Ņemot vērā dzīves gadījumu sarežģītību un atšķirību, ārējie normatīvie akti nekad nebūs tik skaidri, lai tie paredzētu visu, ko lasītāja acij kārotos redzēt. Lai ikvienam tiesību normas adresātam būtu saprotams, kā šis akts ietekmēs viņa pienākumus vai tiesības, iestādes aizvien biežāk izmanto iespēju sniegt papildu paskaidrojumus, izdodot iekšējos normatīvos aktus, ar kuriem skaidro ārējo normatīvo aktu piemērošanu – vadlīnijas, ieteikumus, metodiskos norādījumus, kurus šā raksta ietvaros apzīmēsim par vadlīnijām.

Šajā rakstā netiks analizētas tās vadlīnijas, kas nav iekšējie normatīvie akti, jo daļa no vadlīnijām veidotas kā ārpakalpojumā sagatavoti pētījumi vai nozari raksturojošas informācijas apkopojums.

Lai vadlīnijas izmantotu pilnvērtīgi, ir jābūt saprotamam, ko tajās drīkstētu ietvert, bet kas atstājams ārējā normatīvā akta regulējumam. Vadlīnijas ne vien tiek veidotas pēc atšķirīgas juridiskās tehnikas, bet tās bieži vien pārraksta ārējos normatīvos aktus, kā arī tajās tiek ietverti tādi noteikumi, kuri ir regulējami ārējos normatīvos aktus. Vienlaikus ir gadījumi, kad iekšējo normatīvo aktu izmantošana administratīvajā procesā ir iespējama.

Šā raksta mērķis ir aplūkot vadlīnijas, kuras skaidro privātpersonām piemērojamus ārējos normatīvos aktus un vispārējos tiesību principus, sniedzot ieguldījumu kvalitatīvākas prakses attīstībai. Tā kā šā raksta autoriem savā ikdienas praksē dažādu klientu lietās nācies saskarties ar ļoti atšķirīgu izpratni par vadlīnijām, to saturu, nozīmi un izmantošanu, vēlamies pievērst uzmanību un aktualizēt diskusiju par to, kas ir labā un sliktā prakse, kādas ir vadlīniju robežas.

Iestazu vadlinijas

Vadlīniju raksturs un saikne ar ārējiem normatīviem aktiem

Vadlīnijas, kas nav veidotas kā pētījumi vai tikai kā informācijas apkopojumi, ir iekšēji normatīvi akti, un tas zināmā mērā nosaka arī iespējamo vadlīniju saturu. Iekšējo normatīvo aktu adresāts ir pati valsts pārvalde, tās iestādes un valsts pārvaldē nodarbinātie – valsts dienestā esošās personas un darbinieki. Tas nozīmē, ka vadlīnijas nevar privātpersonai radīt nelabvēlīgas tiesiskas sekas, un uz to pamata iestādes nevar izdot nelabvēlīgus administratīvos vai piemērot sodu.[1] Vadlīniju gatavošanā īpaša uzmanība ir pievēršama Satversmē garantēto cilvēktiesību ierobežojumiem, jo vadlīnijas nevar paredzēt, piemēram, Satversmes 105.pantā garantēto tiesību uz komercdarbības veikšanu ierobežojumus. Vienīgie normatīvie akti, uz kuru pamata var tikt veikta šāda rīcība, ir ārējie normatīvie akti.[2]

Iedalījums ārējos un iekšējos normatīvos aktos ir ikvienas tiesiskas valsts izplatītākais normatīvo aktu iedalījums.[3] Tā pamatideja ir nošķirt normatīvos aktus, kuriem privātpersonām ir jāpakļaujas, no tiem, kuriem tai nav jāpakļaujas. Demokrātisku valsti no totalitāras valsts atšķir tas, ka totalitārās valstīs tiesību normu hierarhija netiek ievērota.[4] Šo secinājumu Satversmes tiesa izteica Valsts Nekustamo īpašumu aģentūras lietā,[5] pēc kuras to iestrādāja Valsts pārvaldes iekārtas likumā un Administratīvā procesa likumā, nosakot iekšējā normatīvā akta definīciju,[6] iekšējā normatīvā akta satura ierobežojumus,[7] un adresātu – pašu valsts pārvaldi, tās iestādes un tajā nodarbinātos.[8]

Ārējos normatīvos aktus nevar izdot nedz Konkurences padome, nedz Valsts darba inspekcija, nedz Valsts ieņēmumu dienests, nedz Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, nedz arī citas šīm iestādēm līdzīgas iestādes. Ja šīs iestādes vadlīnijās ietver ārējos normatīvos aktos neminētus noteikumus, tad tās rīkojas ultra vires, un privātpersonām tie nav jāievēro. Pēdējie ārējie normatīvie akti, kurus izdeva tam neatbilstošas iestādes un kurus privātpersonām bija jāievēro, zaudēja spēku 2006.gada 1.janvārī, kā to paredzēja likuma par Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanos 17.panta otrā daļa. Šobrīd, ja pastāv ārējie normatīvie akti, kuri ir ietērpti iekšēju normatīvu aktu formā, tad tie ir spēkā neesoši ab initio. Tā, piemēram, strīdā starp SIA “Cobold Eksports” un Valsts ieņēmumu dienestu Augstākā tiesa ir skaidrojusi, ka metodika savā būtībā ir uz likuma vai cita ārējā normatīvā akta balstīts un tā piemērošanu skaidrojošs iekšējais normatīvais akts, kurā nav ietveramas patstāvīgas, publiski tiesisko attiecību regulējošas materiālo tiesību normas.[9] No likuma atrunas principa izriet, ka metodiskie materiāli nevar būt pamats nodokļu maksātājam nelabvēlīga administratīvā akta izdošanai. Vienlaicīgi tas nenozīmē, ka iestāde nevar administratīvajā aktā atsaukties uz metodiskiem materiāliem vai citu iekšēju normatīvo aktu, lai skaidrotu konkrētā lēmuma pieņemšanu. Būtiski, lai personai nelabvēlīgais administratīvai akts būtu pamatots ne tikai ar iekšējo normatīvo aktu, bet arī kādu ārējo normatīvo aktu.[10] Ja iestāde administratīvā akta izdošanā ir piemērojusi kādu iekšējo normatīvo aktu, to administratīvajā aktā norāda, tomēr šai norādei ir tikai informatīvs raksturs.[11]

Lai gan vadlīnijas nav saistošas privātpersonām, tās cieši korelē ar ārējiem normatīviem aktiem, kuru piemērošanu tās skaidro. Ja pats ārējais normatīvais akts ir piemērojams attiecībā uz privātpersonu, tad arī vadlīnijas, kuras skaidro šādus ārējos normatīvos aktus, netiešā veidā iedarbosies uz privātpersonu. Valsts pārvalde ārējos normatīvos aktus piemēros tā, kā tas rakstīts vadlīnijās, ja šādas vadlīnijas ir izdotas. Tādēļ no vadlīnijām būtībā ir atkarīgs tas, kā darbosies valsts pārvalde, un tādēļ to izdevējam ir liela atbildība, jo ir jāsaprot, ko var un ko nevar tajās rakstīt.[12] Turklāt atbildība ir vēl jo lielāka, ja tās izdod augstākas iestādes, jo tādā gadījumā tās ir saistošas arī zemākām iestādēm – augstākām iestādēm vadlīnijas ir papildu instruments, ar kuru īstenot padotību par zemākas iestādes darbību.[13]

Likuma atrunas princips paredz, ka ikviens tiesību ierobežojams nosakāms ar likumu vai uz likuma pamata.[14] Likuma prioritātes princips paredz, ka ir cilvēktiesību ierobežojumi, kuri ir tik būtiski, lai to izlemtu pats likumdevējs (būtiskuma doktrīna).[15] Tomēr praksē nereti tiek sajaukts, ka nelabvēlīgs administratīvais akts nav atteikums piešķirt tiesības, bet gan tikai tad, kad personai tās esošās tiesības tiek ierobežotas vai atņemtas. Tādēļ gan tiesu praksē, gan pētījumos tiek atzīts, ka, piemēram, publiska finansējuma sadale konkursa kārtībā neprasa, lai nolikums būtu ārējais normatīvais akts, bet gan ārējā normatīvā aktā būtu iezīmēta kompetence un paši svarīgākie noteikumi. Tas nozīmē, ka katra situācija analizējama individuāli, ņemot vērā personas tiesību ierobežojuma esamību, tā veidu, subjektīvo tiesību esamību un apjomu.[16] Tāpat būtu pieļaujama attīstības plānošanas dokumentu izmantošana gadījumos, kad valsts pieņem lēmumus par tādu resursu piešķiršanu, uz kuriem privātpersonām nav subjektīvu tiesību,[17] vai gadījumos, kad teritorijas izmantošanu nosaka ar vispārīgo administratīvo aktu.[18]

