2014.gada 23.novembrī Latvijas Universitāte publicēja interviju ar mani. Tajā es atbildu uz vairākiem jautājumiem par savu dzīvi, atpūtu un jurista profesijas izvēli.

322x385__Priekulis_Janis_Borenius_2014_mazs

Jauns, ambiciozs un gatavs cīnīties par godīgumu it visur – tāds ir jurists Jānis Priekulis. Viņaprāt, tiesību zinātnes ir instruments, ar ko iespējams būt taisnīgam un ieviest taisnīgumu. Pats šo profesiju izvēlējies pēc negadījuma, kad nācies aizstāvēt sevi un radusies sajūta, ka tiek apkrāpts.

Kāpēc tieši tiesību zinātne ne, piemēram, sporta skolotājs vai ugunsdzēsējs?
Bija tāds liels notikums manā dzīvē, kas arī ietekmēja šo izvēli. Man bija 18 gadi, kad cietu avārijā ar motociklu. Pēc avārijas visas lietas kārtoju pats un redzēju, kā cilvēki mani vienkārši „apčakarē”. Negribēju, lai tas tā turpmāk notiek ne ar mani, ne manu ģimeni vai citiem cilvēkiem, tāpēc izvēlējos kļūt par juristu.

Ja man uzdotu šo jautājumu pirms trīs gadiem, noteikti atbildi balstītu tikai uz to notikumu, bet tagad, cik saprotu, tiesību zinātne lielā mērā ir saistīta ar taisnīgumu. Ņemot vērā, ka es pēc dabas vienmēr esmu gribējis būt taisnīgs un ievest taisnīgumu, tad šī profesija ir iespēja to izdarīt.

Zinu, ka esi ļoti mērķtiecīgs un centīgs. Kāda ir tava motivācija tik enerģiski nodoties šai profesijai?
Dzīvoju pēc principa – kāpēc jābūt viduvējībai, ja esi izvēlējies kaut ko darīt? Man ir mērķtiecība to sasniegt. Neredzu nepieciešamību būt viduvējībai. Arvien tiecos būt labākais, protams, tas nesanāk. Vienmēr ir kāds labāks par tevi, bet tu vismaz tiecies tāds būt. Runājot par savu jomu, redzu pat advokātus, kas daudz ko nesaprot no pamatlietām. Es nesaprotu, kuram cilvēkam ir nepieciešams tāds advokāts. Jo advokātu un klientu attiecības balstās uz uzticību. Bet, ja neko nezini un esi viduvējība, tad nebūsi nekad ne labs jurists, ne advokāts. Un tas ir jebkurā lietā. Ja kaut ko dari, tev jāiet līdz galam. Tā arī ir tā lielākā motivācija.

Vai visās lietās centies būs kas vairāk par viduvējību?
Varbūt ne visās lietās. Kūku es necenšos uzcept labi, kaut gan, nē, cenšos, bet nekad nebūšu labākais.(smejas) Piemēram, sports, ar kuru ļoti bieži nodarbojies bērnībā. Domāju, ka kļūšu par sportistu. Arī vienmēr centos izdarīt vairāk nekā citi, lai kļūtu labāks par pārējiem. Centos būt labākais.

Tu vari sadzīvot ar domu, ka ir arī lietas, kas nesanāk?
Nemāku adīt, bet man nav nepieciešamība to darīt. Neteiktu, ka tas ir slikti, jo ļoti labi, ka kāds māk adīt un kāds to dara. Man prieks par to. Bet es to nemāku. Ja man nav nepieciešamība to darīt, tad varu sadzīvot ar to.

Pastāsti par savām publikācijām.
Ir divas publikācijas žurnālā „Jurista Vārds”, viena vēl tikai būs interneta žurnālā www.ifinanses.lv, kur tēma saucas – Trīs tiesu instanču sistēmas modelis Latvijā. Tās ir trīs tiesu instances Latvijā – pirmā rajona tiesa, otrā apgabaltiesa un trešā augstākā tiesa. Šobrīd Latvijā ir tā, ka ir rajona tiesa un ir apgabaltiesa, kas var būt gan pirmā, gan otrā. Bet būs rajona tiesa vienmēr pirmā, apgabaltiesa otrā un augstākā tiesa trešā. Par to arī publikācijā – kādi būs gaidāmie notikumi. Šī gan bija visvieglākā publikācija.

