Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 26.panta pirmajai daļai Satversmes tiesas kompetencē esošo lietu izskatīšanas procesuālo kārtību galvenokārt regulē Satversmes tiesas reglaments un Satversmes tiesas likums. Latvijas apstākļos par pierastu nav iespējams nosaukt situāciju, kad lietu izskatīšanas procesuālo kārtību tiesās regulē ne tikai likumdevēja pieņemts likums, bet arī Satversmes tiesas reglaments, ko pieņem pati Satversmes tiesa. Tas liek uzdot jautājumu par Satversmes tiesas reglamenta juridisko dabu, kas Latvijas tiesību zinātnē līdz šim īsti nav ticis pētīts. Autors turpmāk rakstā pamatos savu izvirzīto tēzi, ka Satversmes tiesas reglaments ir uzskatāms par sui generis ārēju normatīvu aktu un paskaidros, kāpēc Satversmes tiesai ir atzīstamas tiesības izdot ārēju normatīvu aktu, radot fundamentālu konstitucionālo tiesību precedentu, kura dēļ ir konstatējama konstitucionālā tradīcija post factum. Tāpat rakstā tiks aplūkots, kā likumdevējs izšķīrās par labu risinājumam, kad Satversme tiesas reglaments regulē lietu izskatīšanas procesuālo kārtību. Raksta mērķis, ņemot vērā neseno Satversmes tiesas 2015.gada 16.aprīļa lēmumu par lietas ierosināšanu saistībā ar Latvijas Bankas tiesībām izdot ārējus normatīvos aktus,[1] ir arī raisīt diskusiju par institūcijām, kurām demokrātiskā un tiesiskā valstī likumdevējs var deleģēt tiesības izdot ārējus normatīvos aktus.

Arejo normativo aktu izdeveja

Satversmes tiesas reglaments kā lietu izskatīšanas procesuālā kārtības regulētājs

Galvenais iniciators šādam formālā likumdevēja lēmumam bija Eiropas Komisija par demokrātiju caur likuma spēku (turpmāk – Venēcijas komisija). Tā norādīja, ka nav nepieciešams izstrādāt Satversmes tiesas procesa likumu, bet gan būtiskākos procesuālos jautājumus ietvert Satversmes tiesas likumā un pārējos atstāt pašas Satversmes tiesas kompetencē, regulējot tos savā reglamentā.[6] Tās iniciatīvu pārņēma un tālāk Saeimā virzīja Satversmes tiesa, kura izstrādāja likumprojektu par grozījumiem Satversmes tiesas likumā, iestrādājot tajā Venēcijas komisijas iniciatīvu.[7] Satversmes tiesas sagatavotais likumprojekts 7.Saeimā tika iesniegts 2000.gada 14.jūnijā.[8] Kā minējis toreizējais Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītājs[9] Aivars Endziņš, tad Satversmes tiesas procesa likumprojekts netika izstrādāts, jo vairāki eksperti uzskatīja, ka tas nav nepieciešams tāpēc, ka pasaules praksē atsevišķu konstitucionālo tiesu procesu regulējošo likumu nepastāvot.[10] Tāpēc likumprojekts paredzēja, ka Satversmes tiesas likumā tiks iestrādātas visnepieciešamākās procesuālās normas, savukārt reglamentā tikai gluži tehniskās.[11] Tomēr šāds risinājums tolaik netika arī viennozīmīgi atbalstīts, un likumprojekta izskatīšanas gaitā pret to iebilda Tieslietu ministrija. Tā uzstāja, lai Satversmes tiesas reglaments nesaturētu ārējās tiesību normas un lai tās tiktu ietvertas Satversmes tiesas likumā, ja Satversmes tiesas procesa likuma izstrādi uzskatītu par nelietderīgu.[12] Minētais tika pamatots, atsaucoties uz varas dalīšanas principu, kas liedzot Satversmes tiesai izdot ārējus normatīvos aktus. Proti, Satversme nepiešķirot Satversmes tiesai normatīvo aktu jaunrades tiesības.[13] Lai netiktu pārkāpts varas dalīšanas princips, Tieslietu ministrija piedāvāja četrus priekšlikumus[14], no kuriem par atbilstošāko tā atzina risinājumu, kad Satversmes tiesa pati izstrādātu savu reglamentu, un to apstiprinātu Saeima ar lēmumu. [15] Tomēr tas toreiz netika atbalstīts. Pret šādu priekšlikumu iebilda Saeimas Juridiskā biroja vecākā konsultante Gunta Višņakova, likumprojekta referents Linards Muciņš un Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītājs Aivars Endziņš.[16] Arī 7.Saeimas deputāti piekrita, ka Venēcijas komisijas un Satversmes tiesas iniciatīva ir atzīstama par labu esam, jo tā tika apstiprināta visos trīs lasījumos, kuros minētais likumprojekts tika izskatīts. Tādējādi likumdevējs ar 2000.gada 30.novembra grozījumiem Satversmes tiesas likumā izšķīrās, ka Satversmes tiesas procesa likums netiks izstrādāts, nosakot Satversmes tiesas likuma 26.panta pirmajā daļā, ka tā vietā lietu izskatīšanas procesuālo kārtību patstāvīgi regulēs Satversmes tiesa reglaments.[17] Minētā tiesību norma līdz pat šim brīdim nav tikusi grozīta, un redakcijā, kādā to Saeima pieņēma ar 2000.gada 30.novemba grozījumiem Satversmes tiesas likumā, tā ir spēkā arī šobrīd.

Tātad Satversmes tiesas likumā jau nepilnus deviņpadsmit gadus ir noteikts, ka Satversmes tiesas reglaments regulē lietu izskatīšanas procesuālo kārtību, no kuriem četrpadsmit gadus – patstāvīgi.

Ideja par to, ka Satversmes tiesas reglaments varētu regulēt ne vien Satversmes tiesas iekšējo struktūru un darba organizāciju, bet arī lietu izskatīšanas procesuālo kārtību, parādījās tikai brīdī, kad darbu pie Satversmes tiesas likumprojekta uzsāka 6.Saeima.[2] Tā neakceptēja 5.Saeimas laikā izstrādātajā likumprojektā ietverto risinājumu, ka lietu izskatīšanas procesuālo kārtību līdzās Satversmes tiesas likumam noteiktu arī Civilprocesa kodeksa normas.[3] Tā vietā tika izstrādāts likumprojekts, kurš noteica, ka lietu izskatīšanas procesuālo kārtību noteiks Satversmes tiesas likums un Satversmes tiesas procesa likums. Savukārt līdz pēdējā likuma pieņemšanai – Satversmes tiesas reglaments.[4] Sagatavotais likumprojekts tika izskatīts ļoti ātri. No tā izskatīšanas pirmajā lasījumā līdz spēkā stāšanās brīdim 1996. gada 28. jūnijā pagāja vien nepilni pieci mēneši, un tā pieņemšanas gaitā attiecībā uz veidu, kādā vispārīgi tiks regulēta lietu izskatīšanas procesuālā kārtība, nekādas būtiskas izmaiņas galvenokārt netika veiktas.[5] Tādējādi sākotnējais – 6.Saeimas laikā izstrādātais – Satversmes tiesas likums paredzēja, ka līdz ar Satversmes tiesas procesa likuma spēkā stāšanās brīdi, Satversmes tiesas reglamentam vairs nevajadzētu regulēt lietu izskatīšanas procesuālo kārtību.

Tomēr Satversmes tiesas procesa likums tā arī netika pieņemts un Satversmes tiesas reglaments vēl aizvien regulē lietu izskatīšanas procesuālo kārtību. Iemesli, kāpēc formālais likumdevējs izšķīrās par šādu soli, tiks noskaidroti raksta turpinājumā.

Satversmes tiesas reglaments kā sui generis ārējs normatīvs akts

Lietu izskatīšanai nepieciešamās procesuālās tiesību normas ir ietvertas ne vien Satversmes tiesas likumā, bet arī pašas Satversmes tiesas pieņemtajā Satversmes tiesas reglamentā.[18] Satversmes tiesas reglamentā atbilstoši Satversmes tiesas likuma plānam ir jābūt ietvertām mazāk būtiskām procesuālām tiesību normām, kas tikai detalizē Satversmes tiesas likumā noteikto lietu izskatīšanas procesuālo kārtību. Tomēr “būtiskums” nekādi nemaina apstākli, ka Satversmes tiesas reglaments regulē ne vien tiesas iekšējo struktūru un darba organizāciju, bet arī kārtību, kādā Satversmes tiesā iesniegtie pieteikumi (tostarp privātpersonu) un uz tā pamata uzsāktās lietas tiek izskatītas Satversmes tiesā.[19] Tādējādi Satversmes tiesas reglaments satur ne tikai Satversmes tiesas tiesnešiem un tās darbiniekiem saistošas tiesību normas, bet arī privātpersonām, kas vēršas Satversmes tiesā ar pieteikumu.[20] Uz to, ka Satversmes tiesas reglaments satur privātpersonām saistošas tiesību normas, ir norādījis arī Aivars Endziņš vienā no Juridiskās komisijas sēdēm, izskatot 2000.gada 30.novembra grozījumus Satversmes tiesas likumā, kas gan tolaik bija atzīstams tikai vēl par likumprojektu.[21]

Satversmes tiesa savā praksē ir norādījusi, ka viena no galvenajām pazīmēm, pēc kuras normatīvie akti tiek iedalīti iekšējos un ārējos normatīvos aktos, ir konkrētā akta adresāts.[22] Ja ar normatīvo aktu tiek regulētas tiesiskās attiecības starp publisko tiesību subjektu no vienas puses un tai nepadotu privātpersonu no otras puses, tad šāds akts ir uzskatāms par ārēju normatīvo aktu.[23] To tiesību doktrīnā apstiprina arī Egils Levits.[24] Tā kā Satversmes tiesas reglaments satur arī privātpersonām, kas vēršas ar pieteikumu Satversmes tiesā, saistošas tiesību normas, tas pēc savas juridiskās dabas nav uzskatāms par iekšēju normatīvo aktu. Satversmes tiesas reglaments ir uzskatāms par sui generis ārēju normatīvo aktu,[25] kas neapšaubāmi satur arī vairākas uz iekšu vērstas tiesību normas.