Likuma prioritātes princips var pieprasīt pat ietvert likumā tādus atsevišķus skaidrojumus, kuri nerada jaunus ārējos normatīvos aktos neminētus ierobežojumus vai pienākumus. Tās ir situācijas, kad skaidrojums pēc sava rakstura ir tik būtisks, ka tam ir jābūt ietvertam likumā. Piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir izdevis vadlīnijas, nosakot, ka par to pārkāpšanu var draudēt sods, jo rīcības neatbilstība vadlīnijām var tikt vērtēta kā negodīga komercprakse.[19] Pat, ja šajās vadlīnijās ir tikai ārējo normatīvo aktu skaidrojums, atsevišķi skaidrojumi var būt tik būtiski, lai tie būtu noteikti likumā, ja par to pārkāpšanu paredzēts sods. Piemēram, nodokļu piemērošana tiek skaidrota ar Ministru kabineta noteikumiem, kas izdoti ar attiecīgo likumu piemērošanu, jo skaidrojumi ir būtiski, ierobežojoši, tajos ir skaitliski sliekšņi. Nereti Ministru kabinets izdod ieteikumus, bet pēc tam tos izdod noteikumu formā. Piemēram, ieteikumus par amatpersonu un darbinieku atlīdzības noteikšanas kritēriju un darba samaksas apmēra sadalījumā pa amatu grupām publiskošanu ar 2016.gadu aizstāja līdzīga satura noteikumi, jo ar ieteikumiem vien nevarēja nodrošināt vienveidīgu piemērošanu un saistošu spēku visiem subjektiem, uz kuriem regulējums bija jāattiecina.[20]

Dažkārt praksē ir vērojama situācija, kad iestādes, aizbildinoties ar to, ka pati privātpersona ir labprātīgi piekritusi vadlīnijām, vēlas atkāpties no šiem pamatprincipiem un pat piemērot sodus par vadlīniju pārkāpšanu. Pārsteidzoši, bet likumprojekta anotācijā norādīts, ka “Vadlīnijas varēs uzskatīt par saistošām visām kapitālsabiedrībām, kuras publiski būs apliecinājušas vēlmi ievērot PTAC izdotās vadlīnijas” un […] PTAC būs tiesīgs piemērot sankcijas”.[21] Tiesiskā valstī tas nav pieļaujams, jo privātpersonas piekrišana nemaina attiecīgā normatīvā akta raksturu pat  tad, ja uzraudzības iestāde izdevusi vadlīnijas saskaņā ar likumā noteikto deleģējumu (minētā likuma 15.panta otrās daļas 3.punkts).

Augstāku prasību paredzēšana nav risināma ar vadlīnijām, bet gan ar labas prakses kodeksiem, ko izdod attiecīgās nozares komersanti. Ja likumdevējs nav paredzējis komersantam kādu ierobežojumu, tad to var paredzēt tikai paši nozares komersanti, vienojoties savā starpā bez valsts pārvaldes iestādes iejaukšanās. Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 5.pantā paredzētie labās prakses kodeksi ir pašu komersantu kompetencē, bet uzraudzības iestāde var sniegt tikai rekomendācijas par tiem.

Nedaudz citādāka prakse ir Iepirkumu uzraudzības birojam, kurš mājaslapā publicē nozaru ieteikumus iepirkumu veikšanai, kas ļauj iepirkuma veicējam labāk saprast nozares specifiku. Iestāde norāda, ka tā neuzņemas atbildību par nozaru ieteikumiem, kas publicēti tās mājaslapā.[22] Vienlaikus mājaslapā publicētas arī paša biroja vadlīnijas iepirkumu veikšanā.[23] Tas skaidri norobežo abas pieejas, kuras netiek sajauktas vienkopus.

Vadlīniju izdošanu parasti nosaka nepieciešamība skaidrot nenoteiktos tiesību jēdzienus. Lai gan nenoteiktie tiesību jēdzieni tiek radīti, lai cīnītos ar tipizēto taisnīguma un rakstīto tiesību normu novecošanās problēmu, ļaujot tiesību piemērotājam ikvienā gadījumā konkretizēt nenoteiktā tiesību jēdziena saturu tā, lai panāktu pēc iespējas lielāku taisnīgumu, to aizpildīšanai ir savas robežas. Piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.panta 4.1 daļa noteic, ka pirms patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas kredīta devējs izvērtē patērētāja spēju atmaksāt kredītu, pamatojoties uz pietiekamu informāciju. Jēdziens “pietiekama informācija” ir augstas abstrakcijas jēdziens. Patērētāju tiesību aizsardzības centra vadlīnijās šis jēdziens skaidrots tā, ka kredītiem līdz 427 euro ar atmaksas termiņu līdz 1 gadam un ikmēneša maksājumu līdz 71 euro kredīta devējs var paļauties tikai uz patērētāja sniegtajām ziņām, bet lielākiem kredītiem – nevar paļauties un pašam jāpārliecinās, vai informācija par ienākumiem ir patiesa.[24]  

Neieslīkstot diskusijā par to, vai šādam pienākumam kredīta devējiem būtu jābūt, šāds vadlīnijā ietverts noteikums nekādi nav atzīstams par jēdziena “pietiekama informācija” skaidrojumu, bet tas ir jauns ārējos normatīvos aktos neminēts kredīta devēju pienākums, kam būtu jābūt ietvertam ārējos normatīvos aktos. Ja Patērētāju tiesību aizsardzības centrs uzskata šādu pienākumu par nepieciešamu, tam būtu jāvēršas pie likumdevēja par grozījumu izdarīšanu likumā. Jaunu summu, skaitļu vai robežvērtību radīšana nevar būt nenoteiktā tiesību jēdziena aizpildīšanas rezultāts.

Vadlīniju saturs un izdošanas lietderība

Vadlīnijām piemīt informējoša funkcija, un tās ir iecerētas nevis tādēļ, lai radītu jaunus noteikumus, bet paskaidrotu, kā ir piemērojami un saprotami jau esošie ārējie normatīvie akti vai vispārējie tiesību principi. Vadlīnijas ir viens no instrumentiem, ar kuru var nodrošināt vienveidīgu un saprotamu tiesību normu piemērošanu,[25] un tas ir ļoti svarīgi, jo valstij ir pienākums nodrošināt saprotamas tiesību sistēmas pastāvēšanu. Likumi netiek rakstīti tikai juristiem, un tos ir jāspēj saprast ikvienam cilvēkam. Kā to ir norādījusi Satversmes tiesa: “Valstij ir pienākums ne vien pieņemt normatīvos aktus [..] bet arī radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesiskā regulējuma izmaiņām un saturu. Tas paredz arī personas tiesības, stājoties publiski tiesiskajās attiecībās ar valsts varas institūcijām, tikt informētai par tās tiesībām konkrētajās attiecībās”.[26]

Kā piemēru varētu minēt Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapu, kurā ir pieejama virkne informatīvo un metodisko materiālu, kuros tiek sniegta informācija gan par jaunu tiesību normu spēkā stāšanos, gan skaidroti dažādi ar konkrēta nodokļa piemērošanu saistīti jautājumi. Šie skaidrojumi nav saistoši nodokļu maksātājam un arī nesniedz tādu tiesisko drošību un aizsardzību kā uzziņa. Tas, ka Valsts ieņēmumu dienests izstrādā šādus materiālus nav tikai labas gribas žests. Iestādes pienākums skaidrot tiesību normu piemērošanu izriet no labas pārvaldības principa.

Kā viens no apstākļiem, kas tika izmantots šādas pozīcijas pamatošanai, bija tas, ka metodiskajos materiālos nebija skaidrota nodokļu piemērošanu vairākiem ikdienā bieži sastopamiem darījumiem. Augstākā tiesa iestādes pienākumu skaidrot nodokļu piemērošanu pamatoja šādi: “[…] atbilstoši labai pārvaldībai, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta septītajai daļai un arī likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 8.panta 4.punktam būtu tikai saprātīgi, ka dienests, redzot sistemātiski nepareizu normas interpretāciju, kas noved pie nodokļu nemaksāšanas valsts budžetā, tomēr sniegtu savu viedokli par normas tulkojumu, jo vēlākā dienesta darbība nodokļu iekasēšanā skars šos nodokļu maksātājus.[27] Nepieciešamība izdot vadlīnijas ir vairāk lietderības jautājums, jo katram ārējam normatīvam aktam vai tiesību normai nevarēs un arī nevajag izdot vadlīnijas. Ja runājam par  ārējiem normatīviem aktiem, kas piemērojami attiecībā uz privātpersonām, tās var būt situācijas, kad ārējais normatīvais akts ir pietiekami komplicēts, praksē paredzama problēmu rašanās. Būtu ieteicams, ka vadlīniju sākumā būtu norāde par to, kāpēc ir bijusi vajadzība izdot vadlīnijas. Šobrīd tikai retos gadījumos vadlīnijās tiek norādīts konkrēts to izdošanas iemesls.[28]