Tu pats izdomā, ka gribi kaut ko uzrakstīt?
Tās top pēc manas iniciatīvas. Pirmā bija saistīta ar bakalaura darbu, kuru aizstāvēju. Saņēmu vērtējumu desmit, tāpēc gribēju uzrakstīt publikāciju. Arī pasniedzējs mudināja, jo viņam noderēšot.(smaida) Vasarā konsultējos ar pasniedzēju un pusotra mēneša laikā no bakalaura darba biju „izvilcis” galveno esenci rakstam.

Otrā arī bija mana ideja. Bija lidmašīnas notriekšanas gadījums. Iedomājos, ka varbūt jāuzraksta raksts par to, likās baigi interesantā tēma tieši no starptautisko tiesību viedokļa. Sazvanīju divus kursabiedrus un tā aizgāja otra puse vasaras. (smejas)

Tev nākas iejusties arī žurnālista ādā.
Atkarībā kāda mērķauditorija, lai gan, nezinu definīciju žurnālistikai, bet ja tā saistās ar rakstu rakstīšanu, tad droši vien, ka – jā.

Par ko bija izcili novērtētais bakalaura darbs?
Ir morālais kaitējums fiziskām personām. Vienkāršā valodā runājot, bet nepareizā juridiskajā valodā runājot, ir arī morālais kaitējums juridiskām personām. K;adai biedrībai, uzņēmumam vai sabiedrībai. Latvijā tas vispār nav pētīts un netiek praktizēts, tāpēc par to rakstīju bakalaura darbu.

Sociālajos tīklos brīvi izsaki viedokli par tematiem, kas tevi uzrunā un interesē. Tevi nebaida cilvēku nievājošie komentāri un negācijas?
Lielākoties – nē, kāpēc lai no kaut kā baidītos. Parasti internetā tie komentāri, piemēram, delfos vai tvnetā ir vienkārši šausmīgi. Tas droši vien tāpēc, ka tie ir anonīmi un nevar uzzināt, kas tie par cilvēkiem. Man nav bail no argumentiem, kuri nav pamatoti, piemēram, „tu man nepatīc”, „tu neko nezini”. Tad kāpēc gan, lai man nebūtu taisnība? Uzskatu, ka nav jāņem vērā cilvēki, kuri nepamato savu viedokli un tādus cilvēku nesaprotu.

Kā ir ar draugu viedokli?
Ar draugiem, kaut vai rakstot rakstu, mums bija dažādi viedokļi. Neaizgāja tas bļaušanā, bet dedzīgi tika argumentēts, kāpēc tā un kāpēc šitā, kamēr pie kaut kāda kompromisa nonācām. Ikvienam ir tiesības uz savu viedokli, un viņš to var izteikt, tiklīdz tas neaizskar manas tiesības. (smejas)

Kādi ir temati, kas tevi visvairāk uzrunā?
Tās ir pamattiesības jeb cilvēktiesības. Tā man ir vistuvākā un interesantākā tematika, jo uzskatu, ka no pamattiesībām rodas visas pārējās tiesības. Tāpēc tā ir visinteresantākā tiesību nozare, kas vispār, manuprāt, ir. Ir dabas tiesisko doktrīnu piekritēji un ir pozitīvisko doktrīnu piekritēji. Pozitīvisti uzskata, ka, tā kā ir rakstīts, tā ir, bet dabas tiesisko doktrīnu piekritēji uzskata, ka līdzās tam, kā ir rakstīts, ir kaut kas nerakstīts, kaut kas sabiedrībā pastāvošs. To lielā mērā arī var sasaistīt ar cilvēktiesībām un mainīt visu tiesību uzskatu.

Ja runā nesaistīti ar profesiju, lieta, kas mani „uzkurina” visvairāk ir mana ģimene. Ja kāds sliktu saka par manu ģimeni, tad es ļoti „sacepos”.

