Šo sešu mēnešu laikā Krievija ir okupējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Krievijas iebrukuma laikā tika apšaudītas Ukrainas bruņoto spēku lidmašīnas un ieņemti tās kuģi un gaisa spēku bāzes. Drīz pēc tam Ukrainas austrumos parādās vietējie militārie grupējumi, kuri ieņem pilsētu pēc pilsētas un ar tām saistītās administrācijas ēkas. Pilsētu atbrīvošanā iesaistās ne tikai policija, bet arī Ukrainas bruņotie spēki. Vietējie grupējumi ir apbruņoti ar tādu militāro tehniku, ko fiziskai personai ikdienā nav iespējams iegādāties. Šobrīd Ukrainas austrumos ik dienu, notiekot sīvām sadursmēm starp Ukrainas bruņotajiem spēkiem un dažādiem militāriem grupējumiem, mirst cilvēki, tai skaitā civiliedzīvotāji. Ukrainas bruņotos spēkus apšauda arī personas no Krievijas teritorijas. Ukrainā notiekošā konflikta rezultātā tiek noslepkavoti un gūstā saņemti civiliedzīvotāji, notriektas Ukrainas bruņoto spēku lidmašīnas, iznīcinātas ēkas un notriekta pat civilās aviācijas lidmašīna. 2014. gada 17. jūlijā Ukrainas austrumos esošie militārie grupējumi notrieca “Malaysia Airlines” civilās aviācijas lidmašīnu, kā rezultātā bojā gāja 298 civiliedzīvotāji. Ar šo rakstu tiks turpināta jau 2014. gada 11. martā iesāktā diskusija un analizēts Ukrainā notiekošā konflikta raksturs no starptautisko humanitāro tiesību aspekta. Savukārt, ņemot vērā publiskajā telpā esošo informāciju, kas vairumā gadījumu norāda uz Ukrainas austrumos esošo militāro grupējumu saikni tieši ar Krieviju, tiks vērtēts, vai ir iespējams Krievijai piemērot valsts atbildību par vienu no smagākajiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem – civilās aviācijas lidmašīnas notriekšanu. Rakstā tiek aplūkoti notikumi, kas norisinājās līdz “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanai.

Par Ukrainu

Militārs konflikts starptautiskajās humanitārajās tiesībās

Vispārīgs apskats par militārā konflikta veidiem

Starptautiskajās humanitārajās tiesībās1 tiek izšķirti divi militārā konflikta veidi: nestarptautiska rakstura militārs konflikts un starptautiska rakstura militārs konflikts.2 Abi militārā konflikta veidi vienā valstī var norisināties arī vienlaicīgi.3 Kaut gan militārā konflikta jēdziens starptautiskajās humanitārajās tiesībās ir pazīstams vismaz kopš 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām4 (turpmāk – Ženēvas konvencijas), vēl aizvien nepastāv vispāratzīts starptautisks līgums, kurā tas būtu definēts.5

Militārā konflikta skaidrojums ir meklējams starptautisko paražu tiesību normās, kā arī tiesu nolēmumos un tiesību doktrīnā. Tiesību doktrīnā, izpētot valstu praksi un opinio iuris, pastāv uzskats, ka ir izveidojusies starptautiska paražu tiesību norma, kas nosaka minimāli nepieciešamos apstākļus, lai konfliktu varētu atzīt par militāru.6 Konflikts ir atzīstams par militāru, ja pastāv organizētas un militāri apbruņotas grupas, kas iesaistījušās vairāk vai mazāk, bet intensīvās sadursmēs.7 Iemesls šādu apstākļu nepieciešamībai ir vienkāršs – lai militārs konflikts netiktu jaukts ar atsevišķiem incidentiem, robežu sadursmēm, iekšējiem nemieriem vai saspīlējumiem kā, piemēram, sacelšanām (angliski: riot), atsevišķiem vardarbības aktiem, bandītismu, īslaicīgiem dumpjiem un atsevišķām teroristiskām darbībām.8 Līdz ar to pat bruņots uzbrukums, kas nav daļa no intensīvas un organizētas militāras sadursmes, pats par sevi nenozīmē militāra konflikta esamību.9

Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls Tadič lietā,10 kas tiek uzskatīta par autoritatīvu spriedumu konflikta rakstura un veida noteikšanā,11 nosakot militāra konflikta esamību, vērtēja konflikta intensitāti un iesaistīto dalībnieku organizētību.12 Tadič lietā sniegtais militārā konflikta jēdziens tiek izmantots un atbalstīts arī citu starptautisko tiesu (tribunālu) lietās.13 Tomēr nav izveidojušies universāli piemērojami kritēriji, kā noteikt, vai konflikts atzīstams par intensīvu un tajā iesaistītās puses ir organizētas.14 Tiesību doktrīnā ir atrodami ļoti dažādi kritēriji, kas izmantojami, nosakot, vai konflikts uzskatāms par intensīvu un vai tajā iesaistītās puses ir organizētas. Piemēram, nosakot konflikta intensitāti, tiek piedāvāts vērtēt: 1) iesaistīto personu skaitu; 2) ieroču veida un daudzuma izmantošanu; 3) sadursmju ilgumu un teritoriālo izplatību; 4) sadursmju daudzumu; 5) iznīcināto īpašumu skaitu; 6) iedzīvotāju pārvietošanos; 7) ANO Drošības padomes un citu subjektu iesaistīšanos uguns pārtraukšanai.15 Savukārt, nosakot konfliktā iesaistīto pušu organizētību, piedāvāts izvērtēt šādus kritērijus: 1) vadības struktūru un tās varas izmantošanu; 2) vai iesaistītās personas ir pakļautas attiecīgiem noteikumiem; 3) vai tiek organizēti militārie treniņi; 4) vai tiek organizēta ieroču piegāde un izdalīšana; 5) vai tiek iesaistītas jaunas personas; 6) vai pastāv atpūtas vietas un komunikācijas infrastruktūras.16

Organizētības apstākli (atšķirībā no intensitātes apstākļa) galvenokārt ir jāvērtē, nosakot, vai konflikts uzskatāms par nestarptautiska rakstura militāru konfliktu, un pat tādā gadījumā pārsvarā ir jāvērtē tikai vietējo militāro grupējumu (grupējuma) organizētība, jo valstis militāros konfliktos galvenokārt iesaista savus bruņotos spēkus, kas automātiski nozīmē organizētības kritērija izpildi.17 Raksta turpinājumā atsevišķi tiks apskatīts katrs no militārā konflikta veidiem.