Vadlīnijās ietveramā informācija ir atšķirīga. Tie var būt skaidrojumi par to, kā iestāde izmantos savu rīcības brīvību, kādus lietderības apsvērumus izdarīs konkrētu lēmumu pieņemšanā, kā interpretēs ārējos normatīvos aktos ietvertos jēdzienus[29] un kā ir piemērojams konkrēts ārējais normatīvais akts. No tām vadlīnijām, kas ir publiski pieejamas, visbiežāk ir sastopamas vadlīnijas, kad tiek skaidroti ar ārējo normatīvo aktu uzliktie pienākumi vai tiesības. Piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir izdevis vadlīnijas par to, kādām prasībām ir nepieciešams atbilst bērnu spēļu laukumiem,[30] slēpošanas trasēm,[31] videonovērošanai,[32] bet Valsts ieņēmumu dienests noteicis, kā tiek piemēroti nodokļi par fizisko personu veiktajiem darījumiem ar kokmateriāliem,[33] par brīvprātīgo darbu,[34] kādi nodokļi ir jāmaksā ārvalstu vēstniecībām nodarbinātām personām.[35]

Retāk ir sastopamas vadlīnijas, kurās tiek skaidrota iestādes rīcības brīvības izmantošana. Piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir izdevis vadlīnijas par to, kad var privātpersonu nosacīti daļēji atbrīvot no soda patērētāju tiesību aizsardzības pārkāpuma gadījumos.[36] Vadlīnijās ir uzskaitīts tikai tas, par kādiem administratīviem pārkāpumiem var piemērot nosacītu daļēju atbrīvošanu no soda un par kādiem nevar, neietverot nevienu paskaidrojumu vai norādi, kāpēc Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir izvēlējies rīkoties tieši šādi. Valsts darba inspekcija ir izdevusi metodiskos ieteikumus lietderības apsvērumu izvērtēšanai administratīvajos aktos un administratīvā soda lieluma noteikšanai lēmumos par administratīvā soda uzlikšanu, kuros soda sankcijas ietvars sadalīts sīkākās “kāpnēs”.[37] Līdzīgi rīkojusies arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Abas šīs institūcijas administratīvajos aktos un lēmumus administratīvā pārkāpuma lietā atsaucas uz attiecīgajām vadlīnijām.

Konkurences tiesību lietās iestādes, tirgus dalībnieku un tiesu atsaukšanās uz vadlīnijām ir bieža parādība. Turklāt kā “leģitīmi” tiek vērtēti pat argumenti, kas balstīti uz citu jurisdikciju – jo īpaši Eiropas Savienības, Apvienotās Karalistes un Vācijas – ieteikumtiesību dokumentiem.[38] Tas skaidrojams ar diviem iemesliem. Pirmkārt, konkurences tiesību pamatnormas (vienošanās aizliegums, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums) ir gandrīz identiskas Eiropas Savienības un visās dalībvalstīs. Otrkārt, tās ir salīdzinoši abstraktas, tāpēc tiesiskās noteiktības palielināšana ar iestādes sniegtu skaidrojumu palīdzību tiek uzskatīta par vēlamu.

Datu valsts inspekcija ir izdevusi vairākas vadlīnijas attiecībā uz personas datu apstrādi, kas skaidro no Fizisko personu datu aizsardzības likuma un ar to saistītiem tiesību aktiem izrietošos jēdzienus un principus, kā arī skaidro konkrētām jomām piemērojamās datu apstrādes prasības. Eiropas Savienības līmenī datu aizsardzības jomā līdzīga veida vadlīnijas regulāri izdod tā saucamā Direktīvas 95/46/EK 29.panta datu aizsardzības darba grupa, kuras ietvaros Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas institūciju nozīmēti pārstāvji vienojas par vienotu izpratni Direktīvas 95/46/EK un no tās izrietošo prasību un jēdzienu interpretēšanā, kā arī atsevišķos gadījumos pat skaidro to, kā būtu piemērojami Eiropas Savienības tiesas spriedumos ietvertie secinājumi, kas attiecas uz datu aizsardzības jomu. No attiecīgās darba grupas vadlīnijām izrietošās rekomendācijas tiek ietvertas arī Datu valsts inspekcijas izdotajās vadlīnijās. Fizisko personu datu aizsardzības jomā izdotās vadlīnijas ir būtiskas, lai pareizi interpretētu un piemērotu ārējos tiesību aktus.

Vadlīnijas var noformēt ļoti dažādi. Ja Valsts ieņēmumu dienests un Konkurences padome veido vadlīnijas pēc līdzīgas juridiskās tehnikas kā ārējos normatīvos aktus, proti, izmantojot nodaļas, punktus utt., [39] tad Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Datu valsts inspekcija vadlīnijas biežāk veido kā brīvu skaidrojumu par attiecīgo jautājumu.[40] Tajā pašā laikā ir sastopamas arī tādas Konkurences padomes vadlīnijas, kuras ir noformētas komentāru formā, citējot ārējā normatīvā akta normu un rakstot tai atbilstošu skaidrojumu.[41] Nav iespējams atrast vienotu formulu, ka vadlīnijas būtu jāgatavo tikai konkrētā formā. Vadlīniju sagatavošana ir ļoti atkarīga no attiecīgā jautājuma, kas tiks skaidrots, un vadlīniju adresāta – kvalificēts speciālists vai privātpersona. Turklāt bieži vien atbilstoši ir izmantot uzskates materiālus.[42]

Tas nozīmē, ka būtu jācenšas vadlīnijās ne tikai formāli pārstāstīt normatīvā akta saturu, bet arī sniegt skaidrojumu par tiesību normu piemērošanu vismaz ikdienā visbiežāk sastopamajās situācijās, tai skaitā situācijās, kas nav skaidri noregulētas ar attiecīgajām tiesību normām. Vislabākais avots šādu neskaidru situāciju apzināšanai ir uzziņu pieprasījumi vai lūgumi sniegt tiesību normu skaidrojumu. Sniedzot katru uzziņu vai skaidrojumu, būtu ieteicams apsvērt, vai sniegtais skaidrojums nebūtu jāiekļauj arī metodiskajā materiālā, kas skaidro attiecīgās tiesību normas piemērošanu, lai šis skaidrojums būtu pieejams ikvienam. Ja par kādu jautājumu tiek saņemti vairāki lūgumi sniegt uzziņu vai skaidrojumu, tad būtu noteikti jāpapildina attiecīgās vadlīnijas.

Tomēr ne visās jomās, kas saistītas ar vadlīnijām, iestādēm piemīt plaša rīcības brīvība. Pastāv ļoti striktas prasības, ko ar vadlīnijām nedrīkst darīt, proti, vadlīnijās nedrīkst būt tādi skaidrojumus, kuri “aiziet prom” no attiecīgā ārējā normatīvā akta. Jāspēj nošķirt, kur beidzas labai pārvaldībai atbilstoša konsultēšana un kur sākas likumdevēja darbs. Jaunu ierobežojumu vai pienākumu radīšana ir likumdevēja darbības lauks, un tie ir nosakāmi ar likumu, bet tos konkretizēt var arī citi ārējie normatīvie akti, kurus pēc likumdevēja pienācīgi formulēta pilnvarojuma var izdot ļoti ierobežots subjektu loks.

Vadlīnijās ietvertie skaidrojumi nedrīkst nonākt pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām,[43] turklāt ne tikai ārējos normatīvos aktos ietvertām tiesību normām, bet arī augstāku iestāžu izdoto iekšējo normatīvo aktu tiesību normām. Lai izvairītos, ka vadlīnijas “aiziet prom” no skaidrojošā ārējā normatīvā akta, vadlīnijās pēc iespējas jāietver atsauces uz šiem normatīviem aktiem. Tas ļautu arī pašai privātpersonai viegli saprast, kur beidzas skaidrojums un kur sākas ārējā normatīvā aktā ietverts pienākums vai ierobežojums. Šobrīd praksē ir sastopami trīs varianti. Ir vadlīnijas, kurās parasti tikai sākumā tiek paskaidrots, kāda ārējā normatīvā akta piemērošana tiks skaidrota,[44] ir tādas vadlīnijas, kur tas tiek norādīts gandrīz pie katra skaidrojuma,[45] un ir tādas, kurās nekas netiek norādīts par saistību ar ārējo normatīvo aktu.[46] Valsts pārvaldei būtu lietderīgi ieviest vienotu vadlīniju gatavošanas metodoloģiju un nepieļaut situāciju, ka vadlīnijas ir iekšējais normatīvais akts, kurā tiesību normās nedalāmi kopā sajaukts ārējais normatīvais akts un iestādes viedoklis par tiem, kas izteikts tiesību normas valodā.

Vadlīniju izdošana un to pieejamība

Vispārējs vadlīniju izdošanas pamats ir Valsts pārvaldes iekārtas likuma 73.panta pirmās daļas 2. un 3.punkts. Tas ļauj valsts pārvaldes iestādei izdot jebkāda veida vadlīnijas par ārējo normatīvo aktu piemērošanu. Tajā pašā laikā var pastāvēt arī situācijas, kad vadlīniju izdošanai tiek piešķirts speciāls pilnvarojums, turklāt tam nav obligāti jābūt ietvertam likumā. Šāds pilnvarojums var būt ietverts gan Ministru kabineta un pašvaldību saistošos noteikumos, gan arī Ministru kabineta noteikumiem pielīdzināmos autonomo iestāžu izdotos noteikumos.[47] Nevar izslēgt, ka vadlīnijas tiek izdotas arī uz Informācijas atklātības likuma 10.panta pirmās daļas pamata, lai sniegtu vispārpieejamu informāciju labas pārvaldības nolūkos.