Minētais nozīmē arī to, ka likumdevējs Satversmes tiesai ir piešķīris normatīvo aktu jaunrades tiesības, radot Latvijas tiesiskajā sistēmā vēl īsti nepazīstamu ārēja normatīva akta veidu un jautājumu par tā vietu ārējo normatīvo aktu hiearhijā. Tāpat, kā tiks pamatots turpmāk, šis lēmums ir radījis arī izmaiņas visā Satversmes īstenošanas procesā.

Priekšnoteikumi ārēju normatīvo aktu jaunrades tiesību īstenošanai

Ārēju normatīvo aktu par pienācīgi izdotu var uzskatīt tikai un vienīgi tad, ja ir ievērota Satversmē noteiktā kārtība. Arī Satversmes tiesa savā praksē vairākkārt ir atzinusi, ka tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums.[26] Lai noskaidrotu, vai Satversmes tiesai ir tiesības izdot ārējus normatīvos aktus, ir nepieciešams noskaidrot, vai likumdevējs vispār bija tiesīgs deleģēt tiesu varas institūcijai normatīvo aktu jaunrades funkcijas un vai šādi likumdevējs, ierobežojot savu Satversmes 64.pantā noteikto kompetenci noregulēt kādu tiesiski nozīmīgu jautājumu ar likumu, nav nonācis pretrunā ar Satversmi. Tāpat ir nepieciešams noskaidrot, vai izpildās pārējie no priekšnoteikumiem, lai varētu tikt atzītas Satversmes tiesas tiesības izdot ārējus normatīvos aktus.

Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija, ir atzinusi, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī institūcija ir tiesīga izdot ārējus normatīvos aktus tikai un vienīgi tad, ja tas ir ietverts demokrātiskās leģitimitācijas ķēdē, kas to piesaista valsts suverēnās varas nesēja – tautas – gribai. Šāda prasība ir izsecināma no Satversmes 1. pantā nostiprinātā demokrātijas principa, jo demokrātija paredz tautas suverenitātes principa īstenošanu.[27] Taču tā nav vienīgā prasība, kurai jāizpildās, lai kāds demokrātiskā un tiesiskā valstī būtu tiesīgs izdot ārējos normatīvos aktus – šādām tiesībām jābūt expressis verbis paredzētām Satversmē vai izņēmumā kārtā tām jābūt pieļautām, Satversmei klusuciešot, piemēram akceptējot konstitucionālo tradīciju[28], kā tas ir ar Ministra kabineta tiesībām izdot likumam pakārtotus noteikumus[29] vai ar pašvaldību tiesībām izdot noteikumus savas administratīvās teritorijas ietvaros.[30] Tomēr demokrātiskā un tiesiskā valstī nevar pastāvēt tāda situācija, kad tiesības izdot ārējus normatīvos aktus tiek pieļautas Satversmei klusuciešot, ja šāds orgāns un tās izdotais ārējais normatīvais akts nav uzskatāms par demokrātiski leģitimitētu, jo tas nonāktu pretrunā ar demokrātiskas valsts principu.[31]

Tāpēc visupirms ir nepieciešams noskaidrot, vai Satversmes tiesai un Satversmes tiesas reglamentam piemīt nepieciešamā demokrātiskā leģitimitāte.

Satversmes tiesa un demokrātiskā leģitimitāte

Ar demokrātiskās leģitimitātes palīdzību tiek nodrošināta tautas suverenitātes principa īstenošana.[32] Demokrātiska leģitimitācija ir veids, kā tiek īstenots tautas suverenitātes princips un nodrošināts, ka ikviena valsts darbība atbilst tautas gribai.[33] Tiesību doktrīnā tiek izdalītas trīs demokrātiskās leģitimitācijas formas – institucionālā (funkcionālā), personālā (organizatoriskā), saturiskā (lietišķā).[34] Minētās formas pastāv vienlaikus un tām jāsasniedz noteikts kopējs leģitimitācijas līmenis, lai tautai būtu nodrošināta pietiekama ietekmes iespēja uz valsts darbību. Ja leģitimitācijas līmenis ir nepietiekams, tad attiecīgas varas īstenojums neatbilst Satversmes 1. pantam un attiecīgais orgāns nav demokrātiski leģitimitēts.[35] Satversmes tiesa ir konstitucionāls orgāns un tās funkcionālās leģitimitātes pamats ir Satversmes 85. pants, savukārt personālās leģitimitātes pamats – brīdis, kad tautas tieši demokrātiski leģitimitēts orgāns (Saeima) atbilstoši Satversmes 85. pantam apstiprina Satversmes tiesas tiesnešus amatā.[36] Tāpat Satversmes tiesai piemīt arī saturiska leģitimitāte[37], un to Satversmes tiesa ir pierādījusi savā praksē, realizējot savu Satversmes 85. pantā noteikto kompetenci un nodrošinot konstitucionālo taisnīgumu. Tādējādi Satversmes tiesa ir uzskatāma par pietiekami demokrātiski leģitimētu institūciju. Tomēr minētais automātiski nenozīmē arī to, ka Satversmes tiesas izdotajiem ārējiem normatīviem aktiem būs nepieciešamā demokrātiskā leģitimitāte. Lai Satversmes tiesas izdotam ārējam normatīvam aktam piemistu demokrātiskā leģitimitāte, ir nepieciešams saņemt pilnvarojumu no likumdevēja (funkcionālā leģitimitāte normatīvo aktu jaunradē), ar to saprotot pilnvarojumu no tautas vai Saeimas izdot ārējus normatīvus aktus. [38]

Pilnvarojums, ar kuru tiek piešķirtas tiesības izdot ārējus normatīvos aktus, nav nekas nepieļaujams, un demokrātiskās valstīs tā ir ierasta prakse. Kā atzinusi Satversmes tiesa, tad prasība, lai likumdevējs pats likumdošanas ceļā izšķirtu visus jautājumus, mūsdienu sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos ir kļuvusi grūti īstenojama, un iemesls atkāpei no šādas prasības var būt efektīvāka valsts varas īstenošana.[39] Lai gan Satversmes tiesas praksē minētais līdz šim ir ticis attiecināts uz izpildvaras institūcijām, nav nekāda pamata to neattiecināt arī uz tiesu varas institūcijām tiktāl, ciktāl tiek padarīta efektīvāka to funkciju īstenošana, piemēram, tām kompetencē nodoto lietu izskatīšana. Šādam pilnvarojumam izdot ārēju normatīvo aktu jābūt tieši ietvertam likumā, un galvenokārt tajā ir jābūt norādītiem galvenajiem to saturiskajiem virzieniem.[40] Atsevišķos gadījumos pilnvarojums var tikt formulēts vispārīgi.[41] Tomēr, lai pilnvarojuma kārtībā izdots ārējs normatīvs akts būtu tiesisks, ir nepieciešams ievērot arī vēl vairākus citus ierobežojumus. Visupirms pilnvarojuma kārtībā izdotie ārējie normatīvie akti ir ierobežoti tikai ar konstitūcijas vai likuma izpildei nepieciešamo tiesību normu izdošanu.[42] Proti, šādus normatīvos aktus izdod, lai konkretizētu (detalizētu) likumā un konstitūcijā ietvertās tiesību normas, un tādējādi šādos normatīvos aktos nedrīkst ietvert tiesību normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai.[43] Galvenokārt tas nozīmē, ka pilnvarojuma kārtībā izdoto ārējo normatīvo akturu saturu veido procesuālās tiesību normas.[44] Tomēr atsevišķos gadījumos šādos aktos var ietvert arī materiālās tiesību normas, taču tām ir jābūt pieņemtām, pamatojoties uz nepārprotamu likumdevēja pilnvarojumu.[45] Proti, pilnvarojuma kārtībā izdotie ārējie normatīvie akti nevar ietvert tiesību normas, kas bez likumdevēja deleģējuma veidotu jaunas tiesiskās attiecības un ierobežotu pamattiesības.[46] Tāpat šādus ārējus normatīvos aktus var izdot tikai likumā noteiktajos gadījumos, likuma ietvaros, šādi akti nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un citiem likumiem, tiem ir jābūt publicētiem un pietiekami skaidri formulētiem, lai tajos ietverto normu adresāts varētu izprast savas tiesības un pienākumus, kā arī ar šādiem aktiem ir jāsasniedz tāds pats mērķis, kādu likumdevējs vēlējies sasniegt, pieņemot attiecīgo likumu, kurā ietverts pilnvarojums.[47]

Tomēr, kā jau iepriekš ir ticis minēts, tad prasība, lai attiecīgai institūcijai un tās izdotam ārējam normatīvam aktam piemīt demokrātiskā leģitimitāte, nav vienīgā, kuru nepieciešams konstatēt, lai secinātu, ka kāds orgāns (institūcija) ir tiesīga izdot ārējus normatīvus aktus. Vēl ir nepieciešams konstatēt, ka minētās tiesības izriet no Satversmes, jo citādi Satversmes 64. pantā ietverto Saeimas un tautas likumdošanas tiesību ierobežojumam nebūtu saskatāms konstitucionāls attaisnojums.

Satversmē expressis verbis tiesības izdot likumus ir noteiktas tikai Saeimai un tautai.[48] Tātad, lai Satversmes tiesai būtu tiesības izdot ārējus normatīvus aktus minētajā apjomā, ir jāatzīst, ka šādas tiesības pieļauj Satversme klusuciešot,[49] apstiprinot konstitucionālu tradīciju post factum, kas radusies konstitūcijas īstenošanas procesā.[50]

Priekšnoteikumi konstitucionālās tradīcijas konstatēšanai post factum

Satversmes tiesas tiesības izdot ārējo normatīvo aktu par lietu izskatīšanas procesuālo kārtību tiktāl, ciktāl Satversmes tiesas likumā nav regulēts attiecīgais jautājums, tiek pieļautas kopš Satversmes tiesas likuma spēkā stāšanās brīža.[51] Tomēr jebkādu tiesību atzīšana, Satversmei klusuciešot, notiek tikai izņēmuma gadījumos, kad nepastāv nekādu šaubu par to pieļaujamību demokrātiskā un tiesiskā valstī, jo arī tradīcija par konstitucionālu var tikt atzīta tikai tad, ja tā ir atbilstoša konstitucionālajiem principiem. Tāpēc minēto tiesību un tradīcijas pieļaujamība visupirms nepieciešams vērtēt saistībā ar Satversmes 1. pantu un vispārējiem tiesību principiem, jo īpaši varas dalīšanas principu kā tiesiskas valsts konstitūcijas kodolu.[52] Tāpat atkāpes no varas dalīšanas principa ir jāskata saistībā ar no Satversmes 1. panta izrietošo būtiskuma teoriju, kura paredz, ka likumdevējam (Saeimai vai tautai) pašam ir pienākums izšķirt svarīgākos sabiedrības dzīves jautājumus, par kuriem nepieciešama konceptuāla izšķiršanās un politiska diskusija.[53] Vācijas tiesību doktrīnā to dēvē arī par parlamentāro atrunu (kā daļu no likuma atrunas principa)[54], kura uzliek likumdevējam pienākumu pašam pieņemt pamattiesību īstenošanai būtisku regulējumu un neuzticēt to citām valsts institūcijām.[55] To izveidoja Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa, lai risinātu attiecības starp likumdevēju un izpildvaru.

