Pēdējā laikā viena no aktuālākajām ziņām valsts pārvaldes ietvaros ir Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) ierēdņu, uz kuriem krīt “korupcijas ēna”, pārcelšana uz darbu citos amatos vai citās iestādēs, kurās pastāv mazāks korupcijas risks. Pārcelšana skar 39 VID ierēdņus, un 7 ierēdņi tiek pārcelti uz amatiem ārpus VID, savukārt 32 VID ierēdņi – VID ietvaros.  Turklāt atsevišķos gadījumos ierēdņa pārcelšana ir tikusi pat apstrīdēta administratīvās tiesās, kurai tagad būs jālemj par to, kāda ir lēmuma par ierēdņa pārcelšanu tiesiskā daba un vai šāda pārcelšana ir bijusi tiesiska.[1] Ņemot vērā pastāvošo aktualitāti, rakstā tiks īsi analizēta ierēdņu pārcelšanas kārtība un VID ierēdņu pārcelšanas tiesiskums.

Ierēdņa jēdziens

VID ierēdņu pārcelšanai vispārīgi ir piemērojams Valsts civildienesta likums (turpmāk – Civildienesta likums). To tiešā tekstā nosaka arī likuma “Par valsts ieņēmumu dienestu” 27.pants: “Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu pārcelšanas kārtību nosaka Valsts civildienesta likums”. Tomēr pārcelšanas kontekstā pirms Civildienesta likuma piemērošanas būtiski noteikt, vai attiecīgais VID nodarbinātais vispār ir uzskatāms par ierēdni. Tas ir tāpēc, ka VID tiek nodarbināti ne tikai ierēdņi, bet arī darbinieki, un tikai ierēdņiem ir piemērojams Civildienesta likums. Darbinieku pārcelšanai minētais likums nav piemērojams, neskatoties uz to, ka darbinieks strādā VID. Darbiniekiem ir piemērojams Darba likums, turklāt darbinieku pārcelšanas iespējamība ir ļoti ierobežota, un attiecībā uz valsts pārvaldē nodarbinātajiem – pat neiespējama. Proti, valsts pārvaldē nodarbināta darbinieka pārcelšana var notikt tikai tādējādi, ka tiek grozīts ar darbinieku noslēgtais darba līgums, mainot darba vietu vai veicamo darbu, jo Darba likuma 40.pants otrā daļa nosaka, ka darba līgumā cita starpā ir norādāma darba vieta un darbinieka amats. Turklāt darba līguma grozījumi nav veicami ar vienpusēju valsts pārvaldes lēmumu, bet gan ar darbinieka un darba devēja abpusēju vienošanos.[2] Citāda situācija ir privātajā sektorā, kur darbinieka pārcelšana ir iespējama Darba likuma 14.panta pirmās daļas noteiktajā kārtībā, t.s., nosūtīšanas ietvaros, kas nav iespējama valsts pārvaldes ietvaros tās specifikas dēļ.

Norādāms gan, ka Saeimā pirmajā lasījumā pieņemtajā Valsts dienesta likumprojektā ir paredzēts regulējums arī attiecībā uz darbinieka pārcelšanu. Tomēr šobrīd Valsts dienesta likumprojekta virzīšana tālāk ir apstājusies. Pirmajā lasījumā tas tika pieņemts 2014.gada 18.decembrī, un pastāv liela iespējamība, ka tas esošās Saeimas laikā tā arī netiks pieņemts, savukārt nākamai Saeimai trūks politiskās gribas to pieņemt.

Lemjot par nodarbināto pārcelšanu, būtiski ir nošķirt ierēdņus no darbiniekiem, jo tikai ierēdņu gadījumā ir piemērojams Civildienesta likums, un tikai ierēdņi var tikt pārcelti uz citu amatu vai citu iestādi piespiedu kārtā. Valsts pārvaldes darbinieka pārcelšana var notikt tikai, pusēm vienojoties.

Ierēdņi atbilstoši Civildienesta likuma 3.panta pirmajai daļai ir tikai tādas personas, kas tiešās valsts pārvaldes iestādē veido nozares politiku vai attīstības stratēģiju, koordinē nozares darbību, sadala vai kontrolē finanšu resursus, izstrādā normatīvos aktus vai kontrolē to ievērošanu, sagatavo vai izdod administratīvos aktus, sagatavo vai pieņem citus ar indivīda tiesībām saistītus lēmumus.

Ierēdņi ir īpaša valsts pārvaldē nodarbināto kategorija. Tie salīdzinājumā ar darbiniekiem ir ievērojami tuvāk pietuvināti lemšanai par valsts resursu izlietošanu vai valsts varas izmantošanu, un tā ir viena no pazīmēm, kas nošķir ierēdņus no darbiniekiem, tas ir, darbiniekiem nav iespējams rīkoties ar valsts finanšu līdzekļiem vai īstenot valsts varu tādā apmērā, kā tas ir iespējams ierēdņiem. Turklāt tas, ka ierēdņiem ir ievērojami lielākas iespējas valsts varas vai finanšu līdzekļu izmantošanā, tas nozīmē arī to, ka ierēdņiem ir krietni lielāka atbildība un ierobežojumi nekā darbiniekiem, tai skaitā, ierobežojums, ka ierēdnis var tikt pārcelts citā amatā uz to pašu vai citu iestādi.