Nestarptautiska rakstura militārs konflikts un tā veidi

Saskaņā ar Ženēvas konvenciju 3. pantu nestarptautiska rakstura militāri konflikti18 ir militāri konflikti, kas notiek vienas valsts teritorijas ietvaros.19 Atkarībā no konfliktā iesaistītajām pusēm tiek izšķirti divi militārā konflikta veidi. Vienā gadījumā nestarptautiska rakstura militāra konflikta dalībnieki ir organizēti un militāri apbruņoti grupējumi. Savukārt otrā gadījumā nestarptautiska rakstura militārs konflikts norisinās starp organizētiem un militāri bruņotiem grupējumiem (grupējumu) un valsti.20 Abos gadījumos, lai rastos nestarptautiska rakstura militārs konflikts, iesaistītajiem dalībniekiem, pirmkārt, ir jābūt organizētiem un militāri apbruņotiem. Otrkārt, tiem savā starpā ir jābūt iesaistītiem vairāk vai mazāk intensīvā sadursmē.21 Līdz ar to iekšēji nemieri vai saspīlējumi, kā, piemēram, sacelšanās vai atsevišķi vardarbības akti, paši par sevi nenozīmē nestarptautiska rakstura militāra konflikta esamību.22

Pat policijas vai bruņoto spēku iesaistīšanās pati par sevi nenorāda uz nestarptautiska rakstura militāra konflikta esamību.23

Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla Tadič lietā tika noteikts, ka nestarptautiska rakstura militārs konflikts eksistē ikvienā gadījumā, kad ir ieilgušas24 militāras sadursmes starp valsti un organizētiem, militāri apbruņotiem grupējumiem vai starp šādiem grupējumiem vienas valsts teritorijas ietvaros.25 Militāro sadursmju ieilgumu (angliski: protracted) nosaka, izvērtējot militāro sadursmju intensitāti un laiku.26 Praksē lielāka nozīme tiek piešķirta tieši militārā konflikta intensitātei, nevis tam, kādu laiku posmu tas ir norisinājies.27 Tomēr, jo ilgāku laiku konflikts ir norisinājies, jo mazāk intensīvs konflikts ir nepieciešams, lai tas tiktu atzīts par nestarptautiska rakstura militāru konfliktu.28

Nestarptautiska rakstura militāra konflikta noteikšanā intensitātes un organizētības kritērijs tika izmantots, piemēram, Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla 2008. gada lietā Boskoski & Tarculovski.29 Šajā lietā, nosakot konflikta intensitāti, tika vērtēti šādi kritēriji: 1) civiliedzīvotāju daudzums, kas bija spiesti atstāt konflikta zonu; 2) ieroču veidu izmantošana (smagie ieroči un cita smagā tehnika, piemēram, tanki); 3) pilsētu bloķēšana un to apšaude; 4) konfliktā iesaistīto personu daudzums; 5) okupētas teritorijas, pilsētas vai ciemi; 6) bruņoto spēku iesaistīšanās; 7) ceļu slēgšana; 8) uguns pārtraukšanas pavēles un līgumi, kā arī starptautisko organizāciju centieni panākt uguns pārtraukšanu.30 Savukārt, vērtējot konfliktā iesaistīto militāro grupējumu organizētību, tika vērtēti šādi kritēriji: 1) vadības struktūras esamība;31 2) militāro grupējumu spēja organizēti veikt savas darbības;32 3) loģistikas attīstība;33 4) militāro grupējumu disciplīna un spēja īstenot Ženēvas konvenciju 3. panta prasības;34 5) persona militārajā grupējumā, kas var izteikt vienotu tās viedokli.35

Arī Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla Miloševic lietā,36 nosakot, vai konflikts uzskatāms par nestarptautiska rakstura militāru konfliktu, tika izmantoti organizētības un intensitātes kritēriji.

Vērtējot konflikta intensitāti, var tikt ņemti vērā arī tādi faktori kā: 1) cik lielā valsts teritorijā ir izplatījies konflikts; 2) valsts bruņoto spēku iesaistīto personu daudzums; 3) izmantotie ieroči; 4) vai konflikts ir nonācis ANO Drošības padomes redzeslokā un vai ir pieņemtas kādas rezolūcijas; 5) sadursmju nopietnība; 6) vai laika gaitā sadursmes ir izplatījušās plašākā reģionā; 7) vai laika gaitā tika palielināts valsts bruņoto spēku skaits.37 Savukārt, nosakot iesaistīto militāro grupējumu organizētību, tika ņemts vērā, ka militāram grupējumam ir vienota vadības struktūra, noteikta darbības teritorija, kā arī spēja sagādāt transportu un piegādāt ieročus.38 Turklāt Miloševic lietā tika arī atzīts, ka militāriem grupējumiem nav jākontrolē kāda daļa no teritorijas, lai rastos nestarptautiska rakstura militārs konflikts.39 Arī Amerikas reģiona cilvēktiesību komisija, piemēram, lietā Abella pret Argentīnu, militāra konflikta noteikšanā ir izmantojusi intensitātes un organizētības kritērijus.40 Nestarptautiska rakstura militāra konflikta noteikšanas kritēriji ir minēti arī 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas “Par civilpersonu aizsardzību kara laikā” 3. panta komentāros.41