Deleģēšanas robežas beidzas tur, kur jāpieņem fundamentāli lēmumi, kuri varētu ietekmēt pamattiesības.[56] Neviens valsts orgāns nevar pieņemt tādus ārējos normatīvos aktus, kuru pieņemšana ir tikai un vienīgi likumdevēja kompetencē, jo likumdevējam pašam ir pienākums izšķirt svarīgākos sabiedrības dzīves jautājumus, par kuriem nepieciešama konceptuāla izšķiršanās un politiska diskusija.

Lai secinātu, ka Satversmes tiesai piešķirtās tiesības izdot ārējas tiesību normas par lietu izskatīšanas procesuālo kārtību tiek pieļautas Satversmei klusuciešot, apstiprinot konstitucionālu tradīciju post factum, ir nepieciešams izpildīties sekojošiem priekšnoteikumiem: (1) Satversmes tiesa ir pietiekami demokrātiski leģitimēta institūcija; (2) Likumdevējs ar likumu ir pilnvarojis Satversmes tiesu izdot ārējo normatīvo aktu; (3) Pilnvarojumā nav ietverts izdot tādas tiesību normas, kuras atbilstoši būtiskuma teorijai, atrodas tikai un vienīgi likumdevēja kompetencē; (4) Pilnvarojums atbilst arī visām citām nepieciešamajām prasībām; (5) Tiek nodrošināts atklāts un caurskatāms Satversmes tiesas reglamentā ietverto ārējo tiesību normu pieņemšanas process, lai ieinteresētā sabiedrība varētu līdzdarboties minēto tiesību normu pieņemšanā; (6) Nodrošināta kārtība, kādā Satversmes tiesas reglaments tiek publicēts; (7) Atkāpes no varas dalīšanas principa ir objektīvi pamatotas un likumdevēja rīcībā ir Satversmes tiesu kontrolējošs mehānisms, tai veicot normatīvo aktu jaunradi; (8) Netiek pārkāptas citas Satversmē ietvertās tiesību normas, tostarp vispārējie tiesību principi.

Konstitucionālas tradīcijas esamība

Kā iepriekš ir ticis minēts, tad nepārprotami izpildās pirmais un otrais no priekšnoteikumiem. Tomēr attiecībā uz pārējiem ir nepieciešama sīkāka analīze. Kas attiecas uz trešā un ceturtā priekšnoteikuma izpildīšanos, tad tiesību norma, ar kuru Saeima ir pilnvarojusi Satversmes tiesu izdot ārējās tiesību normas, ir ietverta Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmajā daļā. Jau no likumu juridiskās tehnikas viedokļa šī tiesību norma ir īpatnēja, jo nesatur biežāk lietotos vārdus kā “kārtība”, “noteikumi” vai “prasības”, bet gan vienkārši norāda, ka lietu izskatīšanas procesuālo kārtību nosaka arī Satversmes tiesas reglaments. Minētā tiesību norma norāda, ka Satversmes tiesas reglamentā nevar tikt ietvertas materiālās (ārējās) tiesību normas, bet gan tikai ar lietu izskatīšanu saistītās procesuālās tiesību normas. Tātad tās nešaubīgi būtu arī uzskatāms par Satversmes tiesas likumā un Satversmes 85. pantā noteiktās kompetences īstenošanas palīglīdzekli jeb iedzīvināšanas mehānismu, nosakot, kādā kārtībā, ciktāl Satversmes tiesas likums nenosaka, Satversmes tiesa realizēs savu kompetenci. Tomēr pilnvarojošā tiesību norma pati par sevi nesniedz atbildi uz jautājumu, kādas ir pilnvarojuma robežas, un vai likumdevējs pirms pilnvarojuma piešķiršanas Satversmes tiesai ir izvērtējis pilnvarojumā ietverto saturu no būtiskuma teorijas viedokļa. Proti, tā īsti nesatur galvenos virzienus tām tiesību normām, ko Satversmes tiesai būtu nepieciešams izdot. Tomēr tos nav nepieciešams obligāti norādīt, jo kā atzinusi Satversmes tiesa – ar likumdevēja pilnvarojuma ir jāsaprot ne tikai viena konkrēta lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi.[57]

Tādējādi tas vien, ka pilnvarojošā tiesību norma ir uzskatāma par ļoti lakonisku, automātiski nenozīmē to, ka tā ir nepieļaujama un pretrunā ar Satversmes 64. pantu.

Lai noskaidrotu pilnvarojuma mērķi un apjomu, ir nepieciešams izmantot ne vien gramatisko iztulkošanas metodi, bet arī citas iztulkošanas metodes.[58] To, ka Satversmes tiesa ir pilnvarota savā reglamentā ietvert mazāk būtiskas procesuālās tiesību normas, kuras detalizētu Satversmes tiesas likumā ietverto lietu izskatīšanas procesuālo kārtību, var uzzināt vēsturiskās iztulkošanas metodes ceļā. Mazāk būtisku procesuālu tiesību normu pieņemšana nav uzskatāma par tik būtisku jautājumu, lai atzītu, ka tas ietilpst tikai un vienīgi likumdevēja kompetencē. Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa savā praksē ir atzinusi, ka sūdzību izskatīšanas un lietu izmeklēšanas kārtības noteikšana izpildvaras iestādēm neietilpst to būtisko jautājumu lokā, kuri būtu vienīgi likumdevēja kompetencē.[59] Tādējādi, ja reiz ir ticis atzīts, ka likumdevēja eksluzīvā kompetencē neietilpst sūdzību izskatīšanas un lietu izmeklēšanas kārtības noteikšana izpildvaras iestādēm, kuras galvenais uzdevums nepārprotami ir nevis kvazi-tiesas, bet gan izpildvaras funkcijas veikšana, tad a fortiori šāds secinājums pilnībā attiecināms arī uz Satversmes tiesu un mazāk būtisku procesuālo tiesību normu pieņemšanu. Proti nebūtisku Satversmes tiesas procesam nepieciešamo procesuālo tiesību normu pieņemšana nav tik būtisks jautājums, lai tas ietilptu tikai likumdevēja kompetencē. Ievērojot minēto, var tikt secināts, ka izpildās arī trešais un ceturtais priekšnoteikums.

Ja aplūkojam citu valstu regulējumu, tad tik plašs pilnvarojums ir atrodams arī Bulgārijas konstitucionālās tiesas aktā, kurā cita starpā gandrīz vispār netiek regulēta lietu izskatīšanas procesuālā kārtība, bet ļauts pašai tiesai noteikt, kā tiks realizēta tai piešķirtā kompetence.[60] Ungārijas konstitucionālās tiesas aktā ir tieši noteikts, ka pilnvarojums ir saistīts ar tādu noteikumu pieņemšanu, kuri detalizētāk regulētu pašā aktā ietverto lietu izskatīšanas procesuālo kārtību.[61] Arī Dienvidkorejas konstitucionālās tiesas aktā ir noteikts, ka pilnvarojums nozīmē tiesības noteikt detalizētāku lietu izskatīšanas procesuālo kārtību tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar Dienvidkorejas konstitucionālās tiesas aktu un citiem likumiem.[62] Līdzīgs pilnvarojums ir ietverts arī Lihtenšteinas konstitucionālās tiesas aktā.[63] Detalizētāks pilnvarojums atrodams Melnkalnes konstitucionālās tiesas likumā, kurā ir noteikts ne vien tas, ka pilnvarojums ir saistīts ar tādu noteikumu pieņemšanu, kas detalizētāk regulētu pašā likumā ietverto lietu izskatīšanas procesuālo kārtību, bet pat konkrēti uzskaitīti daži no jautājumiem, kurus konstitucionālāi tiesai ir pienākums regulēt detalizētāk.[64] Savukārt Turcijas konstitucionālās tiesas aktā likumdevējs pilnvarojumā ir pat izsmeļoši noteicis, kādas ar lietu izskatīšanu saistītās procesuālās tiesību normas, var tikt ietvertas attiecīgās tiesas pieņemtajos noteikumos.[65]

Ievērojot minēto, autora ieskatā, kaut gan arī Satversmes tiesas likuma 26. panta otrajā daļā ietvertais pilnvarojums atbilst nepieciešamajām prasībām, būtu lietderīgi līdzīgi kā Ungārijas konstitucionālās tiesas aktā tajā ietvert vismaz to, ka Satversmes tiesas reglamentā tiek ietvertas tikai tādas procesuālās tiesību normas, kas detalizē Satversmes tiesas likumā ietverto lietu izskatīšanas procesuālo kārtību.[66]