Ar ierēdņiem netiek slēgti darba līgumi, bet tos amatā ieceļ ar administratīvo aktu, un ierēdņa pamatpienākumus nosaka normatīvs akts vai amata apraksts. Ierēdņi ar valsti atrodas publiski tiesiskā stāvoklī, savukārt darbinieki – privāti tiesiskā stāvoklī. Tā praktiski arī var tikt nošķirti ierēdņi no darbiniekiem. Ja ar VID nodarbināto ir noslēgts darba līgums, tad tas nebūs atzīstams par ierēdni. Savukārt, ja ar VID nodarbināto nav noslēgts darba līgums, bet tas iecelts amatā ar administratīvo aktu, un tā pamatpienākumus nosaka amata apraksts, tad nodarbinātais ir atzīstams par ierēdni, kura pārcelšanai ir piemērojams Civildienesta likums. Taču, kā zināms, visiem noteikumiem ir sava veida izņēmumi, un dažkārt arī pēc minētās metodoloģijas nav iespējams noteikt, vai attiecīgais nodarbinātais ir ierēdnis vai darbinieks.

Praksē var pastāvēt arī situācijas, kad nodarbinātā ieņemamais amats ir ierēdņa amats, bet iestāde ar personu ir noslēgusi darba līgumu. Tomēr tas nekādā mērā nemaina situāciju, ka arī šādā gadījumā attiecībā uz nodarbinātā pārcelšanu būs piemērojams Civildienesta likums. Tas ir tāpēc, ka ierēdņa jēdziens ir saprotams institucionāli – strādā valsts pārvaldes iestādē – un funkcionāli – veic Civildienesta likuma 3.panta pirmajā daļā ietvertās funkcijas. Izpildoties šiem nosacījumiem, persona ir uzskatāma par ierēdni Civildienesta likuma izpratnē. Pretēja interpretācija ir pretrunā ar sabiedrības interesēm atbilstoša civildienesta ideju, un nodarbinātajiem būtu ļoti vienkārši tikt vaļā no tiem ierobežojumiem, kādi pastāv tikai ierēdņiem. Cita starpā arī Augstākā tiesa savā līdzšinējā praksē ir atzinusi: “[..] Gadījumā, ja atbilstoši Valsts civildienesta likuma normām, par noteiktu amata pienākuma veikšanu dibināmas civildienesta attiecības, tad iestāde nevar izvairīties no publisko tiesību regulējuma attiecināšanas uz šo amatu, pretēji tiesību normām noslēdzot darba līgumu. Tādējādi apstāklis, ka ar ierēdni noslēgts darba līgums, pats par sevi nevar būt šķērslis, lai izvērtētu tā iespējas tikt pārceltam [..]”.[3]

Ja ar nodarbināto ir noslēgts darba līgums, bet nodarbinātais strādā tiešās pārvaldes iestādē un veic kādu no Civildienesta likuma 3.pantā ietvertajām funkcijām, šāds nodarbinātais ir atzīstams par ierēdni, un tā pārcelšanai ir piemērojams Civildienesta likums, neskatoties uz darba līguma esamību.

Turklāt tik pat labi var pastāvēt arī situācijas, kad tiek nepareizi uzskatīts, ka attiecīgā persona ir ierēdnis, nevis darbinieks, lai gan patiesībā ir darbinieks, jo netiek nodarbināts tiešās pārvaldes iestādē, tas ir, nodarbināts pastarpinātās pārvaldes iestādē, vai nepilda nevienu Civildienesta likuma 3.panta pirmajā daļā noteikto funkciju. Tādā gadījumā būs piemērojams darbiniekam labvēlīgs regulējums, jo valsts pārvaldes kļūda nevar radīt nelabvēlīgas sekas privātpersonai, un tas nozīmē, ka šādu personu varēs pārcelt tikai uz abpusējas vienošanās pamata. Citiem vārdiem sakot, Civildienesta likumā ietvertais pārcelšanas regulējums “neīstam ierēdnim” nav piemērojams.

Norādāms gan, ka šīm problēmām ar neīstajiem ierēdņiem praktiski vajadzētu būt izkaustām , jo ierēdņu amati iepriekš tiek saskaņoti ar Valsts kanceleju, kura īsteno valsts pārvaldes un cilvēkresursu politikas izstrādi, un tas nozīmē, ka Valsts kanceleja būtībā izķer tos amatus, kuri nav ierēdņu amati.

Ierēdņa pārcelšanas tiesiskais pamats

Ierēdnim atbilstoši Civildienesta likuma 22.panta 1.punktam ir tiesības uz patstāvīgu civildienestu. Minētā tiesību norma ir saprotama tādējādi, ka ierēdnim nav tiesības uz konkrētu amatu, bet tikai uz valsts civildienestu kā tādu, un tas sevī ietver iespējamību ierēdni pārcelt uz citu amatu. Arī Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā par valsts dienestu ir norādīts, ka: “[..] ierēdnim ir tiesības uz pastāvīgu civildienestu, nevis noteiktu amatu” [..].[4] Ierēdnim būtībā jārēķinās ar to, ka vienā agrā rītā vai vēlā vakarā viņam var pienākt informācija par iespējamu tā pārcelšanu uz citu amatu vai pat citu iestādi. Nepārprotami, ka pastāv ļoti augsts politiskās izrēķināšanās risks. Tomēr tas ir viens no civildienesta pamatprincipiem, tas ir, ka ierēdnim ir tikai tiesības uz patstāvīgu civildienestu, nevis konkrētu amatu, un tas ir ticis darīts ar mērķi, lai nodrošinātu valsts pārvaldes efektivitāti.

Ierēdņa pārcelšanas iespējamību var ļoti labi arī sasaistīt ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta ceturtajā daļā ietverto principu, ka valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu. Saprotams, ka praksē parasti ir citādi, jo ierēdnim lielākoties būs grūtības šķirties no savas “siltās un iesēdētās” vietas, ja vien nenotiek paaugstināšana, ar to cita starpā saprotot arī atalgojuma paaugstināšanu. Droši vien, ka arī man būtu sākotnēji grūti sadzīvot ar izmaiņām, taču, apzinoties, ka tas tiek darīts Latvijas labā, sadzīvot būtu vieglāk, un tie nav tikai tukši vārdi no manas puses. Protams, jautājums, vai tas ir Latvijas interesēs un vai pārcelšana ir tiesiska – tie ir jautājumi, uz kuriem pirms tam būtu jāatbild.