Ko tu domā par politiku? Kā nekā tavs tētis arī šogad piedalījās Saeimas vēlēšanās.
Tiesības lielā mērā arī ir saistītas ar politiku, jo valstī ļoti daudzās jomās ir rīcības brīvība un var izvēlēties ko darīt, ko nē. Par politiku vairāk interesējos cik tas skar tiesības. Sāksim ar to, ka nezinu, ko nozīmē politika, ko tas jēdziens nozīmē, bet tā aptuveni nojaušu, kas tas ir. Īsti neinteresē, kā tie lēmumi politikā tiek pieņemti, kas tur ir aprunāts vai nozākāts. Lielākoties man politika nesaista, bet nevar to tā galīgi teikt, jo tiesības arī ir saistītas ar politiku.

Kā skaties uz to, ka tavs tētis iesaistās politikā?
Pats nekad droši vien neietu politikā, lai gan nekad nesaki nekad. Cilvēks, ko grib to dara. Nevaru neko teikt, vai viņš ir vai nav piemērots, jo manadzīves pieredze ir daudz mazāka, tāpēc, kā cilvēks ir izvēlējies, tā ir.

Kāds ir tavs dzīves lielākais uzstādītais mērķis?
Taisnīgums ikvienā lietā. To nevar tā sasniegt, tas tāds tālāks mērķis, bet ne tik tāls, ir kļūt par advokātu. Nokļūšana līdz tam ir ļoti sarežģīta, man vēl daudz jāmācās. Līdz trīsdesmit gadiem gribu kļūt par advokātu. (smejas)

Esi gatavs grūtībām, lai to sasniegtu?
Esmu tam gatavs. Daudzas lietas jau ir pieredzētas. Nav viegli savienot skolu ar darbu, privāto dzīvi un vēl kaut ko citu. Bet, cik redzu no darba kolēģiem, tas nav tas sarežģītākais. Tālāk būs vēl sarežģītāk.

Ko par tavu aizņemtību saka tuvinieki?
Ģimene atbalsta, vecāki jau saprot, ka bērnam jāaiziet savā dzīvē. Neesmu saņēmis pārmetumus, vienmēr tikai atbalstu. Arī brāļi atbalsta, saka, ka ar tādu darbu kādu ieguldu, daudz ko noteikti sasniegšu. Otrā pusīte dažreiz „rūc”, ka par ilgu darbā, bet tas jau normāli, es jau pats saprotu. Gribas gan mācīties, gan strādāt, gan arī privāto dzīvi baudīt. Savā ziņā vienmēr kaut kas cieš, ne viss tiek izdarīts ideāli.

Kā pavadi brīvo laiku?
Esmu kopā ar draudzeni un dodos uz trenažieru zālē, vairāk brīvā laika man nav. (smejas) Sports man ļoti patīk. Bērnībā spēlēju hokeju, vairākus gadus trenējos basketbolā un tagad eju uz trenažiera zāli. Pēdējā laikā gan mazāk sanāk, bet cenšos nevis pavirši to darīt, bet tam pieiet nopietni. Protams, ne jau Švarcenegera līmenī. Bez sportošanas nevaru iedomāties savu dzīvi, tas ir lielisks veids kā atiet no visa, atbrīvot savu domāšanu.

Ir kāds cilvēks, kam tu gribētu līdzināties?
Bērnībā es domāju, ka gribu līdzināties savam vecākajam brālim. Vienmēr jau ir vecāki, kas savā veidā ietekmē tavu dzīvi un tu gribi līdzināties viņiem. Ja runājam vispārīgi, tad droši vien būtu jārunā par kādu personību, kas ir saistīta ar tiesību zinātni. Nav konkrēts cilvēks, kam es gribētu līdzināties. Es redzu, ka cilvēks ir ļoti gudrs, viņam ir labas domas, kā izmainīt kaut ko, un viņš pats zina ļoti daudz,var palīdzēt citiem. Tāpēc vairāk redzu autoritātes no savu pasniedzēju vidus un darba. Piemēram, Lauris Liepa vai Edvīns Danovskis, kuram ir tikai 26 gadi, bet jau ir sasniedzis ļoti daudz un plaši skatās uz dzīvi. Katrs jau ir personība, un mēs varam pasmelties idejas, kā kaut ko uztver un darīt.

Ko tu teiktu cilvēkiem, kas vienmēr sūdzas par laika trūkumu?
Laiks nekad nevar pietrūkt, jo laiks ir relatīvs jēdziens. Jāizvēlas, ko ar to darīt. Ja gribi sēdēt un skatīties televizoru, tad būs laiks tam un nebūs laiks pārējam.