Vadlīnijas var izdot dažādi subjekti – sākot ar Ministru kabinetu un beidzot ar iestādes vadītāju, un visbiežāk vadlīniju izdošana notiek pēc pašas valsts pārvaldes iniciatīvas. Tikai atsevišķos gadījumos vadlīniju izdošana ir iestādes pienākumus, un tas ir tad, ja tas ir speciāli norādīts ārējā normatīvā aktā vai atzīts tiesu praksē. Piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likumā ir ietverts Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pienākums izdot vadlīnijas sodu piemērošanā par finanšu un kapitāla tirgus regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu.[48] Turklāt šādos gadījumos ārējā normatīvā akta izdevējam ir jāraugās līdzi, lai pilnvarojuma izpilde nebūtu saistīta ar jaunu ierobežojumu vai pienākumu radīšanu privātpersonai. Ja tiktu secināts, ka jaunu ārējos normatīvos aktos neminētu noteikumu radīšana ir neizbēgama, tad ārējā normatīvā akta piemērošanai būtu izdodams nevis iekšējs normatīvs akts, bet gan ārējs normatīvs akts.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 75.panta trešā daļa paredz saskaņošanu tikai instrukcijām un ieteikumiem. Cita veida un nosaukuma vadlīniju saskaņošana ar augstāku iestādi vai amatpersonu nav skaidri definēta, tomēr pēc būtības būtu jāņem vērā minētās tiesību normas mērķis – saskaņot šādus dokumentus, jo Valsts pārvaldes iekārtas likuma 73.panta otrā daļa paredz, ka izšķirošs ir dokumenta saturs, nevis tā nosaukums. Pastarpinātā pārvaldē par saskaņošanas vajadzību lemj katra atvasināta publisko tiesību juridiskā persona pati.[49] Ja vadlīniju izdevējs ir Ministru kabinets vai Ministru kabineta loceklis, saskaņojums vispār nav nepieciešams.[50]  Saskaņošanas procedūra ir sava veida padotības īstenošana, ar kuru augstāka iestāde nodrošina, ka tā ir informēta par zemākas iestādes darbību, uz ko tai ir ne vien tiesības, bet arī pienākums. Šobrīd nevienā ārējā normatīvā aktā nav noteikts, ko augstākai iestādei ir jāpārbauda, veicot saskaņošanu. Taču pārbaude vismaz ietver to, vai vadlīnijas ir izstrādātas atbilstoši iestādes kompetencei, atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām un vai ir lietderīgas, ja starp iestādēm pastāv pakļautības attiecības.[51] Ja nepastāv pakļautības attiecības, tad jāvērtē tikai tiesiskums.

Sākotnējā Valsts pārvaldes iekārtas likuma redakcijā bija paredzēts, ka instrukcijas un ieteikumi ir saskaņojami ne tikai ar augstāku iestādi, bet arī ar Tieslietu ministriju, turklāt tas attiecās uz visu valsts pārvaldi kopumā – gan uz tiešo valsts pārvaldi un pastarpināto valsts pārvaldi, gan uz Ministru kabineta locekli. Vadlīnijas varēja stāties spēkā vienīgi tad, ja bija saņemts Tieslietu ministrijas saskaņojums, un Tieslietu ministrija citastarp bija tā, kura pārbaudīja, vai iekšējos normatīvos aktos nav ietvertas tādas tiesību normas, kuras ierobežo privātpersonas tiesības un tāpēc būtu iekļaujamas tikai ārējos normatīvos aktos.[52] Tas tika atcelts ar 2010.gada 13.maija grozījumiem Valsts pārvaldes iekārtas likumā, ar kuriem tika noteikta līdzšinējā kārtība, kura paredz saskaņošanu ar augstāku iestādi, neiesaistot Tieslietu ministriju.[53]

Ja analizējam 2010.gada 13.maija grozījumus Valsts pārvaldes iekārtas likumā, var norādīt divus būtiskus iemeslus, kāpēc tos veica. Pirmkārt, bija jātaupa resursi ekonomiskās lejupslīdes dēļ, un praksē šī saskaņošana nemaz nedarbojās. Otrkārt, bieži vien iestādes izvēlējās nemaz nenosūtīt Tieslietu ministrijai vadlīnijas to saskaņošanai, un nepastāvēja arī nekāds efektīvs kontroles mehānisms, lai pārbaudītu, kuras vadlīnijas ir saskaņotas un kuras nav. No šā pienākuma izvairījās, izmantojot normatīvajam aktam citu nosaukumu, nevis to, kas bija rakstīts likumā – instrukcijas un ieteikumi.

Šobrīd, kad bieži vien iestādes savās vadlīnijās ietver tādus noteikumus, kuri nav saistīti ar ārējiem normatīviem aktiem, ir aktualizējies jautājums par papildu kontroles nepieciešamību, jo īpaši to vadlīniju sakarā, kuras iestādes piemēro administratīvā procesa (piemēram, licences piešķiršana) vai administratīvo pārkāpumu procesa ietvaros. Ar Tieslietu ministriju būtu lietderīgi saskaņot vadlīnijas, kuras iestādes izmanto, piemērojot administratīvos sodus un tiem pielīdzināmos sodus, kuri tiek piemēroti administratīvā procesa kārtībā. Šāds solis administratīvā procesa kārtībā piemērojamo sodu sakarā būtu īpaši vērtīgs, jo šī joma ārējos normatīvos aktos praktiski nav regulēta, un tātad iestādēm to darbībā ir mazāk ierobežojumu kā tad, kad iestādes piemēro administratīvos sodus administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros. Tas veicinātu arī savstarpēju saskaņotu sodu piemērošanas praksi.

Šajā sakarā nevar neminēt, ka praksē vēl aizvien ir atrodamas tādas vadlīnijas, kurām tiek prasīts Tieslietu ministrijas atzinums, piemēram, tādas ir 2016.gadā izdotās Patērētāju tiesību aizsardzības centra vadlīnijas par nosacītu daļēju atbrīvošanu no naudas soda samaksas administratīvo pārkāpumu lietās.[54] Šāda prakse vērtējama pozitīvi. Tomēr īsti nav skaidrs, pēc kāda principa Patērētāju tiesību aizsardzības centrs izvērtēja, ka šīm vadlīnijām ir nepieciešams saskaņojums, jo pārējās tā vadlīnijas vismaz pēc publiski pieejamās informācijas nav saskaņotas ar Tieslietu ministriju.

Latvijā nevienā ārējā normatīvā aktā nav noteikts visaptverošs pienākums nedz izsludināt, nedz publicēt tādus iekšējos normatīvos aktus, ar kuriem tiek skaidrota ārējo normatīvo aktu piemērošana.[55] Vadlīniju publicēšana iestāžu mājaslapās ir tikai labas prakses piemērs.[56] Vienīgais izņēmums attiecas uz Ministru kabineta izdotām vadlīnijām – tās ir izsludināmas Latvijas Vēstnesī,[57] un tām vadlīnijām, kurām ārējā normatīvā aktā ir noteikts publicēšanas vai izsludināšanas pienākums. Piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likuma 17.1 panta otrajā daļā ir noteikts Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pienākums publicēt savā mājaslapā vadlīnijas sodu piemērošanā par finanšu un kapitāla tirgus regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu.[58] Pārējos gadījumos iestādēm ir plaša rīcības brīvība izvēlēties, kādas vadlīnijas padarīt publiski pieejamas un kādas nepadarīt, un nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem iestādes publicē vadlīnijas (ja tās publicē). Privātpersona to var uzzināt, vēršoties iestādē ar informācijas pieprasījumu. Par šo jautājumu ir bijis strīds tiesā, jo iestāde neizsniedza iekšējo normatīvi aktu, kuru tā izmantoja ārējo normatīvo aktu piemērošanai.[59] Tādēļ par pamatotu atzīstams secinājums, ka “personai ir svarīgi paredzēt iestādes rīcību administratīvajā procesā, tai ir būtiski zināt ne tikai ārējos, bet arī iekšējos normatīvos aktus, kurus iestāde var piemērot, izdodot administratīvo aktu”.[60]

Valsts pārvaldes iekārtas likuma izstrādātājiem bija saprātīga iecere izveidot tiešās pārvaldes iestāžu datubāzi, iekļaujot tajā informāciju par tiešās un pastarpinātās pārvaldes iestādēm saistošiem iekšējiem normatīviem aktiem, arī vadlīnijām. Datubāze patiešām pastāv, tomēr tās saturs netiek atjaunots un tā pati par sevi ir morāli novecojusi.[61] Privātpersonām būtu jābūt nodrošinātai ērtai piekļuvei vismaz būtiskākajām vadlīnijām, kuras iestādes var izmantot administratīvajā procesā. Tāpat būtu jābūt skaidrai vadlīniju grozījumu publicēšanas kārtībai, nodrošinot privātpersonu informētību par iestādes prakses maiņu un iemesliem, kāpēc vispār bija jāmaina prakse. Jāpiemin, ka Čehijas konstitucionālā tiesa ir iedibinājusi tiesu un iestāžu prakses atpakaļvērstas piemērošanas aizlieguma principu, atbilstoši kuram iestāžu un tiesu prakses maiņa publisko tiesību jomā nevar tikt piemērota ar atpakaļejošu spēku par sliktu privātpersonas cilvēktiesībām.[62] Šāda principa atzīšana ir tikai loģiska, jo mūsdienās tiesību normas satura noteikšanā arvien lielāka loma tiek piešķirta tieši tiesību piemērošanas praksei, un arī Latvijā ir redzami pirmie iedīgļi šāda vispārējā tiesību principa atzīšanai.[63]