Ierēdņa pārcelšanas iespējamība tiešā tekstā ir ietverta Civildienesta likuma 37.panta pirmajā daļā. Tā nosaka, ka ierēdni labas pārvaldības nodrošināšanas nolūkos var pārcelt jebkurā citā ierēdņa amatā uz noteiktu vai nenoteiktu laiku tajā pašā vai citā iestādē. Jēdziens “laba pārvaldība” ir ģenerālklauzula, kuru tiesību piemērotājam pirms tiesību normas piemērošanas ir nepieciešams piepildīt ar saturu. Tas sevī ietver daudz dažādus elementus un pienākumus, piemēram civildienesta uzdevumu efektīvu izpildi un sabiedrības uzticību, ierēdņa kvalifikācijas izaugsmes veicināšanu un korupcijas risku mazināšanu.

Tātad ierēdni var pārcelt ne tikai negatīvos gadījumos, bet arī pozitīvos gadījumos, kad ierēdņa kvalifikācija ir pārlieku liela, salīdzinot ar to, kāda nepieciešama attiecīgajam amatam. Tādā gadījumā ierēdnis būtībā tiek nevis vienkārši pārcelts, bet gan paaugstināts amatā, un tādēļ lielākoties ierēdnim nebūs iebildumu par to, ka tiek pārcelts, un strīds nenonāks līdz administratīvai tiesai. Tomēr VID ierēdņu pārcelšanas gadījumā nenotiek ierēdņu paaugstināšana, bet gan pārcelšana citos amatos un/vai uz citām iestādēm, cenšoties nodrošināt sabiedrības uzticību civildienestam, mazināt pastāvošos korupcijas riskus un efektīvu civildienesta uzdevumu izpildi. Nevar nepamanīt, ka VID ierēdņi tiek pārcelti uz tādiem amatiem vai iestādēm, kur ir mazāks korupcijas risks.

VID ierēdņi tiek pārcelti, lai nodrošinātu efektīvu civildienesta uzdevumu izpildi, mazinātu korupcijas riskus un lai nodrošinātu sabiedrības uzticību VID un valsts pārvaldei kopumā, kura demokrātiskā un tiesiskā valstī jau šobrīd ir katastrofāli zema.

Ierēdņa pārcelšanas kārtība un ierobežojumi

Lai pārcelšana būtu tiesiska, nepietiek vien konstatēt to, ka pastāv pārcelšanas tiesiskais pamats. Ir nepieciešams ievērot likumā noteikto procedūru, un raudzīties līdzi, lai pārcelšanas rezultātā netiktu nesamērīgi ierobežotas ierēdņa pamattiesības, jo īpaši tiesības uz mājokli, tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, kā arī tiesības uz nodarbošanos atbilstoši savām prasmēm un kvalifikācijai. Turklāt pie pārcelšanas ņemams vērā, ka ierēdņa pārcelšana ir iespējama tikai civildienesta ietvaros. Tas ir arī iemesls, kāpēc VID gadījumā Ieslodzījumu vietu pārvaldē, kur tiek nodarbināti arī cita veida valsts dienesta pārstāvji, tiks veidoti jauni amati, tādējādi nodrošinot, ka attiecīgais VID ierēdnis tiek pārcelts nevis uz citu valsts dienesta veidu, bet civildienesta ietvaros.

Pārceļot ierēdni visupirms ir nepieciešams uzklausīt ierēdņa un iestādes, uz kuru ierēdnis tiek pārcelts, viedokli. Ierēdņa uzklausīšana ir obligāta visos gadījumos. Iestādes uzklausīšana nav veicama, ja ierēdnis tiek pārcelts tās pašas iestādes ietvaros citā amatā. Taču labas pārvaldības nolūkos, ja ierēdnis tiek pārcelts uz citu struktūrvienību, tad uzklausāms būtu arī attiecīgās struktūrvienības vadītājs. Tas ir pašas valsts pārvaldes jautājums.

Ierēdņa uzklausīšana nenozīmē, ka iestādei ir pienākums par katru cenu panākt, lai persona izteiktu savu viedokli. Tā nozīmē, ka ierēdnim ir dodama iespēja pienācīgi izteikt savu viedokli, turklāt uzklausīšana var notikt ne tikai mutvārdos, bet arī rakstveidā, lūdzot ierēdni saprātīgā termiņā izteikt savu viedokli. Ja ierēdnis neizsakās, tas nenozīmē, ka uzklausīšana nav notikusi. Uzklausīšanas pienākums ir ievērots, un ierēdnis vienkārši ir izvēlējies neizteikties. Tas pats attiecas uz situāciju, kad ierēdnis neierodas uz uzklausīšanu mutvārdos, par kuru ierēdnim saprātīgu laiku iepriekš ir ticis paziņots – uzklausīšana ir notikusi.

Ierēdnim ir arī tiesības klusēt, un uzklausīšanas pienākums tiks uzskatīts par izpildītu arī situācijā, kad iestāde ir ļāvusi ierēdnim izteikties, bet ierēdnis šo iespēju nav izmantojis. [5]

Arī Augstākā tiesa savā praksē ir norādījusi: “[..] pieteicējam bija dota iespēja sniegt savu viedokli par pārcelšanu, bet pieteicējs pats izvēlējās viedokli nesniegt. Līdz ar to pieteicējs nevar atsaukties uz to, ka nav uzklausīts viņa viedoklis. [..]”.[6]