Piektais priekšnoteikums ir tieši saistīts ar tautas suverenitātes principa ievērošanu, un tas formāli tiek īstenots ar Saeimas kā tieši demokrātiski leģitimēta orgāna starpniecību. Tomēr, ņemot vērā, ka Satversmes tiesa veic normatīvo aktu jaunrades funkciju, būtu vismaz jāapsver kārtība, kādā ieinteresētā sabiedrība nepastarpināti varētu piedalīties tās izdoto ārējo tiesību normu pieņemšanā, informējot par līdzdarbības veidiem un nodrošinot Satversmes tiesas reglamenta pieņemšanas caurspīdīgumu. Satversmes tiesa savā praksē ir norādījusi, ka taisnīguma princips, kas izriet no Satversmes 1. panta, uzliek par pienākumu nodrošināt personas līdzdalības tiesību ievērošanu dažādu lēmumu pieņemšanā.[67] Līdzdalība ir tas pamatjēdziens, kas nodrošina demokrātijas leģitimitāti un efektivitāti, un ārējo tiesību normu pieņemšanas procesā ir pienākums uzklausīt tautu, savukār tās priekšlikumus – izvērtēt.[68] Tomēr šāds pienākums izriet ne vien no taisnīguma principa, bet arī pašas demokrātiskas valsts būtības. Demokrātiskas valsts princips ietver prasību arī pēc ārējo normatīvo aktu pieņemšanas caurskatāmības. Tāpat minētie pienākumi izriet no labas likumdošanas principa, kurš, ja reiz ir jāievēro likumdevējam, tad a fortiori ir jāievēro arī subjektam, kurš izdod ārējus normatīvos aktus pilnvarojuma kārtībā.[69] Minētais nozīmē to, ka tā kā normatīvo aktu jaunrades rezultātā tiek radītas visām valsts jurisdikcijā esošām personām (institūcijām) saistošas tiesību normas, to pieņemšanas procesam ir jābūt atklātam un caurskatāmam. Tas palīdz stiprināt demokrātiju, dodot ne vien ieinteresētai sabiedrībai iespēju pārbaudīt ārējā normatīvā akta pamatā esošās informācijas kopumu, bet tas ir arī viens no priekšnoteikumiem, lai ieinteresētā sabiedrība varētu efektīvi īstenot savas no demokrātiskas valsts principa izrietošās tiesības uz līdzdalību ārēja normatīvā akta pieņemšanā. Līdzdalība ir tas pamatjēdziens, kas nodrošina demokrātijas leģitimitāti un efektivitāti. Ikvienam, kas vēlas, būtu nodrošināmas tiesības līdzdarboties Satversmes tiesas reglamentā ietverto ārējo tiesību normu pieņemšanā.[70] Šobrīd ieinteresētā sabiedrība netiek pienācīgi informēta par tiesībām piedalīties šo ārējo tiesību normu pieņemšanas procedūrā. Proti, brīdis, kad ieinteresētā sabiedrība uzzina par Satversmes tiesas reglamentā ietvertajām ārējām tiesību normām, ir tikai to publicēšanas brīdī Latvijas Vēstnesī. Kas attiecas uz sestā priekšnoteikuma izpildīšanos, tad Satversmes tiesas likumā nav ierakstīts, ka Satversmes tiesas reglaments vai vismaz tajā ietvertās ārējās tiesību normas, būtu publicējamas. Tomēr Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 3. panta pirmā daļa nosaka, ka oficiālajā izdevumā publicē ārējus normatīvos aktus. Tātad no minētās normas izriet, ka gadījumos, ja kāds akts ir uzskatāms par ārēju normatīvo aktu, to ir pienākums publicēt oficiālajā izdevumā. Tātad arī Satversmes tiesas reglaments kā sui generis ārējs normatīvs akts, ir publicējams oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”. Praksē Satversmes tiesai tas nesagādā nekādas problēmas.

Tomēr, ņemot vērā, ka varētu pastāvēt viedokļu atšķirības par Satversmes tiesas reglamenta juridisko dabu, likumdevējam Satversmes tiesas likumā būtu nepieciešams ietvert prasību par Satversmes tiesas reglamenta publicēšanu.[71] Tādējādi tiktu sekots citu demokrātisku un tiesisku valstu piemēram.[72]

Attiecībā uz septītā un astotā priekšnoteikuma izpildīšanos, tad raksta ierobežotā apjoma dēļ plašāk tiks aplūkota likumdevēja gribas izmaiņu rezultātā radušos seku atbilstība tikai varas dalīšanas principam un daļēji arī tiesu (tiesnešu) neatkarības principam. Varas dalīšas princips ir viens no demokrātiskas un tiesiskas valsts priekšnoteikumiem, un tā pašmērķis nav elementāri sadalīt valsts varas funkcijas trīs varas atzaros, bet gan ar līdzsvara un atsvara mehānisma starpniecību nodrošināt tautas suverēno varu.[73] Tas nozīmē, ka varas dalīšanas princips patiesībā kalpo tikai par līdzekli, lai mīkstinātu valsts varu un nodrošinātu personas brīvību, tostarp pamattiesību, ievērošanu un efektīvu aizsardzību.[74] Tādējādi tas vien, ka Satversmes tiesa realizē normatīvo aktu jaunrades tiesības, radot vispārsaistošas tiesību normas, nenozīmē, ka tas būtu pretrunā varas dalīšanas principam. Arī tiesību doktrīnā ir ticis norādīts, ka atkāpes no varas dalīšanas principa ir pieļaujamas, ja tas stiprina demokrātiju, padara efektīvāku valsts varas funkciju relizēšanu un pamattiesību aizsardzību, un līdz ar to arī tiesību virsvadības saglabāšanu.[75] Tomēr tajā pašā laikā ir nepieciešams ņemt vērā, ka Latvija ir parlamentāra republika un likumdevējs, pilnvarojot kādu valsts varas institūciju izdot ārējus normatīvos aktus, nedrīkst radīt risku, ka līdzsvars starp valsts varām tiek izjaukts par labu tiesu varai vai izpildvarai.[76] Tāpēc, lai Satversmes tiesas tiesībām izdot ārējās tiesību normas būtu konstitucionāls attaisnojums, likumdevējam ir pienākums efektīvi pārraudzīt Satversmes tiesu attiecībā uz tai deleģēto normatīvo aktu jaunrades tiesību izmantošanu. Citiem vārdiem sakot, likumdevēja rīcībā jābūt efektīvam kontrolējošam mehānismam.[77] To savā praksē ir norādījusi arī Satversmes tiesa. Proti, likumdevējam ar parlamentārās kontroles starpniecību vai citiem tā rīcībā esošiem tiesiskiem līdzekļiem ir jāgādā, lai pilnvarojums tiktu izpildīts atbilstoši Satversmei, kā arī lietderības un saprātīguma apsvērumiem.[78]

Satversmes tiesa normatīvo aktu jaunrades tiesības, radot un ietverot Satversmes tiesas reglamentā ar lietu izskatīšanu saistītas procesuālās tiesību normas, izmanto jau kopš pirmās dienas, kad Satversmes tiesas likums stājās spēkā, tas ir, 1996.gada 28.jūnija. Praksē ir pierādījies, ka šo tiesību piešķiršana nepadara Satversmes tiesu kā konstitucionālo orgānu pārāku par parlamentu vai citiem konstitucionāliem orgāniem, saglabājot nepieciešamo varu savstarpējo līdzsvaru, ko prasa varas dalīšanas un parlamentārās demokrātijas princips.[79] Tādējādi Satversmes tiesai piešķirto tiesību noliegšanai vēl jo vairāk būtu nepieciešami spēcīgi argumenti, kas neatstātu nekādas šaubas par minēto tiesību nepieļaujamību. Autora ieskatā ar šo tiesību piešķiršanu Satversmes tiesai varu savstarpējo līdzsvaru vispār nav iespējams izjaukt, jo minētās tiesības nav vispārīgas, proti, tās neļauj izdot jebkādu ārējo normatīvo aktu, bet tikai tādu, kas attiecas uz lietu izskatīšanas procesuālo kārtību un tiktāl, ciktāl Satversmes tiesas likumā attiecīgais jautājums nav regulēts. Turklāt, kā izriet no 2000. gada 30. novembra Satversmes likuma grozījumu referenta Linarda Muciņa sacītā, tad likumdevējs pats brīvprātīgi, ietverdams likumā pilnvarojumu ir atteicies no attiecīgo jautājumu noregulēšanas ar likumu, un piešķīris Satversmes tiesai minētās tiesības. Tātad likumdevēja ieskatā varu savstarpējais līdzsvars par labu Satversmes tiesai nevar tikt izjaukts.[80] Turklāt varu savstarpējā līdzsvara izjaukšana ar minēto tiesību piešķiršanu Satversmes tiesai šķiet vēl nereālāka, ja šādu līdzsvaru neizjauc Satversmes tiesas sniegtā normatīvo aktu interpretācija, kas pēc sava rakstura ir vispārsaistoša un kas pēc juridiskā spēka esot pielīdzināma attiecīgam normatīvam aktam.[81] Atbilstoši Jāņa Plepa minētajam, tad Satversmes tiesas tiesībām sniegt vispārsaistošu interpretāciju ir konstitucionāls attaisnojums, jo tās izriet no Satversmes 85. panta.[82] Tātad, ja reiz no varas dalīšanas principa viedokļa tiek pieļauts, ka Satversmes tiesa sniedz interpretāciju, kas pielīdzināma attiecīgam ārējam normatīvam aktam, tad būtu pieļaujams arī Satversmes tiesai piešķirt tiesības izdot Satversmes tiesas likumā ietvertajām procesuālajām tiesību normām pakārtotas, detalizētākas un mazāk būtiskas procesuālās tiesību normas, atzīstot, ka tām pastāv konstitucionāls attaisnojums, kas meklējams Satversmes 85. pantā. Tomēr vienlaicīgi, saglabājot priekšnoteikumu, ka minēto tiesību izmantošanas pamats ir pilnvarojums no likumdevēja – līdzīgi kā tas ir Ministru kabineta gadījumā, kad to tiesībām izdot ārējus normatīvus aktus ir konstitucionāls attaisnojums, bet pilnvarojums no likumdevēja tāpat ir nepieciešams. Ja pilnvarojums no likumdevēja nepastāv, tad Satversmes tiesai nav tiesību izmantot izdot ārējās tiesību normas par lietu izskatīšanas procesuālo kārtību, jo nepastāv deleģējums iejaukties Satversmes 64. pantā noteiktajās Saeimas un tautas tiesībās noregulēt kādu tiesiski nozīmīgu jautājumu ar likumu. Tomēr tas nav uzskatāms par piešķirto tiesību efektīvas kontroles mehānismu, bet gan par tiesību atņemšanas mehānismu, un tādējādi ir nepieciešams turpināt efektīvas kontroles mehānisma meklējumus. Turklāt attiecībā uz to, vai likumdevēja rīcībā pastāv efektīvs Satversmes tiesu kontrolējošs mehānisms, īpaši ņemams vērā tas, ka tiesiskā valstī praktiski nav iespējama tā esamība attiecībā uz tiesu varu, jo tas nebūtu savienojams ar tiesu varas un tiesnešu neatkarības principu.[83] Kā norādījusi Satversmes tiesa, tad viens no varas dalīšanas nozīmīgākajiem priekšnoteikumiem ir tiesu varas institucionāla un funkcionāla nošķirtība no likumdošanas varas un izpildvaras, jo tikai neatkarīga tiesu vara var nodrošināt taisnīgu tiesas procesa rezultātu, kas ir tiesiskuma pamats.[84] Tomēr arī tiesu (tiesnešu) neatkarības princips nav pašmērķis, bet gan līdzeklis demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai.[85] Kontroles mehānisma esamība attiecībā uz Satversmes tiesas piešķirtajām normatīvo aktu jaunrades tiesībām pati par sevi nepārkāpj minētos principus. Analoģiski var tikt aplūkota situācija, kad Satversmes tiesa veic valsts pārvaldes funkcijas, piemēram, izsniedzot informāciju, un šādas rīcības tiesiskumu var kontrolēt ne vien administratīvās tiesas, bet pat citas valsts institūcijas.[86]

Tādējādi kontroles mehānisma esamība attiecībā uz Satversmes tiesu kā tiesu varas institūciju, pārraugot piešķirto normatīvo aktu jaunrades tiesību izlietojumu, nepārkāpj ne tiesu varas, ne tiesnešu neatkarības principu.