Starptautiska rakstura militārs konflikts un tā izpausmes

Starptautiska rakstura militāri42 konflikti to tradicionālajā izpratnē ir militāri konflikti, kas norisinās starp valstīm.43 Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls Tadič lietā skaidroja, ka starptautisks militārs konflikts eksistē gadījumos, kad valstis savā starpā pāriet pie organizētas un intensīvas militāra spēka lietošanas.44 Šāda pieeja, ka ne katra militāra sadursme, kas notiek starp valstīm, rada starptautiska rakstura militāru konfliktu, ir plaši atzīta gan valstu praksē un pastāv opinio iuris, gan tiesību doktrīnā un starptautisko tiesu un kara noziegumu tribunālu praksē.45 Līdz ar to nav pamatots uzskats, ka starptautiska rakstura militārs konflikts rodas ikvienā gadījumā, kad valsts bruņotie spēki ienāk citas valsts teritorijā bez attiecīgās valsts piekrišanas46 vai pat vienas kara lidmašīnas, kara kuģa iznīcināšanas vai robežu sadursmju gadījumā.47

Starptautiska rakstura militārs konflikts rodas ikvienā gadījumā līdz ar de facto intensīvu un organizētu militāru sadursmju esamību valstu starpā,48 un tā esamība nav atkarīga no valsts pieņemtas formālas deklarācijas par militāra konflikta uzsākšanu vai atzīšanu,49 kā arī apstākļa, kad valsts neatzīst citas valsts valdību vai neuzskata to par valsti.50 Valstu praksē un opinio iuris par starptautiska rakstura militāriem konfliktiem neatzīst atsevišķus incidentus (angliski: incidents) un robežu sadursmes (angliski: border clashes),51 ja vien konflikts nesasniedz tādu intensitāti, lai to atzītu par starptautiska rakstura militāru konfliktu. Intensitātes apstāklis pieprasa vairāk par minimālu militāro spēku apmaiņu vai nenozīmīgu robežu sadursmi valstu starpā.52 Īans Braunlijs (Ian Brownlie) pat uzskatīja, ka starptautiska rakstura militāra konflikta jēdziens nav attiecināms uz miermīlīgas okupācijas gadījumiem vai iebrukumiem, kad valstis neizrāda nekādu pretestību.53 Piemēram, lai gan Kolumbijas 2008. gada iebrukums Ekvadorā tika uzskatīts par spēka pielietošanas aizlieguma pārkāpumu, tas nesasniedza starptautiska rakstura militāra konflikta līmeni.54 Līdzīgi arī par parastu incidentu tika traktēts 1981. gada notikums, kad Amerikas Savienoto Valstu gaisa spēku iznīcinātājs iesaistījās militārās sadursmēs ar Lībijas gaisa spēku iznīcinātāju, to notriecot.55

Tādējādi, kaut gan bruņots uzbrukums valstij saskaņā ar ANO Statūtu 51. pantu rada tiesības uz pašaizsardzību, tas automātiski nenozīmē starptautiska rakstura militāra konflikta esamību. Militārs konflikts ir atzīstams par starptautiska rakstura militāru konfliktu, ja valstis savā starpā ir iesaistījušās intensīvās un organizētās militārās sadursmēs.

Nestarptautiski militāra konflikta eskalācija starptautiskā militārā konfliktā

Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls Tadič lietā skaidroja, ka nestarptautiska rakstura militārs konflikts var pārvērsties par starptautiska rakstura militāru konfliktu gadījumos, kad: a) cita valsts tieši iejaucas ar saviem bruņotajiem spēkiem; b) nestarptautiska rakstura militārā konfliktā iesaistītie grupējumi rīkojas citas valsts vārdā.56 Šī pieeja tika akceptēta, piemēram, arī Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla lietās Kordic un Cerkez,57 Blaskic,58 Aleksovski,59 Naletitic,60 Brdjanin,61 Starptautiskās krimināltiesas Lubanga lietā,62 ANO Starptautiskās tiesas lietā Kongo pret Uganda.63Tomēr gadījumos, kad nestarptautiska rakstura militārā konfliktā pret valsti cīnās vairāki militārie grupējumi un kad tikai viens no grupējumiem rīkojas citas valsts vārdā, līdzās starptautiskam konfliktam pastāv arī nestarptautiska rakstura militārs konflikts.64

No nestarptautiska rakstura militāra konflikta veida ir atkarīgs tas, kurā no pusēm valstij ir jānostājas, lai rastos starptautiska rakstura militārs konflikts. Ja nestarptautiska rakstura militārs konflikts norisinās starp valsti un organizētiem, militāri apbruņotiem grupējumiem (grupējumu), tad citai valstij (valstīm), lai rastos starptautiska rakstura militārs konflikts, vienā no Tadič lietā minētajiem veidiem ir jāiesaistās organizētu, militāru apbruņotu grupējumu (grupējuma) pusē.65 Savukārt, ja nestarptautiska rakstura militārs konflikts norisinās tikai starp organizētiem un militāriem apbruņotiem grupējumiem savā starpā, tad valstīm vienā no Tadič lietā minētajiem veidiem ir jānostājas to grupējumu pusē, kuru starpā notiek nestarptautiska rakstura militārs konflikts.66