Gadījumā, ja ierēdnis pirms pārcelšanas nav uzklausīts, tas ir atzīstams par procesuālu pārkāpumu. Tomēr ne vienmēr uzklausīšanas pienākuma pārkāpšana tiks uzskatīta par tik būtisku pārkāpumu, kā dēļ lēmums par ierēdņa pārcelšanu būtu jāatceļ vai jāatzīst par prettiesisku ar nosacījumu, ka lēmums par ierēdņa pārcelšanu vispār ir atzīstams par administratīvu aktu.[7] Proti, procesuālo tiesību normu pārkāpums lēmuma par ierēdņa pārcelšanu atcelšanai var būt pamats tikai tad, ja pārkāpums noveda vai varēja novest pie nepareiza rezultāta – pie ierēdņa nepārcelšanas vai pārcelšanas uz citu amatu vai ar citiem nosacījumiem. Taču tas nenozīmē, ka uzklausīšana nebūtu veicama. Uzklausīšana ir veicama. Turklāt pat procesuāla pārkāpuma gadījumā ierēdnis atbilstoši Satversmes 92.panta trešajam teikumam saglabā tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu, piemēram, rakstveida atvainošanos vai pat atlīdzinājumu naudā.

Tas, vai neizklausīšana ir par pamatu lēmuma atcelšanai ir ārkārtīgi sarežģīti un pat neiespējami izvērtējams jautājums. Būtībā tas padarīts par atkarīgu no tiesas pārliecības par to, kas ir un kas nav taisnīgi.[8]

Praksē dažkārt ir vērojams viedoklis, ka iestāde nevar pārcelt ierēdni bez viņa piekrišanas. Tomēr šāds viedoklis nav pamatots. Ierēdni var pārcelt amatā arī tad, ja ierēdnis pārcelšanai nepiekrīt – arī VID ierēdņus. Vienīgais izņēmums, ko likumdevējs ir paredzējis Civildienesta likumā, ir tad, ja ierēdnim ir bērni līdz trīs gadu vecumam vai ja ierēdnis ir grūtniece, un tas ir cita starpā darīts, lai nodrošinātu ierēdņa Satversmes 96.pantā ietverto pamattiesību ievērošanu. Turklāt arī tādā gadījumā, kā to paredz Civildienesta likums, piekrišana ir nepieciešama tikai tad, ja ierēdni pārceļ uz citu apdzīvotu vietu, piemēram, no Rīgas uz Daugavpili. Rīgas ietvaros pārcelšanu šādā situācijā var veikt, un vēl jo vairāk pārcelšanu var veikt vienas iestādes ietvaros arī bez ierēdņa piekrišanas.

Tomēr atklāts paliek jautājums, vai likumdevējs izsmeļoši ir paredzējis tos gadījumus, kad ierēdņa pārcelšanai ir nepieciešama piekrišana. Piemēram, vai piekrišana nebūtu nepieciešama arī situācijā, ja ierēdnis ir vienīgais vecāks bērnam, kurš mācās 3.klasē un kuram tādēļ būtu jāmaina skola? Vai piekrišana nebūtu nepieciešama arī situācijā, ja ierēdnis ir vienīgais vecāks savam bērnam invalīdam, kuram ik dienu ir nepieciešama aprūpe noteiktā apdzīvotā vietā? Tāpat, vai piekrišana nebūtu nepieciešama arī situācijā, ja ierēdnis ir savas guļošās mātes kopējs? Praksē var izveidoties arī vēl citi netipiski gadījumi, kuros nepieciešams vērtēt, vai nav vajadzīgs saņemt piekrišanu, lai nodrošinātu, ka netiek pārkāptas ierēdņa pamattiesības, jo īpaši tiesības uz mājokli, privāto dzīvi un ģimenes dzīvi.

Ja ierēdnis pārcelšanai dod piekrišanu, tad tas ir signāls, ka viņa pamattiesības netiek pārkāptas, un tas var tikt uzskatīts par sava veida administratīvo līgumu.

Tāpat atklāts paliek jautājums, vai iestādei tomēr nebūtu pienākums iespēju robežās ņemt vērā ierēdņa viedokli par to, uz kuru apdzīvoto vietu ierēdnis vēlas tikt pārcelts, ja pastāv divas līdzvērtīgas alternatīvas, piemēram, viena no Rīgas uz Jūrmalu, bet otra – no Rīgas uz Daugavpili. Autora ieskatā šāds viedoklis iestādei būtu ņemams vērā, un tas izriet no cilvēka cieņas koncepcijas, uz kuras cita starpā ir balstīta visa mūsdienu pamattiesību sistēma. Tādēļ, ja pastāv divas līdzvērtīgas lēmumu pieņemšanas alternatīvas, tad ir pieņemams tāds lēmums, kas ir labvēlīgāks attiecīgajam ierēdnim. Cits jautājums, ja notiek “masveida” pārcelšanas gadījumi, kad ir nepieciešams izvērtēt ne tikai viena ierēdņa pārcelšanu, bet vairāku ierēdņu pārcelšanas gadījumus, kā, piemēram, tas ir VID gadījumā. Tomēr, protams, ja arī tādā gadījumā pastāv līdzvērtīgas alternatīvas, tas ir, tādas vietas, kurās vienlīdz būtu pieļaujamas pārcelt ierēdni, sabiedrības interesēm neciešot, izvēlama būtu tāda darba vieta, kas ir labvēlīgāka ierēdnim. Izņēmums būtu tad, ja valstij būtu iespējams pienācīgi pamatot, kāpēc ierēdnis ir pārceļams, piemēram, nevis uz Jūrmalu, bet gan Daugavpili (vienā vietā akūtāka nepieciešamība utt.).

Civildienesta likuma 37.panta septītajā daļā nav izsmeļoši uzskaitīti tie gadījumi, kad ierēdņa pārcelšanai ir nepieciešama piekrišana. Tiesību piemērotājam, ciktāl tas nepieciešams ierēdņa tiesību nodrošināšanai, ir pienākums tālākveidot minēto normu, identificējot likumā neminētus piekrišanas gadījumus.