Konkrētajā situācijā kontroles mehānisms ir līdzīgs tam kā tiesnešu tiesību normu gadījumā – caur parlamenta pamatfunkciju vispārējā likumdošanas procesa ietvaros.[87] Tas izpaužas kā likumdevēja tiesības ietvert Satversmes tiesas likumā tās tiesību normas, kuras ietvertas Satversmes tiesas reglamentā un kuras likumdevēja ieskatā nav taisnīgas. Ja Satversmes tiesas likumā un Satversmes tiesas reglamentā ir ietverta to pašu faktisko gadījumu regulējoša tiesību norma, tad pēc kolīziju normu atrisināšanas metodēm piemērojama ir tā tiesību norma, kas ietverta pēc juridiskā spēka augstākā normatīvā aktā – tātad Satversmes tiesas likumā ietvertā tiesību norma. Tādējādi var secināt, ka likumdevēja rīcībā ir efektīva mehānisma, kā atjaunot varu savstarpējo līdzsvaru nepieciešamības gadījumā. Turklāt likumdevējs ar Satversmes tiesas likuma 14. pantu ir paredzējis, ka Satversmes tiesas reglaments var tikt pieņemts tikai ar visu tiesnešu sastāva absolūto balsu vairākumu, tādējādi praktiski padarot par neiespējamu pieņemt tādu lietu izskatīšanas procesuālo kārtību, kas būtu pretrunā ar spēkā esošām tiesībām vai pārkāptu Satversmes tiesai piešķirto kompetenci, jo pietiek ar viena tiesneša nepiekrišanu attiecīgā reglamenta pieņemšanai, lai tas tiktu noraidīts. Papildu minētajam jāņem vērā arī tas, ka minēto tiesību piešķiršanas mērķis, ņemot vērā Satversmes tiesas īpašo kompetenci (spriest tiesību tiesu) un uzdevumu (nodrošināt konstitucionālo taisnīgumu) ir ļaut pašai Satversmes tiesai detalizēt Satversmes tiesas likumā ietverto lietu izskatīšanas procesuālo regulējumu, lai pēc iespējas efektīvi tiktu nodrošinātas privātpersonu pamattiesības un konstitucionālo vērtību aizsardzība. Tātad to mērķis ir arī nodrošināt privātpersonu Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz taisnīgu Satversmes tiesas procesu,[88] un tādējādi šo tiesību piešķiršana atbilst arī iepriekšminētajiem valsts varas dalīšanas principa mērķiem, jo tiek veicināta efektīvāka pamattiesību realizācija un aizsardzība. Tāpat arī citās demokrātiskās valstīs konstitucionālās tiesām ir tiesības ar sevis pieņemtu aktu detalizēt likumā vai konstitūcijā noteikto lietu izskatīšanas procesuālo kārtību. Šādas tiesības tiek, piemēram, atzītas Slovēnijas[89], Slovākijas[90], Ungārijas, Dienvidkorejas, Lihtenšteinas, Bulgārijas, Montenegro un Turcijas konstitucionālai tiesai.[91] Horvātijas konstitucionālās tiesas praksē ir pat norādīts, ka neskatoties uz to, ka konstitūcijā expressis verbis ir ietvertas tikai konstitucionālās tiesas tiesības pašai noteikt savas iekšējās kārtības noteikumus, tā ir tiesīga arī noregulēt arī ar lietu izskatīšanu saistītus procesuālos jautājumus, ja tie nav iekļauti Konstitucionālās tiesas aktā un ir nepieciešami efektīvai tiesas funkcionēšanai.[92]

Turklāt, ja reiz Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir atzinusi valsts pārvaldes iestāžu tiesības izdot ar sūdzību izskatīšanu un lietu izmeklēšanas kārtību saistītas procesuālās tiesību normas (tātad atzīstot normatīvo tiesību aktu jaunrades tiesības)[93], tad a fortiori šādas tiesības attiecībā uz detalizētāku Satversmes tiesas likumā noteikto lietu izskatīšanas procesuālo kārtību, būtu atzīstamas arī Satversmes tiesai.

Lai gan paies vairāki gadi vai gadu desmiti, kad arī pie tiesu sistēmas piederošās tiesas sasniegs tādu demokrātiskās leģitimitātes un tiesiskuma līmeni, lai likumdevējs apsvērtu iespēju ļaut pašām tiesām detalizēt likumā ietverto lietu izskatīšanas procesuālo kārtību sevis pieņemtā tiesību aktā un lai šādas tiesības varētu tikt atzītas par pieļaujamām, Satversmes tiesas precedents ir radījis divus spilgtus piemērus. Viens no tiem ir piemērs, kā vienlaicīgi likumdevējam, nenoslogojot sevi ar mazāk būtiskiem jautājumiem, nodrošināt ar tiesu procesu saistīto un likumā ietverto procesuālo tiesību normu nenovecošanos, vairojot tiesisko noteiktību un tātad arī sabiedrības uzticību pie tiesu sistēmas piederošām tiesu varas institūcijām – kas neapšaubāmi mūsdienās ir liela problēma.[94] Savukārt otrs piemērs norāda to, cik patiesībā varas dalīšanas princips ir elastīgs, un ka mūsdienu demokrātijas apstākļos pēc būtības ir pieļaujama situācija, kad tiesas pašas nosaka lietu izskatīšanas procesuālo kārtību, izpildoties iepriekš rakstā minētajiem priekšnoteikumiem. Būtiski pieminēt, ka šāds precedents bija pazīstams jau Latvijas pirmajā neatkarības posmā – bija ierasts, ka tiesu iestāžu kārtības ruļļos tiek regulēti atsevišķi ar lietu izskatīšanu saistīti procesuāli jautājumi.[95]

* Raksta pirmspublikācija žurnālā “Jurista Vārds”

Secinājumi:

  1. Ierosinājums Satversmes tiesai ļaut regulēt lietu izskatīšanas procesuālo kārtību Satversmes tiesas reglamentā nāk no Venēcijas komisijas.
  2. Satversmes tiesas likuma plāns paredz, ka Satversmes tiesas reglaments, salīdzinot ar Satversmes tiesas likumu, var saturēt mazāk būtiskas procesuālās tiesību normas, kas tikai detalizē jau Satversmes tiesas likumā ietvertās procesuālās tiesību normas.
  3. Procesuālo tiesību nozarē ir ticis radīts jauns tiesību normu iedalījums – būtiskas un nebūtiskas procesuālās tiesību normas.
  4. Nebūtisku procesuālo tiesību normu pieņemšana neatrodas to būtisko jautājumu lokā, par kuriem ir tiesīgs lemt tikai likumdevējs. Likumdevējs ir tiesīgs pilnvarot Satversmes tiesu pieņemt nebūtiskas un ar lietu izskatīšanu saistītas procesuālās tiesību normas.
  5. Satversmes tiesas tiesībām izdot sui generis ārēju normatīvo aktu par lietu izskatīšanas procesuālo kārtību Satversmes tiesas reglamenta formā, ir konstitucionāls attaisnojums, un šādas tiesības izriet no Satversmes 85.panta.
  6. Satversmes tiesas reglaments ir sui generis ārējs normatīvs akts, kas vienlaikus satur arī vairākas uz iekšu vērstas tiesību normas. Ārējo normatīvo aktu hierarhijā Satversmes tiesas reglaments atrodas zemāk par likumu.
  7. Satversmes tiesas likuma 26.panta pirmajā daļā ir nepieciešams noteikt, ka Satversmes tiesas reglamentā ietvertā lietu izskatīšanas procesuālā kārtība tikai detalizē Satversmes tiesas likumā ietverto kārtību.
  8. Satversmes tiesai ir pienākums nodrošināt atklātu un caurskatāmu Satversmes tiesas reglamentā ietverto arējo tiesību normu pieņemšanas procesu.
  9. Citu demokrātisku un tiesisku valstu konstitucionālās tiesas arī pašas detalizē ar likumdevēja likumu noteikto lietu izskatīšanas procesuālo kārtību

[1] Satversmes tiesas 2015.gada 16.aprīļa lēmums par lietas Nr. 2015-11-03 ierosināšanu. Latvijas Vēstnesis, 20.04.2015., Nr. 76 (5394)

[2] 1996.gada 18.janvāra Latvijas Republikas Satversmes tiesas likumprojekts Nr. 10, 29.pants. Nav publicēts. Pieejams Saeimas arhīvā

[3] Tieslietu ministrijas 1994.gada 4.aprīlī iesniegtais Satversmes tiesas likumprojekts, kuru sagatavoja Egils Levits, paredzēja, ka lietu izskatīšanas procesuālo kārtību līdzās Satversmes tiesas likumam noteiks Civilprocesa kodeksa normas un, kad spēkā stāsies Administratīvā procesa likums, tad pēdējā likuma normas. Par to plašāk sk.: Zigurds L. Zīle. Tiesu varas robežas. Likums un tiesības, Jūlijs, 2001, 3. sējums, nr. 7 (23), 199 – 209.lpp.; 1994.gada 14.februāra Latvijas Republikas Satversmes tiesas likumprojektu Nr. 299 un tā anotāciju Nav publicēti. Pieejami Saeimas arhīvā; Savukārt otrajā lasījumā tika apstiprināta tāda likumprojekta redakcija, kura vairs paredzēja tikai atsaukšanos uz Civilprocesa kodeksu, sk.: Latvijas Republikas 5. Saeimas 1995.gada 9.marta sēdes stenogrammu. Pieejama: www.saeima.lv [aplūkota: 30.05.2015]