Vadlīnijas administratīvajā procesā

Vadlīnijas ir saistošas valsts pārvaldei, un tādēļ, ja vadlīnijas būs izdotas, tās tiks izmantots pie administratīvā akta pieņemšanas, faktiskās rīcības veikšanas vai pat pie publisko tiesību līgumu slēgšanas. Tas atspoguļojas arī praksē, kad iestādes savos lēmumos ļoti bieži atsaucas uz savām vadlīnijām.[64] Turklāt praksē ir pat tādi gadījumi, kad vadlīniju ievērošana tiek ņemta vērā pie soda palielināšanas vai samazināšanas. Ja vadlīnijas netiek ievērotas, tad sods tiek palielināts, un šādu praksi piekopj Patērētāju tiesību aizsardzības centrs.[65] Savukārt Finanšu un kapitāla tirgus komisija izmanto vadlīnijas, lai noteiktu privātpersonai piemērojamo sodu par pārkāpumiem finanšu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā. Proti, vadlīnijās ietvertie skaidrojumi tiek izmantoti pie lietderības apsvērumu izdarīšanas.[66] Kā jau minēts iepriekš, tāpat rīkojas Valsts darba inspekcija un Datu valsts inspekcija.  

Tā kā vadlīnijas nav ārējais normatīvais akts, iestādēm atbilstoši Administratīvā procesa likuma 16.panta sestajai daļai, lai nenonāktu pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām, ir dota iespēja “sasniegt pēc iespējas taisnīgāku un lietderīgāku rezultātu”[67], un atkāpties no vadlīnijās minētā.[68] Turklāt nav svarīgi, vai šāda vajadzība rodas augstākai vai zemākai iestādei – abām ir tiesības nepiemērot vadlīnijas administratīvā procesa ietvaros. Taču, ja iestāde nepiemēro vadlīnijas, tad atkāpšanās ir jāpamato.[69] Arī Augstākā tiesa savā praksē ir atzinusi, ka ne vien iestādei ir jāievēro iekšējie normatīvie akti, bet “privātpersonai ir tiesības prasīt iekšējo normatīvo aktu vienveidīgu ievērošanu”[70], un tas nozīmē, ka gadījumā, ja vadlīnijas netiek piemērotas, tad privātpersonai ir tiesības zināt iemeslu, ar ko viņas gadījums ir tik īpašs, ka tajā netiek piemērotas vadlīnijas, kamēr citos līdzīgos – tiek piemērotas.

Procesuālās ekonomijas nolūkos atkāpšanās iemesls būtu norādāms jau pašā lēmumā pēc būtības. Tomēr privātpersonas tiesības prasīt vienveidīgu vadlīniju piemērošanu neattiecas uz tādām vadlīnijām, kuras regulē lēmuma pieņemšanas procesuālo kārtību. Tā uzskata Augstākā tiesa, jo šādas vadlīnijas nevarot ietekmēt privātpersonas tiesisko stāvokli.[71] Ja iestāde izmanto vadlīnijas, tad Administratīvā procesa likuma 67.panta sestā daļa uzliek par pienākumu norādīt lēmumā vadlīniju identificējošu informāciju, un tas ir noteikts ne vien tāpēc, lai informētu privātpersonu par to, kā ir veidojies administratīvā akta saturs, bet arī, lai valsts pārvalde sekotu līdzi, vai vadlīniju piemērošana noved pie tiesiskiem lēmumiem, bet prettiesisku lēmumu gadījumā – identificēt problēmas un veikt vadlīnijās vajadzīgās izmaiņas. Šobrīd praksē retos gadījumos iestādes norāda atsauci uz vadlīnijām pat, ja tās piemēro. Administratīvā procesa likuma 67.panta sestā daļa noteic, ka iestādes nedrīkst pamatot administratīvo aktu ar iekšējo normatīvo aktu. Tomēr šis aizliegums nav saprotams tādējādi, ka iestādes vispār nedrīkstētu izmantot vadlīnijas administratīvo aktu pamatošanai, un tas nenonāk pretrunā nedz ar minēto tiesību normu, nedz ar patvaļas aizlieguma principu, atbilstoši kuram administratīvais akts ir pamatojams tikai ar juridiskiem apsvērumiem.

Administratīvā procesa likuma 67.panta sestās daļas galvenais mērķis bija nepieļaut gadījumus, kad vienīgais iestādes rīcības attaisnojums bija meklējams instrukcijā, nevis ārējā normatīvā aktā. Iestādes var izmantot vadlīnijas, lai pamatotu administratīvo aktu, ciktāl tās ir saistītas ar piemērojamā ārējā normatīvā akta vai vispārējā tiesību principa satura noskaidrošanu. Jau šobrīd administratīvā akta pamatošanai tiek izmantoti ne tikai pastāvīgie tiesību avoti, kas šobrīd ir vispārējie tiesību principi, ārējie normatīvie akti un paražu tiesības, bet arī palīgavoti,[72] piemēram, tiesību doktrīna, tiesu prakse un likumdošanas izstrādes materiāli. Tiesību palīgavoti tiek izmantoti, lai labāk spētu saprast, kā ir piemērojami pastāvīgie tiesību avoti, un arī vadlīnijas pieder pie tiesību palīgavotiem, kurus var izmantot, lai labāk saprastu, kā iestādei izmantot savas ārējos normatīvos aktos ietvertās pilnvaras.

Vadlīnijas nav saistošas arī administratīvām tiesām. Administratīvā procesa tiesā būtība ir nevis pieņemt lēmumus valsts un pašvaldību iestāžu vietā, bet gan pārbaudīt valsts un pašvaldību iestāžu pieņemtos lēmumus, izvērtējot attiecīgo lēmumu tiesiskumu.[73] Tas vien, ka iestāde būs izmantojusi vadlīnijas, izdodot administratīvo aktu, pats par sevi nenozīmēs, ka tā ir rīkojusies prettiesiski. Tā būs rīkojusies prettiesiski un administratīvās tiesas iejauksies iestāžu darbībā tikai tad, ja tās būs kļūdaini izmantojušas sev piešķirto rīcības brīvību,[74] nepareizi izmantojušas novērtējuma brīvību,[75] nebūs izdarījušas lietderības apsvērumus vai kā citādi rīkojušās prettiesiski. Citiem vārdiem sakot, administratīvai tiesai ir jākonstatē, ka iestāžu rīcība ir bijusi prettiesiska, un prettiesiskums citastarp ir atkarīgs arī no tā, kāda ir attiecīgā jautājuma regulēšanas rīcības brīvība.

Administratīvās tiesas ir atzinušas par labu esam Finanšu un kapitāla tirgus komisijas praksi, atbilstoši kurai vadlīnijas tiek izmantotas lietderības apsvērumu izdarīšanā, nosakot, kāds sods būtu piemērojams finanšu tirgus dalībniekam. Lietā Nr. A43013712 administratīvā tiesa secināja, ka sods 5000 latu apmērā par Finanšu instrumentu tirgus likuma pārkāpumu ir samērīgs tāpēc, ka tas sasniedz pusi no maksimāli likumā norādītā apmēra, un minimālo apmēru, kas atbilstoši komisijas izdotajām vadlīnijām bija piemērojams par attiecīgo pārkāpumu.[76] Tāpat lietā Nr. A43014211 administratīvā tiesa secināja, ka sods 2500 latu apmērā par Finanšu instrumentu tirgus likuma pārkāpumu ir samērīgs, jo tas atbilst likumā noteiktajiem soda apmēra ietvariem, un atbilst komisijas izdotajām vadlīnijām.[77]

Lietā Nr. A420609810 Augstākai tiesai nācās izšķirt jautājumu par to, vai samaksas pieprasīšana par informācijas izsniegšanu ir tiesiska, ja šī samaksa tiek pieprasīta uz iekšēja normatīvā akta pamata, pārsniedzot ārējos normatīvos aktos ietverto maksimāli pieļaujamo maksu par informācijas izsniegšanu. Administratīvā tiesa secināja, ka tas ir prettiesiski, jo iekšējie normatīvie akti nav saistoši privātpersonām, un tātad ir piemērojami ārējie normatīvie akti. Citastarp tiesa atsaucās uz Administratīvā procesa likuma 67.panta sesto daļu, nosakot, ka maksu par informācijas izsniegšanu nevar pieprasīt uz iekšējā normatīvā akta pamata.[78] Spriedums ir pareizs, tāpat kā atsauce uz attiecīgo Administratīvā procesa likuma normu tāpēc, ka iekšējs normatīvs akts radīja jaunus ārējā normatīvā aktā neminētus pienākumus, kas nav pieļaujams.