Bez viedokļa uzklausīšanas un atsevišķos gadījumos arī piekrišanas saņemšanas, ierēdnim pie pārcelšanas atbilstoši Civildienesta likuma 37.panta ceturtajai daļai ir saglabājama amata mēnešalga, patstāvīgās piemaksas, kas saistītas ar dienestu, sociālās garantijas un dienesta pakāpes. Izņēmums ir situācijas, ja tiek atzīts, ka kāds VID ierēdnis neatbilst ieņemamam amatam, ja pārcelšana notiek pēc ierēdņa lūguma, ja tiek likvidēta iestāde, ja tiek likvidēts ierēdņa amats vai ja tiek samazināts ierēdņu skaits.

VID ierēdņu pārcelšanas gadījumā iespējamas ir tikai divas situācijas, tas ir, ja ierēdnis neatbilst ieņemamajam amatam vai ja ir saņemts ierēdņa lūgums. Norādāms gan, ka ir maz ticams, ka kāds ierēdnis pēc brīvas gribas lūgs samazināt savu atlīdzību. Tāpēc būtībā VID ierēdņu pārcelšanas gadījumos atlīdzību var samazināt, ja ir lēmums par ierēdņa neatbilstību ieņemamajam amatam, taču pēc presē paustās informācijas šāda lēmuma nav.

Tāpat, lai gan Civildienesta likums to tiešā tekstā nepasaka, pie ierēdņa pārcelšanas ir izvērtējama jaunās amata vietas fiziskā pieejamība, kā arī ierēdņa prasmes un kvalifikācija, nosakot, vai jaunais amats ir atbilstošs tām prasmēm un kvalifikācijai, kādas ierēdnim piemīt. Tas ir tiešā mērā saistīts ar Satversmes 96., 101. un 106.pantā ietverto pamattiesību nodrošināšanu. Nevar būt tāda situācija, kad ierēdnis, būdams personāla atlases speciālists, tiek pārcelts uz juriskonsulta amatu, vai arī ierēdnis, būdams grāmatveža palīgs, tiek pārcelts uz iestādes vadītāja amatu. Kā vienā, tā otrā gadījumā tiktu pārkāptas ierēdņa Satversmes 101. un 106.pantā garantētās pamattiesības uz tādu nodarbošanos, kas ir atbilstoša savām prasmēm un kvalifikācijai. Cits jautājums, protams, būtu, ja pats ierēdnis piekrīt savai pārcelšanai – tādā gadījumā pats ierēdnis rēķinās ar sekām, kādas var rasties no pārcelšanas, tas ir, ka pastāv iespējamība, ka ierēdnim nav pietiekama kvalifikācija vai prasmes, vai arī, ka šī kvalifikācija vai prasmes ir pārlieku liela priekš tā amata, uz kuru ierēdnis ir devis piekrišanu tikt pārcelts. Tomēr arī šādā gadījumā būtu apsverams jautājums, cik ētiski rīkojas valsts pārvalde, ja tā, neskatoties uz ierēdņa piekrišanu, pārceļ ierēdni uz amatu, kura pienākumu veikšanai ierēdnim nav nepieciešamā kvalifikācija vai prasmes.

Lai gan reti, bet arī tiesu praksē ir risināti ierēdņu pārcelšanas kāzusi. Piemēram, atbilstoši Augstākās tiesas praksei ir pieļaujams pārcelt ierēdni no iestādes vadītāja amata uz citu iestādes struktūrvienības vadītāja vai vadītāja vietnieka amatu, jo uzskatāms, ka ir nepieciešamas līdzvērtīgas prasmes un kvalifikācija.[9] Tomēr nepārprotami, ka šis izvērtējums ir vērtējams kazuistiski, turklāt tas, vai tiek nodrošināta darba vietas fiziskā pieejamība, ir vēl papildu vērtējams jautājums.

Līdzīgi kā nav pieļaujams ierēdni pārcelt uz neatbilstošu amatu, tāpat nevar izveidoties tādas situācijas, kad ierēdnis tiek pārcelts uz attālu apdzīvotu vai pat neapdzīvotu vietu. Piemēram, nav pieļaujama situācija, kad ierēdnis, būdams VID Ventspils nodaļas vadītājs, tiek pārcelts uz VID Daugavpils nodaļas vadītāja amatu. Šāda ierēdņa pārcelšana pārkāptu viņa Satversmes 96.pantā garantētās tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi. Izņēmums būtu tad, ja ierēdnis piekristu pārcelšanai. Turpretim bez jebkādas piekrišanas, piemēram, pieļaujams ierēdni pārcelt arī uz to pašu amatu, bet citā iestādē, kas atrodas tajā pašā pilsētā, neskatoties uz to, ka ierēdnim ir jāpatērē vairāk laika vai degvielas, lai nokļūtu uz jauno darba vietu.[10] Citiem vārdiem sakot, neliels laika vai degviela patēriņa pieaugums nav pamats, lai ierēdni nepārceltu uz citu amatu vai citu iestādi.

Ierēdņa pārcelšanā cita starpā ir izvērtējams arī tas, vai pārcelšana nenonāk pretrunā ar ierēdņa tiesībām uz mājokli, privāto dzīvi un ģimenes dzīvi, kā arī tiesībām uz tādu amatu, kas ir piemērots esošai ierēdņa kvalifikācijai un prasmēm.

Bez visiem minētajiem ierobežojumiem situācijā, kad ierēdni pārceļ citā amatā uz noteiktu laiku, viņam ir saglabājamas tiesības atgriezties iepriekšējā vai līdzvērtīgā amatā. To paredz Civildienesta likuma 37.panta piektā daļa. Tomēr VID ierēdņu pārcelšanas gadījumā šis ierobežojums nav aktuāls, jo pēc presē paustās informācijas var noprast, ka nav tādu ierēdņu, kuri tiktu pārcelti uz noteiktu laiku. VID ierēdņi tiek pārcelti uz nenoteiktu laiku.

