Konstitucionālās sūdzības gadījumos likumdevējs nav paredzējis citus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus kā tiesas nolēmuma izpildes apturēšanu. Jautājums par tiesību normu darbības apturēšanu nav uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu.[1] Šie Satversmes tiesas vārdi šobrīd jau ir kļuvuši par dogmu, no kuras nav izdevies izsprukt nevienam konstitucionālās sūdzības iesniedzējam, kas vēlējies panākt tiesību normu darbības apturēšanu, un kuru kā dzejoli spēj deklanēt ikviens Satversmes tiesas procesa praktiķis. Tādēļ varētu šķist, ka Latvijā tiesību normas darbības apturēšana konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir kā neaizsniedzams sapnis. Taču šis sapnis nav nemaz tik neaizsniedzams, kā tas sākotnēji varētu šķist. Tas ir tāpēc, ka Satversmes tiesa ar minētiem vārdiem ir tikai darījusi zināmu, ka jaunu pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu ieviešana ir nevis Satversmes tiesas, bet gan likumdevēja kompetences jautājums, un no Satversmes tiesas prakses neizriet, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir pietiekami, ka tiesas procesa laikā tam ir pieejams Satversmes tiesas likuma 19.2 panta piektajā daļā minētais pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis – tiesas nolēmuma izpildes apturēšana.

Satversmes tiesas prakse ir uztverama tikai kā atgādinoša norāde, ka gadījumā, ja kādam ir jālemj par jaunu pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu, arī par tiesību normu darbības ierobežošanas iespējas ieviešanu Satversmes tiesas procesā, tad visupirms tas ir likumdevējs, kuram par to ir nepieciešams izšķirties.

Tiesību normu darbības ierobežošanas jautājums konstitucionālās sūdzības gadījumos, kuru Satversmes tiesai savā praksē nācās atrisināt, nebija tikai jautājums par pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tas bija jautājums par to, kā Latvijā labāk ir īstenojams varas dalīšanas princips un kā ir veidojamas konstitucionālās tiesas un likumdevēja savstarpējās attiecības, lai šo attiecību ietvaros valdītu konstitucionāla līmeņa miers. Satversmes tiesa lēma, ka mieru abu attiecībās var labāk panākt ar sevis pašierobežošanos, nevis juridisko aktīvismu – tiesību normu darbības ierobežošanas jautājums izlemjams likumdošanas procesa, nevis Satversmes tiesas procesa ietvaros.

Tas, vai šāds lēmums bija pareizs, nepārprotami, ka ir diskutabls un ļoti jūtīgs jautājums, par kuru autors ir centies izvērst arī nelielu polemiku.[2] Taču šis raksts nebūs no tiem, kur polemika tiks turpināta, skaidrojot, kāpēc tiesību normu darbības ierobežošana varētu tikt uzskatīta par neregulētu procesuālu jautājumu arī konstitucionālās sūdzības gadījumos. Tā vietā, respektējot Satversmes tiesas lemto, autors vēlas vērst uzmanību uz to, kāpēc Latvijā ir svarīgi, lai Satversmes tiesai būtu tiesības ierobežot tiesību normu darbību arī konstitucionālās sūdzības gadījumos, kas atbilstoši Satversmes tiesas lemtajam ir panākams tikai ar grozījumu izdarīšanu Satversmes tiesas likumā. Tātad šis raksts būtībā būs par grozījumiem, kurus likumdevējam ir nepieciešams veikt Satversmes tiesas likumā, lai nodrošinātu vēl efektīvāku un adekvātāku konstitucionālo kontroli.

Rakstu drīzumā varēs izlasīt žurnālā “Jurista Vārds”

[1] Piemēram, sk. Satversmes tiesas 2015.gada 4.februāra lēmuma lietā Nr. 2015-03-01 7.punktu; 2015.gada 1.decembra lēmuma lietā Nr. 2015-15-01 6.punktu; 2007.gada 10.maija lēmuma lietā Nr. 2007-10-0102 6.punktu

[2] Autors neatkāpjas no sava uzskata, ka attiecīgais jautājums ir uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu, īpaši tulkojot Satversmes tiesas likuma 26.panta pirmās daļas trešo teikumu atbilstoši jauktās tiesību normu iztulkošanas mērķa teorijai, tas ir, pamatojoties uz likumdevēja vēsturisko gribu, noskaidrojot, kāda jēga var būt likumam šodien tā saprātīgā izpratnē. Tas īpaši atspoguļojas situācijās, kad tiesību normu darbības apturēšana ir vienīgais iespējamais veids, kā nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti. Likumdevēja griba ir svarīga, bet tā ne vienmēr ir izšķiroša, sk.: Priekulis J. Neregulētie procesuālie jautājumi Satversmes tiesas procesā. Jurista Vārds, 19.01.2016., Nr. 3 (96)