Lietā Nr. A42207705 Augstākai tiesai nācās izšķirt jautājumu par to, vai lēmums apturēt sabiedrības darbību, ja šāds lēmums pieņemts uz iekšējā normatīvā akta pamata, ir tiesisks vai prettiesisks. Tiesa norādīja, ka likuma atrunas princips noteic, ka iestāde drīkst ierobežot indivīda tiesības tikai tad, ja šāda rīcība ir atļauta ar likumu vai uz likuma pamata izdotu ārējo normatīvo aktu, un administratīvo aktu izdošana uz iekšēju normatīvu aktu pamata ir izņēmuma situācija, kura beigsies 2006.gada 1.janvārī, kad atbilstoši likuma par Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanos 17.panta otro daļu šādi metodiskie norādījumi zaudēs spēku. Līdz šim datumam šādi metodiskie norādījumi ir spēkā esoši, ja likums paredz pilnvarojumu to izdošanai. Tā kā konkrētajā gadījumā nebija saskatāms likumdevēja pilnvarojums izdot šādas normas, ar kurām var apturēt sabiedrības darbību, tika atzīts, ka administratīvais akts ir prettiesisks.

Praksē sastopami arī gadījumi, kad ārējā normatīvā aktā ir dota norāde par kāda iekšēja normatīvā akta piemērošanu. Piemēram, Ministru kabineta 2010.gada 10.augusta noteikumu Nr. 40 “Kārtība, kādā ziņo par Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda ieviešanā konstatētajām neatbilstībām, pieņem lēmumu par piešķirtā finansējuma izlietojumu un atgūst neatbilstošos izdevumus” 6.punkts noteic, ka: “[…] Ja līgumslēdzējs, pieņemot šajā punktā minēto lēmumu, konstatē, ka neatbilstoši veikto izdevumu summu nav iespējams konkrēti noteikt vai būtu nesamērīgi samazināt projekta attiecināmo izmaksu summu par visu izdevumu summu, kas neatbilst normatīvo aktu un civiltiesiskā līguma vai vienošanās par projekta īstenošanu nosacījumiem, līgumslēdzējs saskaņā ar vadošās iestādes izstrādātajām vadlīnijām par finanšu korekciju piemērošanu piemēro proporcionālo finanšu korekciju.

Ar šo Ministru kabineta noteikumu punktu faktiski vadošās iestādes vadlīniju piemērošana tiek padarīta par obligātu. Tajā pat laikā jāņem vērā, ka pienākums piemērot finanšu korekciju neatbilstības konstatēšanas gadījumā izriet no Padomes Regulas (EK) Nr. 1083/2006 (2006.gada 11.jūlijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 98.panta. Līdz ar to pamats finanšu korekcijas piemērošanai ir ārējais normatīvais akts. Vadošās iestādes vadlīnijas kalpo tikai kā instruments, kas palīdz nodrošināt vienveidīgu finanšu korekciju piemērošanu.

Savukārt Ministru kabineta 2006.gada 4.jūlija noteikumu Nr. 556 “Likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” normu piemērošanas noteikumi” 93.punkts satur tiešu atsauci uz starptautiskas organizācijas izstrādātām vadlīnijām, kuru oficiāls tulkojums latvieši valodā nodokļu maksātājiem nav pieejams: “93. Piemērojot šo noteikumu 84., 85., 86., 88. vai 89.punktā minētās darījuma tirgus vērtības (preces (produkta) tirgus cenas) noteikšanas metodes, var izmantot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dokumentu “Transferta cenu noteikšanas vadlīnijas daudznacionāliem komersantiem un nodokļu administrācijām”.

Lai arī minētā norma nosaka, ka vadlīnijas var piemērot, prakse rāda, ka strīdos starp nodokļu maksātājiem un Valsts ieņēmumu dienestu šīs vadlīnijas faktiski tiek piemērotas vienmēr, kad ir strīdi par transferta cenu noteikumu piemērošanu. Ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas autoritāti, kā arī alternatīvu skaidrojumu neesamību, šo vadlīniju piemērošanai neiebilst ne nodokļu maksātāji, ne arī Valsts ieņēmumu dienests. Arī tiesas uzskata par nepieciešamu izmantot vadlīnijas, lai izlemtu strīdus, kas saistīti ar transferta cenu piemērošanu.[79]

Papildus minētajam kā interesants piemērs minama Ministru kabineta 2005.gada 30.augusta instrukcija Nr.9 “Instrukcija par Ministru kabineta rīkojumu projektu sagatavošanu par valsts īpašuma objektu un zemesgabalu nodošanu privatizācijai”, kurā bija noteikti kritēriji, kā izvērtēt, vai objekts nododams privatizācijai, piemēram, attiecībā iznomātiem objektiem, kādi ieguldījumi nepieciešami uz vienu kvadrātmetru, tādējādi sašaurinot valsts rīcības brīvību administratīvā procesa ietvaros, sagatavojot attiecīgu Ministru kabineta rīkojumu.  

Tātad var secināt, ka iestādes var izmantot vadlīnijas administratīvo aktu pamatošanai, ciktāl tās skaidro pastāvīgos tiesību avotus un nerada jaunus ierobežojumus vai pienākumus.  Administratīvām tiesām nav saistošas iestāžu izdotās vadlīnijas un tās pārbauda tikai iestāžu pieņemto lēmumu tiesiskumu un to, vai iestādes ir izdarījušas nepieciešamos lietderības apsvērumus. Tomēr administratīvās tiesas var atzīt vadlīnijās ietvertos skaidrojumus par pareiziem, ja iestādes rīcībā nav saskatāmas rīcības brīvības izmantošanas kļūdas, nepareiza nenoteiktā tiesību jēdziena piepildīšanas metodoloģija vai citas prettiesiskas rīcības. Vadlīniju izmantošana var kalpot arī par pierādījumu tam, ka iestādes rīcība nav bijusi patvaļīga.

Ja administratīvā tiesa atzīst kādu administratīvo aktu par prettiesisku tā iemesla dēļ, ka vadlīnijās ietvertais skaidrojums, ko izmantoja iestāde, bija nepareizs, valsts pārvaldei rodas ex officio pienākums izdarīt vadlīnijās nepieciešamās izmaiņas – iestādei, kas vadlīnijas izdevusi, vai augstākai iestādei, neatkarīgi no padotības formas. Savukārt, ja valsts pārvalde to pati nedara, tad lēmuma pieņēmējam ir pienākums nepiemērot vadlīnijas noteikumu, kuru administratīvā tiesa ir netieši atzinusi par nepareizu, atzīstot pašu administratīvo aktu par prettiesisku. Tajā pašā laikā valsts pārvaldei ir pašai jāizvērtē, cik stabila ir tiesu prakse šajā jomā, jo var gadīties situācijas, kad vienā tiesu nolēmumā vadlīnijā ietvertais skaidrojums tiek atzīts par pareizu, kamēr citā – par nepareizu. Svarīgs apstāklis ir tas, vai pastāv judikatūra.

Nedz administratīvās tiesas, nedz Satversmes tiesa nevar atcelt vadlīnijas. To var darīt tikai pati valsts pārvalde. Savulaik Satversmes tiesa ir izskatījusi lietas par iekšējo normatīvo aktu atbilstību Satversmei,[80] atzinusi, ka kāda akta atzīšana par ārēju normatīvu aktu ir atkarīga no attiecīgā akta satura[81] un ka: “Satversmes tiesas likuma 16.panta 3.punktā ietvertais termins normatīvie akti aptver kā [..] ārējos [..] normatīvos aktus, tā iekšējos normatīvos aktus”,[82] tomēr šobrīd ar administratīvo tiesu izveidošanu Satversmes tiesai vairs tas nebūtu jādara, jo iestādei ir dota iespēja nepiemērot vadlīnijas, bet administratīvām tiesām tās vispār nav saistošas.

Secinājumi

Vadlīnijas ir labs instruments valsts pārvaldes rīcības brīvības sašaurināšanai un neskaidras tiesiskās situācijas izskaidrošanai, kas noteiktos gadījumos var būt pat valsts pienākums. Vadlīnijas var tikt izmantotas administratīvajā procesā iestādes rīcības brīvības izmantošanā, tomēr nevar būt vienīgais administratīvā akta izdošanas pamatojums vai būt kā arguments “tā noteikts vadlīnijās, tāpēc lēmums ir šāds”. Neatkarīgi no tā, vai iestāde atsaucas uz vadlīnijām vai tomēr nē, tiek izmantots arguments, ka vadlīnijas tikai atspoguļo iestādes praksi, kurai jebkurā gadījumā jābūt pamatotai ar tiesību normām. Vadlīnijas tikai skaidro, palīdz un ilustrē, tomēr nenosaka, neaizliedz, neparedz, nereglamentē. Tās nedrīkst iejaukties likumdevēja kompetencē; likuma atrunas princips un būtiskuma doktrīna ir tas kritērijs, kas iestādēm jāņem vērā.