Papildu ierēdņa pārcelšanas ierobežojumi VID gadījumā

Lai gan tiesu praksē tas vēl nav īsti ticis aktualizēts, autora ieskatā “masveida” pārcelšanas gadījumos būtu nepieciešams cita starpā rīkoties analogi kā, piemēram, ierēdņa skaita samazināšanas vai iestādes likvidācijas gadījumos. Proti, iestādei būtu nepieciešams veikt salīdzināšanas procedūru, konstatējot pieejamos amatus, uz kuriem ierēdņi var tikt pārcelti, kā arī pēc tam uz objektīvu un taisnīgu kritēriju pamata noteikt, uz kuriem amatiem attiecīgie ierēdņi tiks pārcelti, jo īpaši situācijās, kad uz vienu pieejamu amatu konkurē divi līdzvērtīgi ierēdņi. Citādi būtu sarežģīti ievērot patvaļas aizlieguma un atšķirīgas attieksmes aizlieguma principu.

Norādāms gan, ka iestādei vēl aizvien paliktu ļoti plaša rīcības brīvība veidot jaunus amatus, kā tas ir izdarīts VID ierēdņu pārcelšanas gadījumā, kā arī noteikt kritērijus, uz kuru pamata ierēdņi tiktu salīdzināti. Tomēr šiem kritērijiem jebkurā gadījumā būtu jābūt objektīviem un taisnīgiem, lai varētu redzēt, ka iestāde nav rīkojusies patvaļīgi. Piemēram, tikai ar novērtēšanas un salīdzināšanas palīdzību būtu iespējams objektīvi izvērtēt, kāpēc no diviem līdzvērtīgiem ierēdņiem viens tiek pārcelts uz Ieslodzījumu vietu pārvaldi, bet otrs VID ietvaros. Tāpat tikai ar novērtēšanas un salīdzināšanas palīdzību būtu iespējams objektīvi izvērtēt, kāpēc no diviem līdzvērtīgiem ierēdņiem viens tiek pārcelts uz struktūrvienības vadītāja amatu, bet otrs uz struktūrvienības vadītāja vietnieka amatu. Bez objektīva izvērtējuma esamības var šķist, ka atsevišķu ierēdņu pārcelšana ir tikai politiska izrēķināšanās.

Valstij ir plaša rīcības brīvība ierēdņu pārcelšanā, taču tā nav absolūta. Valstij ir jāraugās līdzi, vai katra VID ierēdņa pārcelšana, salīdzinot ar citiem VID ierēdņiem, ir pamatota un vienlīdzīga.

Ierēdņa pārcelšanas lēmuma pieņemšana un tiesiskā daba

Lēmuma par VID ierēdņa pārcelšanu pieņēmējs ir atkarīgs no tā, vai ierēdni pārceļ citā amatā tajā pašā iestādē vai arī citā iestādē, turklāt “no svara” ir arī tas, kura ministra padotībā ir šī iestāde, uz kuru ierēdnis tiek pārcelts. Proti, gadījumā, ja VID ierēdnis tiek pārcelts citā amatā VID ietvaros, tad lēmumu pieņem iestādes vadītājs vai ministrs. Ja VID ierēdni pārceļ citā iestādē, kas atrodas Finanšu ministra padotībā, tad lēmumu pieņem Finanšu ministrs. Savukārt, ja VID ierēdni pārceļ uz iestādi, kas atrodas citā ministra padotībā, tad lēmumu pieņem Ministru prezidents.

Tomēr ne jebkurš lēmums par ierēdņa pārcelšanu ir atzīstams par administratīvu aktu un līdz ar to par tādu, kas ir pārsūdzams administratīvajā tiesā. Jāņem vērā, ka ierēdnis ir amatpersona Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 1.panta trešās daļas izpratnē. Savukārt amatpersona ir viena no iestādei īpaši pakļautu personu kategorijām. Tas nozīmē, ka lēmums par VID ierēdņa pārcelšanu ir atzīstams par administratīvo aktu tikai tādā gadījumā, ja pārcelšana būs daļa no ierēdnim piemērotā disciplinārsoda, ja pārcelšana būtiski ietekmēs viņa cilvēktiesības vai ja pārcelšana ietekmēs ierēdņa tiesisko statusu. Ja neizpildās kāds no šiem priekšnoteikumiem, tad lēmums par ierēdņa pārcelšanu ir atzīstams par iestādes iekšēju lēmumu, tas ir, lēmums neietekmē attiecības uz āru.

Atbilstoši publiski pieejamai informācijai VID ierēdņu pārcelšanas gadījumā varētu runāt tikai par to, ka pārcelšana būtiski ietekmē ierēdņa cilvēktiesības. Pārcelšana nenotiek ne disciplinārsoda piemērošanas ietvaros, ne arī pārcelšana ietekmē ierēdņa tiesisko statusu, jo ierēdnim nav tiesības uz konkrētu amatu, bet gan tikai uz patstāvīgu civildienestu.[11] Tādēļ nepieciešams vērtēt jēdziena “būtisks” izpratni, lai noteiktu, vai lēmums par ierēdņa pārcelšanu ir atzīstams par administratīvu aktu un tātad pārsūdzams administratīvā tiesā.

Tas, kas ir atzīstams par būtisku cilvēktiesību ierobežojumu, ir vērtēšanas jautājums. Jēdziens “būtisks” ir nenoteiktais tiesību jēdziens, kuru tiesību piemērotājam ir jāpiepilda ar saturu.