Nestarptautiska rakstura militārā konfliktā iesaistīto grupējumu rīkošanos citas valsts vārdā var noteikt, izmantojot “vispārējās kontroles” testu (angliski: overall control test).67 ANO Starptautiskā tiesa 2007. gada Bosnijas Genocīda lietā noteica, ka vispārējās kontroles testu var piemērot līdz nepieciešamībai nestarptautiska rakstura militāru konfliktu atzīt par starptautiska rakstura militāru konfliktu (nav piemērojams valsts atbildības noteikšanai).68 Izmantojot vispārējās kontroles testu, militārā grupējuma apgādāšana ar militāro ekipējumu, finansiālā atbalsta sniegšana vai to apmācīšana nav pietiekama, lai nestarptautiska rakstura militāru konfliktu pārvērstu par starptautiska rakstura militāru konfliktu.69 Papildus šiem apstākļiem ir jākonstatē, ka valstij ir vispārīga loma militāro darbību organizēšanā vai koordinēšanā.70

Dažkārt tiesību doktrīnā šāda veida militārs konflikts71 tiek atsevišķi izdalīts no citiem militārā konflikta veidiem un tiek dēvēts par internacionalizētu militāru konfliktu (angliski: internationalized armed conflict)72vai pat par internacionalizētu nestarptautiska rakstura militāru konfliktu (angliski: internationalized non-international armed conflict).73 Tomēr nav pamata to atsevišķi izdalīt kā militārā konflikta veidu, jo tam ir piemērojami tie paši starptautiskie līgumi un tās pašas starptautiskās paražu tiesību normas, kas regulē starptautiska rakstura militāru konfliktu.74 Līdz ar to citas valsts iejaukšanās nestarptautiska rakstura militārā konfliktā vienā no Tadič lietā minētajiem veidiem pārveido to par starptautiska rakstura militāru konfliktu,75 nevis veido jaunu militārā konfikta veidu. Tas arī tika atzīts pašā Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla Tadič lietā.76

Kaut gan arī, ievērojot raksta mērķi un motivāciju, turpmāk rakstā tiks aplūkoti starptautiski tiesiskie aspekti valsts atbildības un humanitāro tiesību aspektā laika periodā līdz “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanai, šobrīd nav nekādu šaubu par starptautiska rakstura militāra konflikta esamību starp Krieviju un Ukrainu.

Ukrainas austrumos notiekošā militārā konflikta raksturs

Ukrainas austrumos pretī valsts bruņotajiem spēkiem cīnās Doņeckas tautas republikas un Luhanskas tautas republikas militārie grupējumi. Vairāki apstākļi norāda, ka Ukrainas austrumos notiekošais konflikts uz “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanas brīdi bija sasniedzis vismaz nestarptautiska rakstura militāra konflikta līmeni. Pirmkārt, aptuveni četrus mēnešus notika militāras sadursmes starp Ukrainas bruņotajiem spēkiem un militāriem grupējumiem. Otrkārt, militāro grupējumu rīcībā atradās smagā militārā tehnika (tanki, lielgabali, bruņumašīnas), kā arī tiem bija izveidota sava pārvaldes sistēma un ir vadonis. Treškārt, konflikts bija nonācis ANO Drošības padomes redzeslokā.

Ukrainas austrumos notiekošais konflikts varēja tikt uzskatīts par starptautiska rakstura militāru konfliktu starp Ukrainu un Krieviju, ja militārās sadursmēs bija iesaistīti Krievijas bruņotie spēki vai vismaz viens no militāriem grupējumiem rīkojās Krievijas vārdā.77

Kaut gan viedokļi par Krievijas bruņoto spēku darbību Ukrainas teritorijā līdz “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanai dalījās, publiskajā telpā parādījās pat tādas ziņas, ka Krievijas bruņotie spēki no Krievijas teritorijas regulāri apšaudīja Ukrainas bruņotos spēkus, ka Ukrainas bruņotie spēki notiekošajā konfliktā identificēja Krievijas bruņotajiem spēkiem piederošas personas un smago tehniku. Ja fakti par Krievijas bruņoto spēku tiešu iesaistīšanos tā brīža konfliktā ir patiesi, tad neapšaubāmi Ukrainas austrumos līdzās nestarptautiska rakstura militāram konfliktam notika arī starptautiska rakstura militārs konflikts, ja vien Krievijai nebija vispārējā vai striktā kontrole78 arī pār Doņeckas tautas republikas un Luhanskas tautas republikas militārajiem grupējumiem. Tādā gadījumā Ukrainas austrumos notiekošais konflikts bija uzskatāms arī par starptautiska rakstura militāru konfliktu starp Krieviju un Ukrainu. Tomēr, ja neizdotos pierādīt tiešu Krievijas bruņoto spēku iejaukšanos Ukrainas austrumos notiekošajā konfliktā, būtu jāizvērtē, vai Krievijai nebija striktā vai efektīvā kontrole pār Doņeckas un/vai Luhanskas tautas republiku.

ANO Drošības padomes sēdēs publiskajā telpā bija izskanējuši viedokļi un arī pašas valstis izteicās, ka Krievija apgādā vietējos militāros grupējumus ar militāro tehniku, sniedz finansiālu palīdzību, kā arī tos apmāca pirms došanās uz Ukrainu. Tomēr ar šo apstākļu konstatēšanu nav pietiekami, lai atzītu, ka Krievijai bija vispārējā vai striktā kontrole pār Doņeckas un Luhanskas tautas republikas militārajiem grupējumiem. Vispārējās kontroles tests pieprasa konstatēt, ka Krievijai bija vispārēja loma Doņeckas un Luhanskas tautas republikas militāro grupējumu darbību organizēšanā un koordinēšanā. Savukārt striktās kontroles konstatēšanai ir jānosaka, vai Doņeckas un Luhanskas tautas republikas militārie grupējumi bija pilnīgi atkarīgi no Krievijas, proti, vai tie būtu spējīgi veikt militārās operācijas bez Krievijas finansējuma, apgādāšanas ar militāro tehniku un apmācīšanas.