Parasti skaitliski rādītāji un sliekšņi nav ieviešami ar vadlīnijām, no kā sodu “kāpnes” ir pamatots izņēmums, jo pašā tiesību normā ir skaitlis – soda apmērs. Sodu noteikšanā ir raksturīgi, ka iestādes nosaka “kāpnes”, kādas ievēro soda apmēra noteikšanā, lai ievērotu vienlīdzības principu, tomēr tiesai tās nav saistošas un tiesa var minēto principu un taisnīgumu nodrošināt arī citādāk.

Valsts pārvaldes iekārtas likumā jānosaka, ka vadlīnijas, kuras izmanto administratīvajā procesā vai administratīvo sodu noteikšanā, ir saskaņojamas ar Tieslietu ministriju. Nav pamatots uzskats, ka šāda saskaņošana nav nepieciešama, jo vadlīnijas nav tikai nesaistoši ieteikuma dokumenti, bet ļoti būtiski ietekmē privātpersonu stāvokli, jo dara zināmu iestāžu redzējumu, kā arī sodu noteikšanas “kāpnes”. Atsevišķās likumprojektu anotācijās, ko iesniedzis Ministru kabinets, pat norādīts, ka par vadlīniju neievērošanu var sodīt. Atsevišķu svarīgāko vadlīniju saskaņošana ir būtiska, jo nedz Satversmes tiesa, nedz administratīvās tiesas nav tiesīgas atcelt vadlīnijas, bet tiesas var tās nepiemērot. Privātpersonas piekrišana ievērot iekšējo normatīvo aktu vai nozares vienošanās par to neatceļ prasību ievērot likuma atrunas principu.

Valsts pārvaldē jānosaka centralizēti vadlīniju izstrādes principi, tai skaitā uz šo dokumentu nosaukumiem. Būtu ieteicams, ka iestādes vadlīnijās regulāri atspoguļotu sniegtās uzziņas un citus sniegtos skaidrojumus, pieņemtajos lēmumus paustos būtiskākos argumentus, līdzīgi kā to dara tiesas.  Vadlīnijas nedrīkst rakstīt tādējādi, ka to tekstu sajauc kopā ar ārējo normatīvo aktu prasībām, bet no vadlīniju teksta jābūt skaidri nošķiramai ārējai tiesību normai un skaidrojumam par to. Vadlīniju tekstā jānorāda, kāds ir vadlīniju izdošanas pamatojums, formulējot to kā mērķi vai preambulu. Vadlīnijas ir jāpublicē vismaz iestādes mājaslapā internetā, norādot arī informāciju par vadlīniju pārskatīšanu. Ja iestāde atkāpjas no vadlīnijām, tas jāpamato. Vadlīnijas pašas par sevi neatbilst Informācijas atklātības likuma 6.panta pazīmēm, lai tās atzītu par ierobežotas pieejamības informāciju; ir jābūt vēl kādām likumā noteiktam iemeslam ierobežotas pieejamības statusa noteikšanai.

  • Raksts sagatavots kopā ar Edgaru Pastaru un Sandiju Novicku. Pirmspublikācija žurnālā “Jurista Vārds”. Pieejama: http://www.juristavards.lv/doc/270010-iestazu-vadlinijas-laba-prakse-vai-likuma-atrunas-principa-parkapums

[1] Mita D. Administratīvā procesa likuma 1.panta sestās daļas komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 69.lpp.

[2] Satversmes tiesas 1999.gada 9.jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03 (99) 3.punkts un Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 8.maija sprieduma lietā Nr. SKA-153/2008 10. – 11.punkts.

[3] Levits E. Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepcija. Latvijas Vēstnesis, 2002, Nr.95, 26.06.2002.

[4] Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 8.maija sprieduma lietā Nr. SKA-153/2008 11.punkts.

[5] Satversmes tiesas 1999.gada 9.jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03 (99) 3.punkts.

[6] Administratīvā procesa likuma 1.panta sestā daļa.

[7] Valsts pārvaldes iekārtas likuma 73.panta pirmā daļa.

[8] Administratīvā procesa likuma 16.panta pirmās daļas otrais teikums.

[9] Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 8.maija sprieduma lietā Nr.A42207705 12.punkts.

[10] Administratīvās rajona tiesas 2015.gada 29.maija sprieduma lietā Nr. A420269914 50.punkts (nav stājies spēkā).

[11] Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 8.maija sprieduma lietā Nr.A42207705 11.punkts.

[12] Par iekšējiem normatīviem aktiem un padotības iestāžu tiesībām izdot zemākām iestādēm saistošus normatīvos aktus, skatīt, piemēram, Jarinovska K. Iekšējie normatīvie akti: administratīvā prakse un ceļš uz tiesisku valsti. Jurista Vārds, 2007.gada 9.janvāris, Nr.2 (455).

[13] Administratīvā procesa likuma 17.panta sestā daļa: “Ja augstāka iestāde iekšējā normatīvā aktā interpretējusi tiesību normu, iestāde piemēro šo interpretāciju. Iestādes pilnvaras, kas minētas šā likuma 16.panta piektajā un sestajā daļā, paliek neskartas”.

[14] “Likuma atrunas princips, kas izriet no tiesiskas valsts principa, noteic, ka iestāde drīkst ierobežot indivīda tiesības, ja šāda rīcība ir atļauta ar likumu vai uz likuma pamata izdotu ārējo normatīvo aktu”. Par to plašāk skatīt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 8.maija sprieduma lietā Nr. SKA-153/2008 11.punktu.

[15] Par būtiskuma doktrīnu plašāk sk.: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Atzinums par iespējamo ministra noteikumu satversmību. Grāmata: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008 – 2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 30.punkts.

[16] Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda ieviešanas sistēmas efektivizācijas iespēju izvērtējums. Pieejams: http://www.fm.gov.lv/lv/finansu_ministrija/fm_es_fondu_projekti/es_fondu_petijumi/46033-, kā arī Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 5.februāra spriedums lietā Nr. A420304213, kurā norādīts uz likuma atrunas principa nepiemērošanu lietās par valsts budžeta līdzekļu sadali konkursā. 

[17] Vadlīnijas Jūras plānojuma risinājumu iekļaušanai tiesiskajā regulējumā. Pieejamas: http://www.varam.gov.lv/lat/darbibas_veidi/tap/lv/?doc=13487

[18] Vadlīnijas dabas aizsardzības plānošanas procesa pilnveidošanai un sasaistei ar pašvaldību teritorijas attīstības plānošanu. Pieejamas: http://integralplan.daba.gov.lv/upload/File/Vadliniju%20gala%20redakcija%20F.pdf

[19] Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2013.gada 16.augusta Vadlīnijas patērētāju spējas atmaksāt kredītu novērtēšana kredītu devējiem, kas neatbilst kredītiestādes statusam. Pieejamas: www.goo.gl/nXxAzo

[20] Ministru kabineta 2016.gada 12.aprīļa noteikumi Nr. 225 “Kārtība, kādā tiek publiskota informācija par amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanas kritērijiem un darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām”.

[21] Piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs uzskata, ka, ja komersants piekrīt iekšējiem normatīviem aktiem, tie ir viņam saistoši un komersants var pat tikt sodīts. Uz to Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir norādījis sava likumprojekta anotācijā, kas ir pieejama šeit: www.goo.gl/x13ERp

[22] Mājaslapas sadaļa pieejama šeit: https://www.iub.gov.lv/lv/node/179

[23] Mājaslapas sadaļa pieejama šeit: https://www.iub.gov.lv/lv/node/407

[24] Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2013.gada 16.augusta vadlīniju Nr.7 “Patērētāju spējas atmaksāt kredītu novērtēšana kredītu devējiem, kas neatbilst kredītiestādes statusam” 8.punkts.

[25] Tas ir atzīts arī Augstākās tiesas praksē, piemēram, skatīt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 8.maija sprieduma lietā Nr. SKA-153/2008 10. – 11.punktu.

[26] Satversmes tiesas 2006.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16.punkts.

[27] Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2012.gada 4.jūnija sprieduma lietā Nr. A42723108 10.punkts.

[28] Visbiežāk tiek identificēts tikai mērķis, ko grib panākt ar vadlīnijām. Retos gadījumos tiek norādīts arī iemesls, piemēram, sk. Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2010.gada Vadlīnijas taisnīga patērētāja kreditēšanas līguma sastādīšanai (pieejamas: www.goo.gl/Hn41X0) vai Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2012.gada 1.novembra Vadlīnijas godīgas komercprakses īstenošanai patērētāju kreditēšanas jomā (pieejamas: www.goo.gl/cii5Vx).

