/12, 2 BvR 1440/12, 2 BvE 6/12; 1999.gada 3.decembra nolēmums lietā Nr. 2 BvR 2033/98; 1997.gada 24.jūnija nolēmums lietā Nr. 1 BvR 2306/96, 1 BvR 2314/96; 1997.gada 18.marta nolēmums lietā Nr. 1 BvR 420/97; Kļaviņa Z. Vācijas Konstitucionālās tiesas Eirospriedums un tā sekas. Jurista Vārds, 25.09.2012, Nr. 39 (738)

[57] Tās ir absolūtas izņēmuma situācijas, jo primāri aizskārumu radīs nevis viss normatīvs akts, bet gan atsevišķas tā tiesību normas

[58] Par to, ka Satversmes tiesa jau šobrīd ņem vērā samērīguma principu, izvērtējot tiesu nolēmuma izpildes apturēšanas nepieciešamību, sk.: Satversmes tiesas 2010.gada 16.jūnija lēmuma par lietas Nr. 2010-43-01 ierosināšanu 6.punktu

[59] Par šīm atziņām attiecībā uz tiesu nolēmuma izpildes apturēšanu, sk.: Satversmes tiesas 2012.gada 20.janvāra lēmums lietā Nr. 2012-03-01 6.punktu un 2012.gada 27.marta lēmuma lietā Nr. 2012-07-01 4.punktu

[60] Par šīm atziņām attiecībā uz tiesu nolēmuma izpildes apturēšanu, sk.: Satversmes tiesas 2005.gada 21.augusta rīcības sēdes lēmumu lietās Nr. 2005-12-03 un Nr. 2005-20-01

[61] Arī Venēcijas komisija ir norādījusi, ka kritēriji nevar būt pārlieku strikti. Par to plašāk sk.: Venice Commission. Compilation of Venice Commission Opinions, Reports and Studies of Constitutional Justice, 37.lpp. Pieejams: www.venice.coe.int

[62] Satversmes tiesas 2013.gada 19.aprīļa rīcības sēdes lēmums par lūgumu pieteikumos Nr.72/2013, 73/2013 un 74/2013

[63] Satversmes tiesas 2005.gada 31.augusta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. 2005-12-03, 3.punkts

[64] Satversmes tiesas 2013.gada 19.aprīļa rīcības sēdes lēmums (pieteikums Nr. 72/2013, Nr. 73/2013, Nr.74/2013)

[65] Piemēram, Satversmes tiesas lietā Nr. 2010-08-01 tika izteikti vairāki lūgumi