Pastāv pamatotas šaubas, vai vietējie militārie grupējumi varēja veikt savas militārās darbības bez Krievijas regulāra atbalsta. Līdz ar to, izvērtējot publiskajā telpā pieejamo informāciju, varētu šķist, ka vietējie militārie grupējumi atradās Krievijas striktā kontrolē un līdz ar to uzskatāmi par Krievijas de facto valsts orgāniem. Tomēr pat gadījumā, ja neizdotos pierādīt Krievijas striktās kontroles esamību, ir grūti izvirzīt argumentus par to, ka vietējie militārie grupējumi neatradās Krievijas vispārējā kontrolē.

Publiskajā telpā izskanēja arī viedokļi, ka Doņeckas un Luhanskas tautas republikas vadoņus, kuri vispārīgi vada militāro grupējumu darbību, attiecīgi šim mērķim ir iesūtījusi Krievija. Vadoņu atskaitīšanās un padomu vaicāšana Krievijai neapšaubāmi norāda uz savu interešu neesamību, radot iespaidu, ka tie ir tikai aģenti Krievijas interešu īstenošanai. Šie iepriekš minētie apstākļi norāda, ka vadoņi atsevišķi varētu tikt uzskatīti par de facto Krievijas orgāniem, un, ņemot vērā, ka tie vispārēji kontrolē attiecīgi Doņeckas un Luhanskas tautas republikas militāros grupējumus, tas rada pamatu uzskatam par starptautiska rakstura militāra konflikta esamību starp Ukrainu un Krieviju. Tomēr, pat ja neizdotos pierādīt, ka Doņeckas un Luhanskas tautas republikas vadoņi atradās Krievijas striktā kontrolē, nav pārliecinošu argumentu, kas noliegtu Krievijas vispārējo kontroli pār tiem (vadoņiem) un līdz ar to arī Doņeckas un Luhanskas tautas republikas militārajiem grupējumiem.

Tāpēc, ņemot vērā iepriekš minēto, Ukrainas austrumos notiekošais konflikts bija uzskatāms par starptautiska rakstura militāru konfliktu starp Krieviju un Ukrainu.

Valsts atbildība

Valsts atbildības priekšnoteikumi

Katrā tiesību sistēmā tiesiski saistošu pienākumu pārkāpums ir saistīts ar tiesisku atbildību. Šādā izpratnē starptautiskās tiesības neatšķiras no nacionālajām tiesībām. Valsts atbildības noteikumi norāda uz priekšnosacījumiem, kas izsauc valsts atbildību par starptautisko tiesību pārkāpumiem un sekām, kas no tās izriet.79 Valsts atbildība ir fundamentāls starptautisko tiesību princips, kas izriet no starptautisko tiesību sistēmas rakstura, valsts neatkarības doktrīnas un valsts vienlīdzības principa.80 Tomēr starptautiskajās publiskajās tiesībās nepastāv vispāratzīts starptautisks līgums, kurā būtu nostiprināti ar valsts atbildību saistītie jautājumi starptautisko tiesību pārkāpuma gadījumā. Līdz ar to starptautiskajās publiskajās tiesībās jautājumus par valsts atbildību regulē starptautiskās paražu tiesību normas. Par apjomīgāko starptautisko paražu tiesību normu kodifikāciju valsts atbildības jautājumos vēl aizvien ir uzskatāmi ANO Starptautiskās tiesību komisijas 2001. gadā pieņemtie Panti par valsts atbildību par starptautiski prettiesiskiem nodarījumiem (turpmāk – Valsts atbildības noteikumi).81 Lielākā daļa no valsts atbildības noteikumiem ir starptautisko paražu tiesību normas, un līdz ar to tie ir saistoši ikvienam starptautisko tiesību subjektam.82

Saskaņā ar Valsts atbildības noteikumu 1. pantu valstij ir pienākums atbildēt par ikvienu starptautiski prettiesisku nodarījumu, ko tā veikusi. Valsts pati par sevi nav spējīga rīkoties, jo ir korporatīvs subjekts, kas nespēj veikt tā funkcijas un rīcību, neiesaistot fiziskas personas vai citus starpniekus.83 Līdz ar to, lai fizisku personu vai citu starpnieku rīcība tiktu atzīta par valsts starptautiski prettiesisku nodarījumu, ir jākonstatē, ka attiecīgā rīcība ir bijusi darbība vai bezdarbība, kas, pirmkārt, veido valsts uzņemto starptautisko pienākumu pārkāpumu (objektīvais elements), un, otrkārt, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir attiecināma uz šo valsti (subjektīvais elements).84 Papildus šiem diviem priekšnosacījumiem ir jāpārbauda, vai nepastāv kāds no Valsts atbildības noteikumu pirmās daļas V nodaļā ietvertajiem nosacījumiem, uz kā pamata veiktā rīcība tomēr nebūtu uzskatāma par starptautisko pienākumu pārkāpumu.

Saskaņā ar Valsts atbildības noteikumu 12. pantu starptautisks pienākums ir pārkāpts, kad valsts rīcība tam neatbilst neatkarīgi no pienākuma veida vai rakstura. Valstij saistošs starptautiskais pienākums var būt ietverts gan starptautiskajā līgumā, gan starptautiskajā paražu tiesību normā. Līdz ar to, lai vērtētu iespējamo Krievijas atbildību par civilās aviācijas lidmašīnas notriekšanu, ir jānoskaidro, vai tai ir saistošas kādas starptautisko tiesību normas, kas aizliedz vērst militāru uzbrukumu pret civiliedzīvotājiem starptautiska rakstura militārā konfliktā.