[4] 1996.gada 18.janvāra Latvijas Republikas Satversmes tiesas likumprojekts Nr. 10, 29.pants; Par to, ka 1996.gada 22.janvārī minētais likumprojekts tika nodots komisijām un Juridiskā komisija noteikta par galveno, sk.: Saeimas prezidija 1996. gada 22. janvāra atzinums par likumprojektu “Satversmes tiesas likums”. Nav publicēts. Pieejams Saeimas arhīvā

[5] Satversmes tiesas likumprojekts pirmajā lasījumā tika izskatīts 1996.gada 8.februārī, bet spēkā stājās 1996.gada 18.jūnijā

[6] Venēcijas komisijas 2000.gada 7.februāra komentāri par iecerētajiem grozījumiem Satversmes tiesas likumā. Pieejami: www.venice.coe.int [aplūkoti: 04.04.2015]

[7] Satversmes tiesas 2000.gada 4.aprīļa sagatavotais likumprojekts “Grozījumi Satversmes tiesas likumā”. Latvijas Vēstnesis, 18.05.2000., Nr. 178/179 (2089/2090)

[8] Par to, ka likumprojekts Saeimā tika iesniegts 2000.gada 14.jūnijā sk.: http://helios-web.saeima.lv/saeima7/reg.likprj

[9] Satversmes tiesas likums: LR likums, pārejas noteikumu 2.punkts (redakcija no 28.06.1996.-01.01.2001). Latvijas Vēstnesis, 14.06.1996., Nr. 103 (588)

[10] Latvijas Republikas 7. Saeimas 2000. gada 13. Septembra Juridiskās komisijas sēdes protokols Nr. 166. Pieejams Saeimas arhīvā.

[11] Endziņš A. Par grozījumiem Satversmes tiesas likumā. Jurista Vārds, 3 aprīlis 2000 / Nr. 15 (168); Anotācija Satversmes tiesas likuma 2000.gada 30.novembra grozījumiem, 5. lpp. Nav publicēta. Pieejama Saeimas arhīvā

[12] Tieslietu ministrijas 2000.gada 6.jūnija atzinums Nr. 1-7.2/62 par likumprojektu “Grozījumi Satversmes tiesas likumā”, 2. un 3.priekšlikums. Nav publicēts. Pieejams Saeimas arhīvā

[13] Tieslietu ministrijas 2000.gada 6.jūnija priekšlikumi Nr. 1-7.2/74 par grozījumiem likumprojektā “Grozījumi Satversmes tiesas likumā”, 1.-7.lpp. Nav publicēti. Pieejami Saeimas arhīvā; Latvijas Republikas 7. Saeimas 2000.gada 13.septembra Juridiskās komisijas sēdes protokols Nr. 166. Nav publicēts. Pieejams Saeimas arhīvā

[14] Tieslietu ministrijas priekšlikumi bija sekojoši: 1) pieņemt atsevišķu Satversmes tiesas procesa likumu; 2) tās normas, kas reglamentā attiecas uz trešajām personām, ietvert Satversmes tiesas likumā; 3) Ministru kabinetam ar noteikumiem vai Saeimai ar lēmumu apstiprināt pašas Satversmes tiesas izstrādāto reglamentu.

[15] Tieslietu ministrijas 2000.gada 6.jūnija priekšlikumi Nr. 1-7.2/74 par grozījumiem likumprojektā “Grozījumi Satversmes tiesas likumā”, 1.-7.lpp. Nav publicēti. Pieejami Saeimas arhīvā; Kā pamatojumu minētajam risinājumam Tieslietu ministrija minēja četrus argumentus: 1) nenotiktu radikāla līdzšinējās Satversmes tiesas darbības maiņa, tādējādi nepieļaujot ispējamos sarežģījumus būtisku reglamentu izmaiņu gadījumā; 2) reglamentu izstrādātu Satversmes tiesas tiesneši, kas paši vislabāk pārzin, kā organizēt tiesas darbu; 3) Saeimas lēmums novērstu tiesu varas iejaukšanos normatīvo aktu jaunradē, atstājot izšķirošo izvēli likumdevēja kompetencē; 4) reglamenta apstiprināšana varētu notikt vienkāršākā un ātrākā procedūrā kā likuma pieņemšana

[16] Latvijas Republikas 7. Saeimas 2000.gada 13.septembra Juridiskās komisijas sēdes protokols Nr. 166. Nav publicēts. Pieejams Saeimas arhīvā. Gunta Višņakova norādīja, ka Satversmes tiesas reglamentu ar Saeimas lēmumu apstiprināt nebūtu nepieciešams, jo tās reglamenta normas, kurām ir likuma spēks, var iestrādāt likumā. Aivars Endziņš atzina, ka kaut gan arī reglamentā varētu būt normas, kas skar trešās personas, tās nav būtiskas. Savukārt Linards Muciņš, norādīja, ka apstiprināšana ar Saeimas lēmumu neko nedotu, jo tas nepadarītu normas par obligātām. Jāatzīst, ka Tieslietu ministrijas ieteikums apstiprināt reglamentu ar Saeimas lēmumu, tiešām būtu problemātisks no vairākiem aspektiem. Visupirms jau no Satversmes tiesas kā konstitucionāla orgāna suverenitātes principa pašai izstrādāt tiesas iekšējo kārtību un struktūru, jo ne visas reglamentā ietvertās tiesību normas skar privātpersonu uz āru. Tāpat tas būtu problemātisks arī no tiesiskuma principa viedokļa, jo suverēns Satversmes 64. pantā ir paredzējis īpašu kārtību, kādā Saeima ir tiesīga īstenot normatīvo aktu jaunrades tiesības, radot (atrodot) tiesību normas, un šo kārtību sauc par likumdošanas procesu. Saeimai nav piešķirtas izņēmuma tiesības neievērot tiesību virsvadības principu, un tā ir saistīta ar Satversmi tāpat kā citām spēkā esošām tiesību normām. Tādējādi tai ir aizliegts Saeimas lēmumā ietvert normatīva rakstura priekšrakstus, tostarp tiesību normas, kas būtu saistošas privātpersonām. To paredz arī Saeimas kārtības ruļļa 117. panta trešā daļa.

[17] Anotācija Satversmes tiesas likuma 2000.gada 30.novembra grozījumiem, 5. lpp. Nav publicēta. Pieejama Saeimas arhīvā; grozījumi Satversmes tiesas likumā: LR likums, 17.punkts. Latvijas Vēstnesis, 20.12.2000, Nr. 460/464 (2371/2375);

[18] Satversmes tiesas likums: LR likums, 26.panta otrā daļa. Latvijas Vēstnesis, 14.06.1996., Nr. 103 (588)

[19] Satversmes tiesas likums: LR likums, 14.pants un 26.panta otrā daļa. Latvijas Vēstnesis, 14.06.1996., Nr. 103 (588); Satversmes tiesas reglaments: ārējs normatīvs akts, 1.punkts. Latvijas Vēstnesis, 12.02.2014., Nr. 31 (5090)

[20] Piemēram, Satversmes tiesas reglamenta 55.punkts vistiešakājā veidā ietekmē privātpersonu. Atbilstoši minētajam punktam, ja iesniegtais dokuments acīmredzami neatbilst Satversmes tiesas likuma prasībām, iesniedzēju par to informē rakstveidā un šo dokumentu kolēģijām nenodod.

[21] Latvijas Republikas 7. Saeimas 2000.gada 13.septembra Juridiskās komisijas sēdes protokols Nr. 166. Nav publicēts. Pieejams Saeimas arhīvā; Minētajā sēdē Aivars Endziņš atzina, ka Satversmes tiesas reglaments satur tiesību normas, kas skar privātpersonas.

[22] Satversmes tiesas 1999.gada 9.jūlija spriedums lietā Nr. 04-03 (99), 3.-5.punkts. Latvijas Vēstnesis, 14.07.1999, Nr. 229/230 (1689/1690)

[23] Turpat 3.-5.punkts

[24] Levits. E. Normatīvo aktu demokrātiskā leģitimācija un deleģētā likumdošana: teorētiskie pamati. Likums un tiesības, 2002, 4.sējums, Nr.9 (37), 261.-268.lpp.

[25] Par to, ka, nosakot, vai kāds akts ir uzskatāms par normatīvo aktu, nav svarīga ne tā izdevēja kompetence, ne tā pieņemšanas kārtība, ne tas, vai akts ir bijis pienācīgā kārtībā publicēts, sk.: Satversmes tiesas 1999.gada 9.jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03 (99) 3-5.punktu. Latvijas Vēstnesis, 14.07.1999, Nr. 229/230 (1689/1690; Tas pēc būtības ir jaukts normatīvs akts – satur gan iekšēja, gan ārēja normatīva akta elementus. Tomēr tas nevar būt iekšējs normatīvs akts, kas satur ārēja normatīva akta elementus.

