Izlasot ziņas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (turpmāk – KNAB) priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks uzsāk nu jau 4.raundu pret savu vietnieci Jutu Strīķi vai Annu Potapovu ar nolūko atbrīvot no amata, pārmāc dažādas sajūtas. No vienas puse tas liek atplesties smaidam par to, ka kārtējo reizi kas uzjautrinošs ir noticis valsts pārvaldes ietvaros, jo neba jau nu pirmo reizi kas tāds notiek, bet gan ceturto. Turklāt smaids ir vēl jo lielāks, ja visas iepriekšējās trīs reizes, kad Streļčenoks ir mēģinājis atbrīvoties no savas vietniecies, ir bijušas nesekmīgas – vai nu Ministru prezidents vai tiesa attiecīgos lēmumus ir atcēlušas, atgriežot Jutu Strīķi darbā. Tomēr no otras puses – tas patiešām raisa skumjas par to, ka neviens nav spējīgs nomierināt šo kašķīgo pārīti, kuri jau manā ieskatā kļūst par izsmieklu visas sabiedrības acīs. Taču nav tā, ka nevienam likums nepiešķirtu pietiekamus “ieročus”, ar kuriem abus apklusināt. Tā ir politiska nevēlēšanās.

Atbilstoši Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 2.panta otrajai daļai Ministru prezidentam ir tiesības pārbaudīt KNAB priekšnieka pieņemto pārvaldes lēmumu tiesiskumu un atcelt prettiesiskus lēmumus. Tomēr nevar nepiekrist, ka ar šo tiesību izmantošanu nekas nemainītos, un to ir pierādījusi arī iepriekšējā prakse, kad Valdis Dombrovskis, būdams par Ministru prezidentu, veselas divas reizes ir atcēlis Streļčenoka lēmumus par Strīķes atbrīvošanu no amata, praksē nekam nemainoties. Vēl jo vairāk pēc tam, kad tika atcelts pirmais lēmums, Streļčenoks nekautrējās pēc nedēļas pieņemt identisku lēmumu, kurš atkal pēc nedēļas tika atcelts no Valda Dombrovska puses. Proti, pirmo reizi Streļčenoks Strīķi no amata atbrīvoja 2013.gada 20.decembrī, bet otro reizi 2014.gada 14.janvārī, savukārt šie lēmumi tika attiecīgi atcelti 2014.gada 7. un 21.janvārī. Vai to var nosaukt par efektīvu valsts pārvaldi? Tā nav efektīva padotības organizēšana. Turklāt, ja atceramies, tad pēc abiem minētajiem lēmumiem tūlīt sekoja arī trešais lēmums par Strīķes atbrīvošanu no darba – 2014.gada 7.februārī. Lēmums tika pieņemts, neņemot vērā, ka Valdis Dombrovskis atcēla abus minētos lēmumus par Strīķes atbrīvošanu no amata. Tomēr šoreiz Valdis Dombrovskis šo lēmumu nevarēja atcelt, jo par Ministru prezidenti bija apstiprināta jau Laimdota Straujuma, kura atstāja attiecīgā jautājuma izlemšanu tiesai, nosakot: “[..] Ja tiesas lēmums atcels Streļčenoka lēmumu atlaist Strīķi, tad viņa rosinās Saeimu atlaist Streļčenoku [..]”. [1]

Nav jābūt juristam, lai saprastu, ka situācija, kad tev priekšnieks pakrata ar pirkstu, bet tu pēc nedēļas atkal to pašu izdari, nav pieļaujama. Tomēr izskatās, ka KNAB tas ir pieļaujams, un tas rada daudz jautājumus.

Saeimai atbilstoši Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 4.panta devītajai daļai cita starpā ir tiesības atbrīvot Streļčenoku no amata, ja: viņš pildot dienesta pienākumus, ir pieļāvis tīšu likumpārkāpumu vai nolaidību, kā rezultātā radīts būtisks kaitējums valstij vai personai; viņam nav nevainojama reputācija. Vai situācija, kad trīs reizes lēmumi par Strīķes atbrīvošanu ir tikuši atcelti nav tīšs likumpārkāpums vai nolaidība, kā rezultātā tiek nepamatoti ierobežotas Strīķes Satversmes 106.pantā garantētās civēktiesības uz nodarbošanos? Vēl jo vairāk, vai var tikt atzīts, ka Streļčenokam ir nevainojama reputācija, ņemot vērā, ka viņš nebauda gandrīz nevienas sabiedrības daļas uzticību? Atkal tas ir jautājums par politisko gribu. Protams, paliktu jautājums pamatot iepriekšminēto apstākļu izpildīšanos. Turklāt savu lomu spēlē arī tas, ka Streļčenoka atbrīvošanai ir nepieciešams sasaukt īpašu komisiju, kuru vada Ģenerālprokurors un kuru var sasaukt tikai tad, ja Ģenerālprokurors vai Ministru prezidents norāda iemeslus KNAB priekšnieka atcelšanai. Tā nepārprotami ir aizsardzība pret politisko iejaukšanos, bet Streļčenoka gadījumā tā vairāk līdzinās birokrātijai, turklāt birokrātijai, kas parādījās ar 2016.gada 10.marta grozījumiem Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā.