Militāro operāciju veikšanu pret civiliedzīvotājiem un to padarīšanu par uzbrukuma (vardarbības aktu) objektu attiecīgi aizliedz Ženēvas konvenciju 1977. gada 8. jūnija papildu protokols, kas attiecas uz starptautiska rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību85 (turpmāk – Pirmais papildu protokols), kā arī 48. pants un 51. panta otrais punkts. Tomēr šī aizsardzība neattiecas uz tiem civiliedzīvotājiem, kas ņem aktīvu dalību militārā konfliktā.86 Par civiliedzīvotājiem ir uzskatāmas visas personas, kas nav valsts bruņoto spēku sastāvā87 vai kuras nepiedalās militārās sadursmēs.88 Šīs visas starptautiskās tiesību normas ir saistošas Krievijai,89 un par to pārkāpšanu iestājas valsts starptautiskā atbildība.90

“Malaysia Airlines” civilās aviācijas lidmašīnā atradās 298 civiliedzīvotāji, kuri neņēma aktīvu dalību militārā konflikta laikā. Tādējādi šīs lidmašīnas notriekšana jeb militāru operāciju veikšana pret civiliedzīvotājiem ir uzskatāma par rīcību, kas pārkāpj iepriekš minētajās normās ietvertos pienākumus.

Līdz ar to tiek izpildīts pirmais no valsts atbildības priekšnoteikumiem, un Krievija tiks atzīta par atbildīgu par “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanu, ja uz to ir attiecināma šī prettiesiskā darbība, ko ir veikušas militāras personas atbilstoši Valsts atbildības noteikumu pirmās daļas II nodaļai.

Valsts atbildība par “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanu un striktās kontroles tests, piedēvējot valsts atbildību

Saistībā ar “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanas faktu netiks aplūkotas visas Valsts atbildības noteikumu normas par darbības vai bezdarbības attiecināmību uz valsti, jo, ņemot vērā ar lidmašīnas notriekšanu saistītos faktus, ir iespējams noteikt šaurāku to gadījumu loku, kad valsts varētu būt atbildīga par starptautiski prettiesisko pārkāpumu. Konkrēti tiks aplūkots Valsts atbildības noteikumu 4. pants, kas attiecina uz valsti tās orgānu rīcību. Pēc tam tiks aplūkots 8. pants, kas attiecina uz valsti to personu (personu grupu) rīcību, kas faktiski veikta pēc valsts instrukcijām vai arī ir valsts vadīta, kontrolēta, veicot attiecīgo rīcību. Šādu kārtību, nosakot valsts atbildību, izmanto arī ANO Starptautiskā tiesa.91 Abi šie panti, tāpat kā lielākā daļa no Valsts atbildības noteikumu pantiem, ir uzskatāmi par starptautiskām paražu tiesību normām.92

Valsts atbildības noteikumu 4. pants nosaka, ka valsts orgāns ir jebkura persona vai veidojums, kam šāds statuss ir piešķirts nacionālajā tiesību sistēmā un kas īsteno likumdošanas, izpildu, tiesu vai jebkuras citas funkcijas neatkarīgi no tā, kādu vietu tas ieņem valsts struktūrā un vai tas ir valsts centrālās valdības vai reģionālas vienības orgāns. Respektīvi, valsts orgāns ir jebkura persona vai veidojums, kas ietilpst valsts organizācijā un rīkojas tās vārdā.93 Atbildība par valsts orgāna rīcību iestājas pat tad, ja tas rīkojas pretēji norādījumiem vai pārsniedz sev piešķirto pilnvaru robežas.94 Tā kā šādiem orgāniem to statuss ir piešķirts saskaņā ar nacionālajām tiesībām, tad tos sauc par de iure valsts orgāniem.95 Tādēļ, piemēram, ikvienas valsts bruņotie spēki ir uzskatāmi par de iure valsts orgānu.96 Tas ir nostiprināts arī Pirmā papildu protokola 91. pantā.97 Taču ANO Starptautiskā tiesa, piemērojot Valsts atbildības noteikumu 4. pantu, izdala ne tikai de iure, bet arī de facto valsts orgānus.98 ANO Starptautiskās tiesas praksē šī norma tika uzskatīta par starptautisku paražu tiesību normu pat pirms Valsts atbildības noteikumu tapšanas.99

De facto valsts orgāni ir tie, kuriem šāds statuss nav piešķirts nacionālajā tiesību sistēmā, bet kuri ir pilnīgi atkarīgi (angliski: complete dependance) no valsts.100 ANO Starptautiskās tiesas praksē, nosakot pilnīgu atkarību no kādas valsts, tiek izmantots striktās kontroles tests.101 Striktās kontroles tests pieprasa, pirmkārt, lai attiecīgajām personām (personu grupām) būtu pilnīga atkarība no kādas valsts visās to rīcības jomās. Otrkārt, valstij ir jāizmanto pilnīgas atkarības stāvoklim raksturīga kontroles pakāpe.102 Tas nozīmē, ka nepietiek vien ar to, ka personas ir pilnīgi atkarīgas no valsts, taču ir arī jākonstatē, ka valsts absolūti izmanto šo situāciju, ka personas ir pilnīgi atkarīgas no tās. Atkarība un kontrole ir kā divas puses vienai monētai.103 Striktās kontroles tests pirmo reizi tika izmantots ANO Starptautiskās tiesas lietā Nikaragva pret ASV,104 nosakot, vai vietējie militārie grupējumi, t.i, kontras (angliski: contras), var tikt pielīdzināti de facto valsts orgāniem. Šāds tests tika izmantots arī ANO Starptautiskās tiesas lietā Kongo pret Ugandu,105 nosakot, vai Kongo atbrīvošanas kustība bija uzskatāma par Ugandas de facto valsts orgānu. Kaut arī Uganda apmācīja un sniedza militāru palīdzību Kongo atbrīvošanas kustībai, šāda veida atkarība no valsts nebija pietiekama, lai šo kustību atzītu par de facto valsts orgānu.106