[26] Satversmes tiesas 2014.gada 12.decembra spriedums lietā Nr. 2013-21-03, 11.2. punkts. Latvijas Vēstnesis, 16.12.2014, Nr. 250 (5310); Satversmes tiesas 2005.gada 21.novembra spriedums lietā Nr. 2005-03-0306, 10.4. punkts. Latvijas Vēstnesis, 25.11.2005, Nr. 189 (3347)

[27] Tautas suverenitātes princips nozīmē tautas tiesības bez iejaukšanās no ārpuses veidot savu gribu un noteikt pašai to, kādā veidā tiek organizāte valsts. Tas paredz, ka tauta ir visas valsts varas un leģitimitātes avots, un tautas suverenitātes principa īstenošana nodrošina pastāvošās valsts iekārtas leģitimitāciju. Savukārt valsts ir tikai veidojums, ar kuras palīdzību tauta pārvalda pati sevi, un tātad suverēnās valsts varas nesējam – tautai – ir jaspēj ietekmēt lēmumu pieņemšanu valstī. Tātad tautai ir jābūt iespējai ietekmēt normatīvos aktus jeb sabiedrības vispārējo politisko programmu. Ja sabiedrībai nav iespējams ietekmēt ārējo normatīvo aktu izdošanu, tad tā vairs nav demokrātiska sabiedrība. Par tautas suverenitātes principu plašāk sk.: Pleps J. Pastars E. Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 64.-68.lpp.; Vildbergs Hanss J. Messeršmits K. Niedre L. Pilsonis tiesiskā valstī. Rīga: Latvijas Universitāte, 2004, 130.lpp.; Autoru kolektīvs. Satversmes 1.panta komentāri. Grām.: Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I. nodaļa. Vispārīgie noteikumi. Rīga: LV, 2014, 179. .lpp.Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Atzinums par iespējamo ministra noteikumu satversmību. Grāmata: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008-2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 6., 8. un 10. punkts

[28] Konstitucionālo tradīciju veido konstitucionālās paražas, tiesību zinātnieku valdošais viedoklis un atsevišķas ceremoniālas konstitucionālo institūciju darbības, sk.: Latvieši un Latvija. III sējums “Atjaunotā Latvijas valsts”. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013, 117. lpp.

[29] Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Atzinums par iespējamo ministra noteikumu satversmību. Grāmata: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008-2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 40. un 45.punkts

[30] Pašvaldības ir arī demokrātiski leģitimētas, jo tāpat kā Saeimas deputātus, arī pašvaldības deputātus ievēlē demokrātisku vēlēšanu ceļā. Par to plašāk sk.: Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 3. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-326/2008, 8.punkts. Pieejams. www.at.gov.lv [aplūkots 05.04.2015]

[31] Ikvienai personai un institūcijai, kas realizē valsts varu, ir jāietilpst demokrātiskās leģitimitācijas ķēdē. Citādi konkrētā persona vai institūcija nedarbojas pec tautas pilnvarojuma un tiek pārkāpts tautas suverenitātes princips.

[32] Demokrātiska valsts iekārta nozīmē to, ka pastāv tāds valsts pārvaldes mehānisms, kas nodrošina, lai tauta kā suverēns var brīvi izteikt savu gribu un šī griba tiek attiecināta uz valsts darbību, proti, lai valsts darbojas atbilstoši formālajā procedūrā noteiktai tautas gribai. Līdz ar to demokrātijas jēga ir nodrošināt tautas pašpārvaldi ar demokrātiskās leģitimācijas ķēdes palīdzību. Par to plašāk sk.: Pleps J. Pastars E. Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 93.lpp.

[33] Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Atzinums par iespējamo ministra noteikumu satversmību. Grāmata: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008-2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 7.punkts; Autoru kolektīvs. Satversmes 1.panta komentāri. Grām.: Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I. nodaļa. Vispārīgie noteikumi. Rīga: LV, 2014, 179.-181.lpp.

[34] Autoru kolektīvs. Satversmes 1.panta komentāri. Grām.: Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I. nodaļa. Vispārīgie noteikumi. Rīga: LV, 2014, 179.-181.lpp.

[35] Turpat 179.-181.lpp.

[36] Par to, ka funkcionālā leģitimāte aptver visus Satversmē noteiktos konstituconālos orgānus, kā arī par personālo leģitimitāti plašāk sk.: Autoru kolektīvs. Satversmes 1.panta komentāri. Grām.: Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I. nodaļa. Vispārīgie noteikumi. Rīga: LV, 2014, 179.-181.lpp.; Pastāv arī viedoklis, ka pašreizējā procedūra Saeimā, kādā apstiprina tiesnešus pēc būtības neatbilst demokrātiskās leģitimācijas jēgai, jo ir tikai demokrātiska pseidoleģitimācija. Par to plašāk sk.: Gatis Litvins. Tiesu vara ir vislabāk organizētais varas atzars. Jurista Vārds, 02.08.2011., Nr. 31 (678), 1.-5.lpp.

[37] Saturiskā leģitimācija nozīmē, ka valsts varas darbības saturam jābūt ietvertam vēlēšanās vai tautas nobalsošanā paustajā gribā, kas attiecībā uz tiesu varu nozīmē pakļautību spēkā esošām tiesību normām. Par to plašāk sk.: Autoru kolektīvs. Satversmes 1.panta komentāri. Grām.: Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I. nodaļa. Vispārīgie noteikumi. Rīga: LV, 2014, 179.-181.lpp.

[38] Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra spriedums lietā Nr. 2005-03-0306, 10. punkts. Latvijas Vēstnesis, 25.11.2005, Nr. 189 (3347)

[39] Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra spriedums lietā Nr. 2007-04-03, 15. punkts. Latvijas Vēstnesis, 12.10.2007, Nr. 165 (3741)

[40] Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra spriedums lietā Nr. 2005-03-0306, 10. punkts. Latvijas Vēstnesis, 25.11.2005, Nr. 189 (3347)

[41] Satversmes tiesas 2011.gada 11.janvāra spriedums lietā Nr. 2010-40-03, 10.4.punkts. Latvijas Vēstnesis, 13.01.2011, Nr. 7 (4405)

[42] Pleps J. Pastars E. Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 238.-245.lpp.

[43] Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa spriedums lietā Nr. 2000-07-0409, secinājumu daļas 5.punkts. Latvijas Vēstnesis, 04.04.2001, Nr. 54 (2441); Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra spriedums lietā Nr. 2006-05-01, 10.4. punkts. Latvijas Vēstnesis, 24.10.2006, Nr. 169 (3537); Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra spriedums lietā Nr. 2007-04-03, 14. punkts. Latvijas Vēstnesis, 12.10.2007, Nr. 165 (3741)

[44] Piemēram, vārdam “kārtība” pēc būtības ir procesuāls raksturs. Tomēr ne vienmēr tas nozīmē, ka zem tā neslēpjas arī likumdevēja pilnvarojums izdot materiālās tiesību normas. Kā atzinusi Satversmes tiesa, tad ar pilnvarojumu nav atzīstama viena lakoniska tiesību norma, bet arī pats likuma mērķis un būtība. Proti, likumdevēja pilnvarojums ir jāskata kopā ar to, ko likumdevējs ir vēlējies sasniegt ar attiecīgo likumu, kurā ietverts pilnvarojums – kādus priekšrakstus likumdevējs ir uzdevis detalizēt vai ar kādiem priekšrakstiem attiecīgo likumu papildināt. Par to plašāk, sk.: Satversmes tiesas 2011.gada 11.janvāra spriedums lietā Nr. 2010-40-03, 10.4.punkts. Latvijas Vēstnesis, 13.01.2011, Nr. 7 (4405); Satversmes tiesas 2007.gada 9.oktobra spriedums lietā Nr. 2007-04-03, 20.punkts. Latvijas Vēstnesis, 12.10.2007, Nr. 165 (3741)

[45] Satversmes tiesas 2011.gada 11.janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03, 10.4.punkts. Latvijas Vēstnesis, 13.01.2011, Nr. 7 (4405)

[46] Satversmes tiesas 2007.gada 9.oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03, 16.punkts. Latvijas Vēstnesis, 12.10.2007, Nr. 165 (3741)

[47] Satversmes tiesas 2005.gada 21.novembra spriedums lietā Nr. 2005-03-0306, 9.punkts. Latvijas Vēstnesis, 25.11.2005, Nr.189 (3347); Satversmes tiesas 2011.gada 11.janvāra spriedums lietā Nr. 2010-40-03, 10.4.punkts. Latvijas Vēstnesis, 13.01.2011, Nr.7 (4405); Satversmes tiesas 2007.gada 9.oktobra spriedums lietā Nr. 2007-04-03, 19. punkts. Latvijas Vēstnesis, 12.10.2007, Nr. 165 (3741); Satversmes tiesas 2001.gada 3.aprīļa spriedums lietā Nr. 2000-07-0409. Latvijas Vēstnesis, 04.04.2001, Nr. 54 (2441)

[48] Latvijas Republikas Satversme: Konstitūcija, 64.pants. Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993, Nr.43

[49] Līdz šim nav šaubu, ka Satversme klusuciešot atzīst Ministru kabineta un pašvaldību tiesības izdot ārējus normatīvos aktus. Jēdziens “Satversme klusuciešot” nozīmē, ka tas izriet no Satversmes sistēmas kā tādas, kad Satversmē tās formālajā izpratnē expressis verbis šādas tiesības neparedz.

[50] Par to, ka konstitucionālu tradīciju nevar iedibināt, bet vienīgi konstatēt un apstiprināt post factum, sk.: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Atzinums par iespējamo ministra noteikumu satversmību. Grāmata: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008-2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 42.punkts.

[51] Satversmes tiesas likums stājās spēkā 1996. gada 28. jūnijā.

[52] Vildbergs Hanss J. Messeršmits K. Niedre L. Pilsonis tiesiskā valstī. Rīga: Latvijas Universitāte, 2004, 101.lpp.

[53] Statkus S. Amoliņa D. Piezīmes par Satversmes lasīšanu Satversmes tiesā. Jurista vārds, 03.07.2012, Nr. 27 (726); Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Atzinums par iespējamo ministra noteikumu satversmību. Grāmata: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008-2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 30.punkts; Satversmes tiesas 2005.gada 21.novembra spriedums lietā Nr. 2005-03-0306, 7. punkts. Latvijas Vēstnesis, 25.11.2005, Nr. 189 (3347); Satversmes tiesas 2009.gada 21.decembra spriedums lietā Nr. 2009-43-01, 30.1. punkts. Latvijas Vēstnesis, 22.12.2009, Nr. 201 (4187); Satversmes tiesas 2010.gada 20.decembra spriedums lietā Nr. 2010-44-01, 11. punkts. Latvijas Vēstnesis, 22.12.2010, Nr.202 (4394)

[54] Vildbergs Hanss J. Messeršmits K. Niedre L. Pilsonis tiesiskā valstī. Rīga: Latvijas Universitāte, 2004, 88.lpp.

[55] Turpat 88.lpp.

[56] Langenbuhere K. Tiesnešu tiesību attīstība un iztulkošana: Metodoloģisks pētījums par tiesnešu tiesību tālākveidošanu vācu civiltiesībās. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 46.lpp.