Augstākā tiesa savā praksē ir noteikusi četras situācijas, kas var liecināt par būtisku ierēdņa cilvēktiesību ierobežošanu pārcelšanas gadījumā, un šīs situācijas ir sekojošas: 1) ierēdņa viedokļa uzklausīšana un izvērtēšana pirms lēmuma par pārcelšanu pieņemšanas; 2) amata, uz kuru ierēdnis pārcelts, atbilstība ierēdņa izglītībai, kvalifikācijai un profesionālajām iemaņām; 3) iepriekšējā atalgojuma un sociālo garantiju saglabāšana; 4) darbavietas fiziskā pieejamība.[12]

Vairums no šiem apstākļiem iepriekš ir tikuši jau analizēti. Tādēļ turpmāk tiks vairāk tieši analizēts pēdējais no apstākļiem – ierēdņa jaunās darbavietas fiziskā pieejamība.

Tomēr jāatceras, ka būtiskumu ir nepieciešams izvērtēt, nosakot, vai lēmums par ierēdņa pārcelšanu ir administratīvs akts. Tas automātiski nenozīmē, ka pārcelšana ir bijusi prettiesiska. Pārcelšanas tiesiskums ir atsevišķi vērtējams jautājums.

Augstākā tiesa savā praksē, piemēram, ir atzinusi, ka tas vien, ka ierēdnim pēc pārcelšanas ir jāpavada mazliet vairāk laika, lai nokļūtu līdz darba vietai un no tās savā dzīvesvietā – tas pats par sevi nav atzīstams par apstākli, kas norādītu uz to, ka ierēdņa pamattiesības tiktu būtiski ierobežotas. Turklāt tas, vai laika posma pieaugums ir atzīstams par apstākli, kas būtiski ietekmē ierēdņa pamattiesības, ir atkarīgs arī no tā, vai ierēdnim ir piešķirta iespēja izmantot dienesta automašīnu nokļūšanai no darba vietas līdz dzīvesvietai. Ja šāda iespēja ir, tad laika pieaugumam ir jābūt ievērojamam, lai atzītu, ka ierobežojums ir būtisks. [13]

Tāpat Augstākā tiesa savā praksē ir atzinusi, ka nosakot, vai pamattiesību ierobežojums ir būtisks situācijā, kad ierēdnis apgalvo, ka būs grūtības nogādāt bērnus skolā un piedalīties ārpusklases aktivitātēs, ir nepieciešams ņemt vērā, vai ierēdnis ir vedis bērnus uz skolu, vai pastāv cita iespēja, kā bērniem nokļūt līdz skolai, piemēram, ar skolas autobusu, un vai ierēdnis ir piedalījies ārpusklases aktivitātēs. Situācijā, kad bērniem pastāv iespējamība izmantot skolas piedāvāto autobusu, pats par sevi apstāklis, ka ierēdnim var būt grūtības nogādāt bērnus līdz skolai noteiktajā laikā, acīmredzot agrāk ceļoties, nav pietiekams apstāklis, lai atzītu, ka pamattiesību ierobežojums ir būtisks, savukārt lēmums par pārcelšanu – administratīvs akts.[14]

Iespējamie VID ierēdņu pārcelšanas klupšanas akmeņi

Ja kāda no VID ierēdņa pārcelšanām ir bijusi prettiesiska, ierēdnim ir tiesības prasīt atlīdzinājumu par tam nodarītiem zaudējumiem vai morālo kaitējumu. Tāpat ierēdnim ir tiesības prasīt tādu amatu, kurā pārceļot, netiktu pārkāptas ierēdņa pamattiesības. Tomēr ierēdnim nav tiesības prasīt savu atgriešanos iepriekšējā amatā, jo ierēdnim ir tikai tiesības uz patstāvīgu civildienestu.

Pirmkārt, no publiski pieejamās informācijas secināms, ka pārcelti tiek tikai ierēdņi. Tāpat secināms, ka pārcelšanai ir tiesisks pamats, un tā tiek veikta, jo īpaši, lai nodrošinātu civildienesta uzdevumu efektīvu izpildi, sabiedrības uzticību civildienestam un lai mazinātu pastāvošos korupcijas riskus. Tomēr, lai gan nav šaubas, ka uz VID kā iestādi krīt korupcijas ēna, pastāv pamatotas bažas, ka korupcijas ēnu būs iespējams pierādīt attiecībā uz katru no VID ierēdņiem, un to ir nepieciešams darīt. Citādi varētu nonākt pie absurda un neloģiska secinājuma, ka pārcelšanas tiesiskais pamats izpildās attiecībā uz ikvienu ierēdni, kas strādā iestādē, uz kuru krīt korupcijas ēna – šajā gadījumā tas ir VID. Tas nebūtu pareizi. Minētais vēl jo vairāk rada šaubas , jo Finanšu ministre presē ir paudusi viedokli: “[..]Neviens nav teicis, ka tie ir blēži, kas tiek rotēti[..]”.[15] Tas nozīmē, ka, iespējams, būs nepieciešams pamatot, kā izpildās kāds cits labas pārvaldības elements. Vai tā varētu būt efektīva civildienesta uzdevumu izpilde un sabiedrības uzticība VID un valsts pārvaldei kopumā? Cik plaša ir valsts pārvaldes rīcības brīvība attiecībā uz pārceļamo VID ierēdņu izvēli, ja uz visu iestādi krīt korupcijas ēna? Norādāms gan, ka minētais radīs jautājumu tikai tad, ja kādu lēmumu par ierēdņa pārcelšanu atzīs par administratīvu aktu.

Otrkārt, no publiski pieejamās informācijas secināms, ka ierēdņiem netiek prasīta piekrišana. Tas var problēmas radīt tikai situācijā, kad ierēdnim ir bērni līdz trīs gadu vecumam vai ierēdnis ir grūtniece, un ja ierēdnis tiek pārcelts uz citu apdzīvotu vietu. Konkrētajā gadījumā nav saskatāms, ka kāds ierēdnis tiktu pārcelts ārpus Rīgas. Savukārt, ja ierēdnis piekrišanu dod, tad būtībā problēmām nevajadzētu rasties, jo to varētu uzskatīt par sava veida administratīvo līgumu. Tāpat izskatās, ka lēmumus par VID ierēdņu pārcelšanu pieņem kompetentās amatpersonas un ka problēmām ar atlīdzību nevajadzētu rasties, jo nevienam no ierēdņiem netiek samazināta tam pienākošā atlīdzība, un atsevišķos gadījumos pat paaugstināta.