Striktās kontroles ietvaros pilnīgas atkarības stāvokli raksturo neatkarības trūkums un tas, ka attiecīgās personas (personu grupas) ir tikai kādas valsts aģents, ar kura starpniecību tā rīkojas.107 Līdz ar to izriet, ka pēc būtības šādam tiesību subjektam nav savas intereses, tas ir, subjekta rīcība atspoguļo tikai kādas valsts gribu. Pilnīgas atkarības stāvoklis nozīmē, ka bez attiecīgās valsts palīdzības subjekts nespēj veikt savas ieplānotās darbības.108 Tādējādi fakts, ka kāda valsts apgādā personas (personu grupas) ar ieročiem, apmāca tās vai sniedz vispārēju finansiālu palīdzību, pats par sevi nenozīmē pilnīgas atkarības stāvokli,109 ja ieplānotās darbības var tikt veiktas arī bez šāda veida palīdzības. Tā kā pilnīgas atkarības stāvoklim ir jāpastāv visās rīcības jomās, tad fakts, ka pilnīga kontrole pār vietējiem militārajiem grupējumiem pastāv tikai pašās svarīgākajās rīcības jomās, pats par sevi ir nepietiekams, lai tos atzītu par de facto valsts orgāniem.110 Turklāt strikta kontrole ir jākonstatē vispārēji, nevis pār konkrētu personu vai personu grupu rīcību.111

Pilnīgas atkarības stāvoklis bez tai raksturīgās kontroles izmantošanas nav pietiekams, lai personas vai personu grupas atzītu par de facto valsts orgāniem.112 Tādējādi nepietiek ar faktu, ka valstij ir potenciāls izmantot kontroli pār pilnīgas atkarības stāvoklī esošām personām vai personu grupām, bet ir jākonstatē, ka valsts izmanto augstas pakāpes kontroli pār šādām personām vai personu grupām.113 Augstas pakāpes kontrole ir pilnīgas stratēģijas un taktikas izveide,114 līdz ar ko pilnīgas atkarības stāvoklim raksturīga kontrole nenozīmē vienīgi padomdevēju nodrošināšanu stratēģijas un taktikas izveidei vai arī finansiālās palīdzības sniegšanu rīcību veikšanai.115 Tāpat nav pietiekami konstatēt tikai to, ka valsts koordinē personu vai personu grupas darbību un sadarbojas ar tām.116 Turklāt, lai personas vai personu grupas tiktu pielīdzinātas valsts orgāna statusam, ir jāpastāv neapšaubāmiem pierādījumiem, ka personām vai to veidojumiem nav nekādas neatkarības un ka tie atrodas pilnīgā valsts kontrolē.117

Lai Krievijai iestātos valsts atbildība, pamatojoties uz Valsts atbildības noteikumu 4. pantu, ir jāpierāda, ka militārie grupējumi Ukrainas austrumos, kuri notrieca “Malaysia Airlines” lidmašīnu, ir Krievijas de iure vai de facto valsts orgāni.

Pašsaprotami, ka viena valsts savus bruņoto spēku karavīrus acīmredzami neuzdotu par militāriem grupējumiem citā valstī, tādējādi šobrīd publiskajā telpā arī nav pieejama informācija, kura neapšaubāmi norādītu uz to, ka Ukrainā esošie militārie grupējumi būtu Krievijas de iure valsts orgāni. Publiskajā telpā izskan tikai spekulācijas, ka šie militārie grupējumi patiesībā esot nevis algotņi, bet gan apslēptas Krievijas bruņoto spēku karavīru vienības. Ja šādas spekulācijas ir patiesas un tiktu pierādīts, ka tieši šīs vienības ir notriekušas “Malaysia Airlines” lidmašīnu, tad Krievijai varētu tikt piemērota valsts atbildība par lidmašīnas notriekšanu, jo būs izpildījies otrs priekšnoteikums, lai personu (personu grupu) rīcība tiktu atzīta par valsts starptautiski prettiesisku nodarījumu.

Tāpat arī Krievija būtu atbildīga par “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanu, ja patiesa ir informācija, ka gaisa aizsardzības sistēmas, kuras atradās militāro grupējumu rīcībā un ar kurām tika notriekta lidmašīna, tika palaistas attālināti, to veicot Krievijas bruņotajiem spēkiem no tās teritorijas.

Gadījumā, ja netiek pierādīts, ka konkrētie militārie grupējumi ir Krievijas bruņoto spēku karavīru vienības (tātad – Krievijas de iure valsts orgāni), tad ir jāņem vērā striktās kontroles tests, lai noteiktu, vai militārie grupējumi nav Krievijas de facto valsts orgāni, kas pēc būtības ir pielīdzināmi de iure orgāniem. Lai noteiktu, ka militārie grupējumi ir Krievijas de facto valsts orgāni, ir jākonstatē, ka pastāv militāro grupējumu pilnīga atkarība no Krievijas visās to rīcības jomās un ka Krievija izmanto šim atkarības stāvoklim raksturīgu kontroles pakāpi. Tādējādi publiskajā telpā plaši paustais (turklāt par patiesu uzskatītais) viedoklis, ka Krievija militārajiem grupējumiem sniedz militāru atbalstu, tai skaitā nodotās gaisa aizsardzības sistēmas, kas tika izmantotas lidmašīnas notriekšanai, un pat finansiālu atbalstu, nav pietiekams pierādījums, lai apgalvotu, ka Krievija ir atbildīga par notriekto “Malaysia Airlines” lidmašīnu.