[57] Satversmes tiesas 2011.gada 11.janvāra spriedums lietā Nr. 2010-40-03, 10.4.punkts. Latvijas Vēstnesis, 13.01.2011, Nr. 7 (4405)

[58] Satversmes tiesas 2011.gada 11.janvāra spriedums lietā Nr. 2010-40-03, 9.-10.4.punkts. Latvijas Vēstnesis, 13.01.2011, Nr. 7 (4405)

[59] Sniedzīte G. Tiesnešu tiesību jēdziens, evolūcija un nozīme Latvijas tiesību avotu doktrīnā: Promocijas darbs. Latvijas Universitāte, 2011, 204.lpp, atsaucoties uz Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas lietu: BVerfGe 40, 237. Nav publicēts. Pieejams Latvijas Universitātes Bibliotēkā Raiņa bulvārī.

[60] Bulgarian Constitutional Court Act. Available: www.codices.coe.int; Minētajā aktā ir noteikta konstitucionālās tiesas kompetence un ieskicētas svarīgākās ar lietu izskatīšanu saistītās procesuālās lietas.

[61] Hungarian Constitutional Court Act, Section 70 (1). Available: www.codices.coe.int

[62] Korean Republic Act on the Constitutional court of Korea, Article 10. Available: www.codices.coe.int

[63] Lichtenstein Constitutional Court Law, Article 14. Available: www.codices.coe.int

[64] Montenegro Constitutional Court Act, Article 5. Available: www.codices.coe.int

[65] Turkish Code on establishment and Rules of Procedures of the Constitutional Court, Article 49 (8).

[66] Tas padarītu skaidrāku Satversmes tiesas reglamenta vietu saistībā ar lietu izskatīšanas procesuālās kārtības regulēšanu. Proti, to, ka Satversmes tiesas likums satur būtiskas procesuālās tiesību normas, bet Satversmes tiesas reglaments – nebūtiskas, likumu detalizējošas tiesību normas.

[67] Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija spriedums lietā Nr. 2004-018-0106, 7.punkts. Latvijas Vēstnesis, 17.05.2005, Nr. 77 (3235)

[68] Turpat 7.punkts

[69] Galvenie elementi labas likumdošanas principam: 1) caurskatāmība, pamatotība; 2) jāiesaista ieinteresētās puses; 3) jāskaidro iemesli, kādēļ pieņemti svarīgi ārējie normatīvie akti. Labas likumdošanas princips tiek saistīts ar likumdevēju, tomēr, ja reiz tas ir jāievēro likumdevējam, tad a fortiori to ir pienākums ievērot arī subjektam, kas izdot ārējus normatīvos aktus pilnvarojuma kārtībā. Par labas likumdošanas principu plašāk sk.: Pleps J. The principle of good legislation. Book: The quality of legal acts and importance in contemporary legal space, Riga: University of Latvia, 2012, page 16.-27; Iveta Kažoka. Laba pārvaldība. Igauņi rullē, 13.12.2007. Pieejams: www.providus.lv;

[70] Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija spriedums lietā Nr. 2004-018-0106, 7.punkts. Latvijas Vēstnesis, 17.05.2005, Nr. 77 (3235)

[71] Diskusijas var pastāvēt par Satversmes tiesas reglamenta juridisko dabu, bet autora ieskatā vienotam viedoklim noteikti ir jāpastāv attiecībā uz to, ka Satversme tiesas reglaments satur privātpersonām saistošas procesuālās tiesību normas, un tā iemesla dēļ tam būtu jābūt publicētam.

[72] Piemēram, Dienvidkorejas, Lihtenšteinas un Montenegro piemēram. Par to plašāk skatīt šā raksta 3.3. nodaļu „Konstitucionālas tradīcijas esamība”

[73] Pleps J. Pastars E. Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 155.-156.lpp.

[74] Vildbergs Hanss J. Messeršmits K. Niedre L. Pilsonis tiesiskā valstī. Rīga: Latvijas Universitāte, 2004, 104.lpp.

[75] Pleps J. Pastars E. Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 153.-172.lpp.

[76] Satversmes tiesas 2011.gada 11.janvāra spriedums lietā Nr. 2010-40-03, 10.2.punkts. Latvijas Vēstnesis, 13.01.2011, Nr. 7 (4405)

[77] Sniedzīte G. Tiesnešu tiesību jēdziens, evolūcija un nozīme Latvijas tiesību avotu doktrīnā: Promocijas darbs. Latvijas Universitāte, 2011, 209.lpp. Nav publicēts. Pieejams Latvijas Universitātes Bibliotēkā Raiņa bulvārī

[78] Satversmes tiesas 2011.gada 11.janvāra spriedums lietā Nr. 2010-40-03, 10.3.punkts. Latvijas Vēstnesis, 13.01.2011, Nr. 7 (4405)

[79] Satversmes tiesa savā praksē ir skaidrojusi, ka varas dalīšanas princips demokrātiskā valstī izpaužas kā trīs valsts varu līdzsvarojošs un savstarpēji kontrolējošs mehāmisms. Par to plašāk sk.: Satversmes tiesas 2000.gada 24.marta spriedums lietā Nr. 04-07 (99), secinājumu daļas 3.punkts. Latvijas Vēstnesis, 29.03.2000, Nr.113/114 (2024/2025)

[80] Latvijas Republikas 7. Saeimas 2000. gada 13. Septembra Juridiskās komisijas sēdes protokols Nr. 166. Pieejams Saeimas arhīvā.

[81] Sniedzīte G. Tiesnešu tiesības. Jēdziens un nozīme Latvijas tiesību doktrīnā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013, 161.-170.lpp; Pleps J. Satversmes tiesas nolēmumu ietekme uz likumdošanas procesu. Jurista Vārds, 10.02.2015., Nr. 06 (858), 14.-18.lpp.

[82] Pleps J. Satversmes tiesas nolēmumu ietekme uz likumdošanas procesu. Jurista Vārds, 10.02.2015., Nr. 06 (858), 14.-18.lpp.; Minētajā rakstā ir noteikts, ka vispārsaistoša Satversmes tiesas veiktā interpretācija ierobežo likumdevēja rīcības brīvību, un tādējādi ierobežo Satversmes 64.pantā noteikto kompetenci, kā iemesla dēļ šādai vispārsaistošai interpretācjai ir jābūt satversmīgam attaisnojumam.

[83] Ir, protams, izņēmumi, jo arī tiesu neatkarības princips nav pašmērķis, bet tikai līdzeklis, lai varētu tikt nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu. Piemēram, likumdevēja rīcībā ir likums, kuram ir jāpakļaujas arī tiesu varai, ja vien nav acīmredzami netaisnīgs.

[84] Satversmes tiesas 2013.gada 10.maija spriedums lietā Nr. 2012-16-01, 29.2. punkts. Latvijas Vēstnesis, 13.05.2013., Nr. 90 (4896)

[85] Jautrīte Briede. Satversmes 1.panta komentārs. Grām.: Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013, 57.lpp.

[86] Turpat 59.lpp.

[87] Par tiesnešu tiesību normu parlamentāro kontroli plašāk sk.: Sniedzīte G. Tiesnešu tiesību jēdziens, evolūcija un nozīme Latvijas tiesību avotu doktrīnā: Promocijas darbs. Latvijas Universitāte, 2011, 210.lpp. Nav publicēts. Pieejams Latvijas Universitātes Bibliotēkā Raiņa bulvārī.

[88] Satversmes tiesas 2002.gada 26.novembra spriedums lietā Nr. 2002-09-01, secinājumu daļas 1.punkts. Latvijas Vēstnesis, 27.11.2002., Nr. 173 (2748)

[89] Slovenian Constitutional Court Act, Article 6 (2). Available: www.codices.coe.int

[90] Slovakian Law on the organization of the Constitutional Court of the Slovak Republic, on the proceedings before the Constitutional Court and the status of its judges, Article 79. Available: www.codices.coe.int

[91] Par to, ka šādas tiesības tiek atzītas arī Ungārijā, Dienvidkorejā, Lihtenšteinā, Bulgārijā, Montenegro un Turcijā skatīt šā raksta 3.3. nodaļu „Konstitucionālas tradīcijas esamība”

[92] Horvātijas konstitucionālās tiesas 1995.gada 16.maija nolēmma Nr.1995-2-011 īss kopsavilkums. Pieejams: www.codices.coe.int; Minētajā lietā lūdza izvērtēt tiesas pieņemto un lietu izskatīšanu regulējošo tiesību normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

[93] Sniedzīte G. Tiesnešu tiesību jēdziens, evolūcija un nozīme Latvijas tiesību avotu doktrīnā: Promocijas darbs. Latvijas Universitāte, 2011, 204.lpp, atsaucoties uz Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas lietu: BVerfGe 40, 237. Nav publicēts. Pieejams Latvijas Universitātes Bibliotēkā Raiņa bulvārī.

[94] Satversmes tiesas likums, kopš 2005.gada attiecībā uz lietu izskatīšanas procesuālo kārtību ir grozīts tikai trīs reizes, un visos gadījumos visi grozījumi ir bijuši nelieli un nebūtiski. Par šiem grozījumiem, sk.: 2008.gada 6.marta grozījumi Satversmes tiesas likumā. Latvijas Vēstnesis, 13.03.2008., Nr. 41(3825); 2009.gada 10.decembra grozījumi Satversmes tiesas likumā. Latvijas Vēstnesis, 30.12.2009., Nr. 205 (4191); 2011.gada 19.maija grozījumi Satversmes tiesas likumā. Latvijas Vēstnesis, 01.06.2011., Nr. 85 (4483); Salīdzinājumā Civilprocesa likums kopš 2005.gada ir ticis grozīts 40 reizes, savukārt Kriminālprocesa likums – 26 reizes. Turklāt grozījumi ir bijuši arī ļoti apjomīgi.

[95] Tiesu iekārtas likumi. Tieslietu ministrijas kodifikācijas nodaļas 1924. gada izdevums, 18.-19.lpp. Rīga: Valsts tipogrāfija, 1924.; Bija divu veidu tiesu iestāžu kārtības ruļļi – vispārējie un speciāli. Vispārējais bija attiecināts uz visām tiesām, savukārt speciālais – uz katru atsevišķu tiesu, un tas nevarēja nonākt pretrunā ar likumu vai vispārējo kārtības rulli. Tāpēc pēc būtības vispārējais un speciālais kārtības rullis detalizēja likumā noteikto kārtību, nosakot „darbvedību sīkumus”.