Nevar neņemt vērā, ka Streļčenokam 2016.gada 17.novembrī beidzas piecu gadu pilnvaru termiņš, un ir maz ticams, ka Saeima iecels viņu uz otriem pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka visticamāk, ka pēc nepilniem pieciem mēnešiem vajadzētu tikt ieceltam jaunam KNAB priekšniekam, un šobrīd vienkārši tiek nogaidīts, lai nevienam politiķim nebūtu jāpieņem smagi lēmumi, neskatoties uz to, ka tas tikai celtu attiecīgās partijas reitingu sabiedrības acīs. Cerams, ka šis būs pēdējais boksa raunds Streļčenoka cīņā pret Strīķi, bet šobrīd tas nav paredzams arī tāpēc, ka Mārim Kučinskim kā Ministru prezidentam priekšā ir izšķiršanās par to, vai Streļčenoka lēmums būtu atceļams vai nebūtu atceļams. Man pašam nav pieejami lietas materiāli, lai pateiktu, vai lēmums ir tiesisks vai prettiesisks, tomēr, ņemot vērā iepriekš notikušo, pastāv pamatotas bažas, ka tas ir vienkārši kārtējais lēmums, kurš ir prettiesisks un par kuru sabiedrībai ir kauns, un par to visvairāk no visas sirds ir žēl. Tomēr visticamāk, kā jau tas iepriekš tika minēts – Kučinskis ne atcels lēmumu par Strīķes atbrīvošanu no amata, ne rosinās Streļčenoka atbrīvošanu no amata, jo tas aizņemtu krietni ilgāku laiku par to, kāds nepieciešams līdz Streļčenoka pilnvaras beigās. Turklāt var pastāvēt vēl ačgārnāks viedoklis, ka Kučinskis nav tiesīgs iejaukties nemaz, jo KNAB esot neatkarīga iestāde, un tādā situācijā tas norādītu vēl uz lielākām problēmām pašā valsts pārvaldē, tas ir, izpratnē par to, kā tiek organizēta efektīva valsts pārvalde, jo īpaši situācijā, kad likums dod tiesības atcelt prettiesiskus lēmumus par nodarbināto atbrīvošanu no amata. Ja tāds paziņojums parādīsies, tad ir vēl lielākas pārdomas.

Taču, ko darīt situācijā, ja Streļčenoku tomēr ievēlē uz otru pilnvaru termiņu? Lai gan tā būtu klaja ņirgāšanās par sabiedrību, kandidēt viņam nebūs liegts uz otru pilnvaru termiņu, un teorētiski – viņš arī var tikt iecelts. Turklāt, ja atceramies nesen notikušo izņirgāšanos par sabiedrību Āboltiņas un Junkura gadījumā, tad atkārtota iecelšana varbūt nemaz nav tik nereāla, kā tā varētu sākotnēji šķist.

Ir jautājums – vai šis ir pēdējais boksa raunds Streļčenoka un Strīķes cīņā?

Nobeigumā norādāms, ka nevar nepamanīts palikt fakts, ka visi trīs no bijušajiem KNAB priekšniekiem ir atbrīvoti no amata ar Saeimas lēmumu – gan Normunds Vilnītis, gan Aleksejs Loskutovs -, savukārt pirmais no priekšniekiem Guntis Rutkis tika atbrīvots no amata pēc tam, kad iesniedza atlūguma tā laika Ministru prezidentam Eināram Repšem. Vai tā ir sakritība? Par to, lai katrs padomā pie sevis, bet šāda situācija demokrātiskā un tiesiskā valstī nav pieļaujama, un ir grūti noskatīties tajā, ka tas nav pareizi, bet neko nav iespējams darīt – neba šī piezīme kaut ko pēkšņi mainīs. Skumjas, nevis smiekli, ir īstais vārds.

* N.B! Šajā rakstā netiek vērtēta KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka kompetence, bet gan vienkārši analizētas iespējas, ko paredz spēkā esošais tiesiskais regulējums, norādot, ka šāda situācija, kad vienas iestādes ietvaros notiek šāda kašķi, nav pieļaujama.

[1] http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/straujuma-prettiesiskas-riiciibas-gadiijuma-streljchenoks-var-za.a77809/

Save