Treškārt, kā iepriekš minēts, tad no publiski pieejamās informācijas secināms, ka neviens no ierēdņiem netiek pārcelts ārpus Rīgas. Galvenokārt, tiek veikta pārcelšana VID ietvaros vai Iekšlietu sistēmas ietvaros, piemēram, uz Ieslodzījumu vietu pārvaldi, veidojot jaunas amata vietas. Tātad problēmām nevajadzētu tikt radītām ar darba vietas fizisko pieejamību, ierēdņa tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi. Tomēr, ja kāds ierēdnis tiks pārcelts uz citu apdzīvoto vietu, un ierēdnis pret to iebildīs, noteikti tiks pacelts jautājums par jaunās darba vietas fizisko pieejamību un līdz ar to par ierēdņa tiesībām uz privāto dzīvi un ģimenes dzīvi.

Ceturtkārt, no publiski pieejamās informācijas nav izsecināms tas, vai VID ierēdņi ir tikuši pienācīgi uzklausīti, vai VID ierēdņi tiek pārcelti uz tādiem amatiem, kuri atbilst to prasmēm un kvalifikācijai, kā arī vai ir tikusi veikta objektīva izvērtēšanas procedūra, lai varētu pamatot, kāpēc viens VID ierēdnis ir, piemēram, pārcelts uz Ieslodzījumu vietu pārvaldi, bet cits uz citu VID struktūrvienību. Ja vienīgais pamatojums ir tas, ka uz attiecīgo ierēdni krīt korupcijas šaubu ēna, un ja to tiešām izdodas pierādīt, tad tiesai tas tāpat var izrādīties nepietiekami, uzreiz rodoties jautājumam par to, kāda tad ēna krīt uz pārējiem, ja korupcijas ēna krīt tikai uz tiem, kas pārcelti ārpus VID? Vai pārcelti netika visi, uz kuriem šāda korupcijas ēna krīt?

Paredzams, ka tieši pēdējie trīs apstākļi, tas ir, kvalifikācijai un prasmēm atbilstošs amats, pārcelšanas tiesiskais pamats attiecībā uz katru VID ierēdni un objektīvs izvērtēšanas process varētu visticamāk būt tie akmeņi, uz kuriem var paklupt šajā VID ierēdņu pārcelšanas epopejā. Tomēr par to lems tiesa, nevis autors, ja tiesa kādu pārcelšanas lēmumu vispār atzīs par administratīvu aktu.

[1] Par to plašāk skatīt, piemēram, šo portāla “DELFI” rakstu: http://www.delfi.lv/news/national/politics/cerneckis-versas-tiesa-apstridot-vina-rotaciju-vid.d?id=47540009; http://www.diena.lv/latvija/viedokli/kozlovskis-vid-amatpersonu-parcelsana-uz-iekslietu-sistemu-nav-sods-14139416

[2] Darba tiesiskajās attiecībās pārcelšana ir iespējama mātes-meitas uzņēmumu starpā, un darba tiesībās šādu darbību dēvē par nosūtīšanu. Nosūtīšana uzņēmuma ietvaros uz citu amatu vai citu uzņēmumu nav uzskatāma par pārcelšanu, bet gan par darba līguma grozījumiem, par kuriem pusēm rakstveidā nepieciešams panākt vienošanos. Iestādes gadījumā pārcelšana vispār nav attiecināma. Plašāk par to sk. arī Augstākās tiesas 2012.gada 28.novembra spriedumu lietā Nr. SKC-2263/2012

[3] Augstākās tiesas 2011.gada 27.jūnija spriedums lietā Nr. SKA-455/2011, 7.punkts

[4] Augstākās tiesas 2009.gada 27.februāra spriedums lietā Nr. SKA-123/2009, 10.punkts

[5] Augstākās tiesas 2015.gada 30.jūnija spriedums lietā Nr. SKA-719/2015, 12.punkts

[6] Augstākās tiesas 2011. gada 21. aprīļa lēmums lietā Nr. SKA-504/2011

[7] Par to, kādos gadījumos lēmums par ierēdņa pārcelšanu ir atzīstams par administratīvu aktu, skatīt lūdzu tālāk šā raksta nodaļu “Lēmuma par ierēdņa pārcelšanu pieņemšana un tiesiskā daba”

[8] Augstākās tiesas 2015.gada 26.jūnija lēmums lietā Nr. SKA-862/15, 8.punkts; Augstākās tiesas 2015.gada 4.februāra lēmums lietā Nr. SKA-455/2015, 7.-8.punkts

[9] Augstākās tiesas 2010.gada 20.maija spriedums lietā Nr. SKA-282/2010

[10] Augstākās tiesas 2010.gada 30.aprīļa lēmums lietā Nr. SKA-407/2010

[11] Augstākās tiesas 2009.gada 27.februāra spriedums lietā Nr. SKA-123/2009, 8.punkts

[12] Augstākās tiesas 2009.gada 27.februāra spriedums lietā Nr. SKA-123/2009, 11.punkts

[13]  Augstākās tiesas 2013.gada 31.oktobra lēmums lietā Nr. SKA-876/2013, 7. – 9.punkts

[14] Turpat 7.-9.punkts

[15] Plašāk sk.: http://www.focus.lv/latvija/viedokli/reizniece-ozola-vid-darbinieku-piekrisana-vinu-parcelsanai-uz-ievp-nav-nepieciesama