[29] Piemēram, kā ir saprotams jēdziens “mašīna”, sk. Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2012.gada Vadlīnijas komersantiem par prasībām attiecībā uz mašīnām. Pieejamas: www.goo.gl/9iSCGx

[30] Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2012.gada 1.novembra Vadlīnijas bērnu spēļu laukumu valdītājiem/apsaimniekotājiem par drošuma prasībām bērnu spēļu laukumiem publiskai lietošanai. Pieejamas: www.goo.gl/ASVfea

[31] Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2016.gada 1.jūlija Vadlīnijas slēpošanas trašu drošumam. Pieejamas: www.goo.gl/socO9y

[32] Datu valsts inspekcijas rekomendācija par Datu apstrādi videonovērošanas jomā. Pieejama: www.goo.gl/nsbc5Y

[33] Valsts ieņēmumu dienesta informatīvais materiāls par fizisko personu veiktajiem darījumiem ar kokmateriāliem. Pieejamas: www.goo.gl/socO9y

[34] Valsts ieņēmumu dienesta informatīvais materiāls par Iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanu, veicot brīvprātīgo darbu. Pieejams: www.goo.gl/YZ7dl2

[35] Valsts ieņēmumu dienesta Informatīvais materiāls par Nodokļu maksāšanas kārtību ārvalstu vēstniecībās Latvijā nodarbinātām personām. Pieejams: www.goo.gl/YZ7dl2

[36] Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2016.gada 14.septembra Vadlīnijas par nosacītu daļēju atbrīvošanu no naudas soda samaksas administratīvo pārkāpumu lietās. Pieejamas: www.goo.gl/syKnQK

[37] Pieejams: http://www.vdi.gov.lv/files/pielikums_vadlinijam_euro.pdf

[38] Sk., piem., Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 28.jūnija sprieduma lietā Nr. A43011212 14.punktu: “Attiecībā uz Apvienotās Karalistes Godīgas tirdzniecības biroja (Office of Fair Trading) zemes nomas līgumu izvērtēšanas vadlīnijām […] apgabaltiesa var piekrist pieteicējai tiktāl, ka Vadlīnijas vispārīgi var tikt izmantotas kā argumentācijas līdzeklis”.

[39] Valsts ieņēmumu dienesta vadlīnijas ir pieejamas šeit: www.goo.gl/qNOuLz, bet Konkurences padomes vadlīnijas ir pieejamas šeit: www.goo.gl/T6YeKJ

[40] Patērētāju tiesību aizsardzības centra vadlīnijas ir pieejamas šeit: www.goo.gl/Qwn6sE; Datu valsts inspekcijas skaidrojošie dokumenti ir pieejami šeit: www.goo.gl/bRpqwE

[41] Piemēram, Konkurences padomes 2015.gada Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likuma piemērošanas vadlīnijas. Pieejamas: www.goo.gl/eHP5Ac

[42] Piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta metodiskais materiāls par attaisnotiem izdevumiem. Pieejams: www.goo.gl/YZ7dl2

[43] Valsts pārvaldes iekārtas likuma 72.panta trešā daļa.

[44] Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2013.gada 1.jūlija Vadlīnijas godīgas komercprakses īstenošanai kolektīvās iepirkšanas jomā. Pieejamas: www.goo.gl/mMGIIC

[45] Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2013.gada 6.decembra Ieteikumi maksājumu iestādēm un elektroniskās naudas iestādēm noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā. Pieejami: www.fktk.lv

[46] Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2010.gada 27.decembra Vadlīnijas par finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku un to klientu komunikāciju. Pieejamas: www.fktk.lv

[47] Ministru kabineta 2009.gada 3.februāra noteikumu nr. 108 “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumu” 2.7. un 3.6.nodaļa.

[48] Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likuma 17.1 panta otrā daļa.

[49] Valsts pārvaldes iekārtas likuma 76.panta pirmā daļa.

[50] Valsts pārvaldes iekārtas likuma 74.pants.

[51] Salīdzināt ar spēku zaudējušo Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr. 567 “Iekšējo normatīvo aktu projektu sagatavošanas un saskaņošanas kārtība” 10.punktu.

[52] Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr. 567 “Iekšējo normatīvo aktu projektu sagatavošanas un saskaņošanas kārtība” 11.5.punkts.

[53] Grozījumi Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Latvijas Vēstnesis, 26.05.2010., Nr. 82 (4274).

[54] Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2016.gada 14.septembra Vadlīnijas par nosacītu daļēju atbrīvošanu no naudas soda samaksas administratīvo pārkāpumu lietās. Pieejamas: www.goo.gl/syKnQK

[55] Oficiālo publikāciju tiesiskās informācijas likuma 3.panta pirmā daļa: Oficiālajā izdevumā publicē ārējos normatīvos aktus, kā arī citus tiesību aktus un oficiālos paziņojumus, ja to publicēšanu šajā izdevumā paredz ārējie normatīvie akti [..]”. Iekšējie normatīvie akti tiek izsludināti Latvijas Vēstnesī tikai tad, ja to paredz kāds ārējs normatīvs akts.

[56] Nav iespējams ielasīt, ka iestādēm būtu pienākums publicēt vadlīnijas. Sk. Ministru kabineta 2007.gada 6.marta noteikumu nr.171 “Kārtība, kādā iestādes ievieto informāciju internetā” 11.8.punktu.

[57] Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 7.panta pirmā daļa. Salīdzināt ar: Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību 6.panta pirmo daļu

[58] Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likuma 17.1 panta otrā daļa.

[59] Sk.: Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu nama 2013.gada 15.aprīļa spriedums lietā Nr. A420450912.

[60] Mita D. Administratīvā procesa likuma 1.panta sestās daļas komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 69.lpp.

[61] Ar mājaslapu var iepazīties šeit: http://tpi.mk.gov.lv/ui/InstitutionContent.aspx?InstitutionID=217&MenuID=3

[62]In a democratic state, based on the rule of law, a change in the application practice in the area of public law may not apply retroactively to the detriment of fundamental rights and freedoms (the prohibition of retroactivity).” Plašāk sk.: Čehijas konstitucionālās tiesas 2007.gada 13.septembra spriedumu lietā Nr. I.US 643/06

[63] The law is the provision in force as the competent courts have interpreted it”. Šāda ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņa, un par to plašāk skatīt, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005.gada 10.novembra spriedumu lietā Nr. 44774/98 Leyla Sahin v. Turkey 88.punktu. Arī Satversmes tiesā arvien vairāk tiek atzīts šāds viedoklis, un tā izmanto tiesību piemērošanas praksi, lai noteiktu tiesību normas saturu un to, vai tā ir pretrunā Satversmei (Pleps J. Satversmes tiesas ietekme uz tiesību teorijas attīstību Latvijā. Grām.: Ārvalsts investīcijas: kad tiesības mijiedarbojas. Latvijas Universitātes 74.zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2016, 283.lpp.).

[64] Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2016.gada 30.jūnija lēmuma lietā Nr. 19-pk 3.punkts, 2016.gada 17.februāra lēmums lietā Nr. 5-pk 3.punkts, 2016.gada 17.februāra lēmuma lietā Nr. 4-pk 5.1. un 5.4.punkts, 2016.gada 22.marta lēmums lietā nr. 8-pk 7.punkts.

[65] Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2016.gada 16.februāra lēmuma Nr. 3-pk 5.4.punkts.

[66] Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada 26.marta spriedums lietā Nr. A43013712 un Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 5.aprīļa spriedums lietā Nr. A43014211.

[67] Satversmes tiesas 2015.gada 2.marta lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-16-01 12.punkts.

[68] Sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 23.maija sprieduma lietā Nr. SKA-259/2008 6.punktu.

[69] Rezevska D. Administratīvā procesa likuma 16.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 262.lpp.; Council of Europe. Committee of Ministers. 11 March 1980 Recommendation no. R (80) 2 concerning the exercise of discretionary powers by administrative authorities 8.punkts

[70] Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2004.gada 7.septembra spriedums lietā Nr. SKA-110/2004, 12.punkts; Atziņa tika akceptēta arī Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2012.gada 2.marta sprieduma lietā nr. SKA-65/2012 8.punktā: “Senāts šajā spriedumā, kā to pareizi minējusi tiesa, norādījis, ka iestādei ir jāievēro sava prakse un privātpersonai ir tiesības prasīt iekšējo normatīvo aktu vienveidīgu piemērošanu”.

[71] Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2012.gada 2.marta sprieduma lietā Nr. SKA-65/2012 6. – 9.punkts.

[72] Rezevska D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. 2.izdevums. Rīga: Daigas Rezevskas izdevums, 2015, 75. – 76.lpp.

[73] Administratīvā procesa likuma 103.panta pirmā daļa.

[74] Par rīcības brīvību sk.: Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-673/2010 11.punktu.

[75] Par novērtējuma brīvību sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2013.gada 11.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-53/2013 8.punktu.

[76] Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada 26.marta spriedums lietā nr. A43013712 (stājies spēkā).

[77] Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 5.aprīļa spriedums lietā Nr. A43014211 (stājies spēkā).

[78] Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2011.gada 8.jūnija spriedums lietā Nr. SKA-444/2011.

[79] Sk., piemēram, administratīvo tiesu spriedumus lietā Nr. A42435608.

[80] Brante A. Ultra vires principa izpratne un tā piemērošana Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumos. Grām.: Satversmes tiesas 2007.gada konferences materiālu krājums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 79. – 80.lpp.

[81] Satversmes tiesas 1999.gada 9.jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03 (99)  3. – 4.punkts. Minētajā lietā Satversmes tiesa atzina iekšējo normatīvo aktu par ārējo normatīvo aktu, jo tas saturēja tiesību normas, kas regulē attiecības ar privātpersonām, kuras nav padotas iestādei.

[82] Satversmes tiesas 2002.gada 22.februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 1.1. – 1.2.punkts.