Tiek spekulēts, ka militāro grupējumu, kas notrieca lidmašīnu, komandieris ir Krievijas bruņoto spēku Galvenās izlūkošanas pārvaldes specvienības virsnieks, tātad – de iure Krievijas orgāns.118 Ja šāda informācija ir patiesa, tad var uzskatīt, ka, šai personai komandējot un pavēlot militārajiem grupējumiem, Krievijai ir augsta kontrole pār šiem militārajiem grupējumiem un ka tiem savukārt ir pilnīga atkarība no Krievijas. Līdz ar to militāros grupējumus, kas notrieca civilo lidmašīnu, ir iespējams pielīdzināt arī Krievijas de facto valsts orgāna statusam.

Efektīvās un vispārējās kontroles tests, piedēvējot valsts atbildību

Valsts atbildības noteikumu 8. pants nosaka, ka uz valsti ir attiecināma personu (personu grupu) rīcība, kas faktiski veikta pēc valsts instrukcijām vai arī ir valsts vadīta, kontrolēta, veicot attiecīgo rīcību.119 Šis pants tiek uzskatīts par starptautiska rakstura paražu tiesību normu,120 un tajā ir ietverta prasība, ka personu (personu grupu) rīcību var piedēvēt valstij, ja pēdējā dod instrukcijas konkrētas rīcības veikšanai, kontrolē vai arī vada attiecīgo rīcību.121 ANO Starptautiskās tiesas praksē ir minēts, ka, nosakot, vai valstij ir piedēvējama personu (personu grupu) attiecīgā rīcība, kuru tā kontrolē vai vada, ir izmantojams efektīvās kontroles tests.122 Efektīvās kontroles tests tiek izmantots pēc tam, kad rīcību nav veicis de iure valsts orgāns un kad nav iespējams ar striktās kontroles testu personu (personu grupu) atzīt par de facto valsts orgānu.123 Respektīvi, efektīvās kontroles tests ir subsidiārais tests.124

Izmantojot efektīvās kontroles testu,125 valstij iestājas atbildība, ja tā kontrolē vai arī vada konkrētu rīcību. Piemēram, efektīvās kontroles tests tiek izpildīts, kad valsts iesaistās konkrētās rīcības plānošanā, izvēloties mērķus, dodot konkrētus rīkojumus un sniedzot atbalstu rīcības nodrošināšanā.126 Tādējādi vienīgi apstāklis, ka personas (personu grupas) tiek apmācītas, apgādātas ar militāro ekipējumu vai finansētas, nav pietiekams, lai atzītu personu (personu grupu) atrašanos kādas valsts efektīvā kontrolē.127

Lai piedēvētu Krievijai atbildību par “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanu, atbilstoši Valsts atbildības noteikumu 8. pantam ir jāpierāda, ka Krievija militārajiem grupējumiem ir devusi specifiskas instrukcijas lidmašīnas notriekšanai vai tos efektīvi kontrolējusi. Efektīvā kontrole var izpausties kā Krievijas darbība, izvēloties lidmašīnu kā prettiesiskās darbības mērķi, iesaistīšanās lidmašīnas notriekšanas plānošanā, kā arī konkrētu rīkojumu došanā šīs darbības izpildīšanai un atbalsta sniegšanā, lai šī darbība tiktu patiesi realizēta. Turklāt Krievijas atbildību nemainītu fakts, ja patiesais prettiesiskais darbības mērķis būtu bijusi kāda no Ukrainas gaisa spēku lidmašīnām un “Malaysia Airlines” lidmašīna tika notriekta tikai kļūdas pēc, ja vien Krievijai būtu bijusi efektīvā kontrole pār personām, kas iedarbināja gaisa aizsardzības sistēmu.

Tiesiskajā telpā bieži vien ir minēts arī vispārējās kontroles tests saistībā ar valsts atbildību, nosakot, vai personu grupas (personu grupu) rīcība ir attiecināma uz valsti. Šāds kontroles tests tiek minēts saistībā ar valsts atbildību, jo tāds pirmo reizi tika izmantots autoritatīvajā Tadič lietā,128 tiesai nolemjot, ka agrāk iedibinātais striktās kontroles tests,129 nosakot, vai personu grupas uzskatāmas par de facto valsts orgāniem,130 nav piemērojams, un tā vietā vērtējot, vai to iespējams izdarīt uz vispārējās kontroles testa pamata.131 Autori negrasās aplūkot vispārējās kontroles testu saistībā ar Krievijas atbildību, jo pievienojas tiesiskajā telpā plaši paustajam viedoklim, ka tiesas pieeja Tadič lietā ir bijusi neadekvāta, nepamatoti vērtējot valsts atbildību un radot jaunu kontroles testu valsts atbildības noteikšanai.132 Pirmkārt, Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla jurisdikcija bija tikai pār personām un attiecībā uz individuālo kriminālatbildību.133 Tāpēc Tadič lietā tiesai nebija jurisdikcijas lemt par valsts atbildības jautājumiem.134 Otrkārt, valsts atbildības noteikšana un lokāla rakstura militāra konflikta padarīšana par starptautiska rakstura militāru konfliktu pēc būtības ir divas dažādas lietas, un valsts iesaistīšanās pakāpe katrā gadījumā var atšķirties.135 Treškārt, izmantojot vispārējās kontroles testu, lai noteiktu de facto valsts orgānus, zustu nepieciešamā saikne, kurai jāpastāv starp valsts orgānu un valsti. Ceturtkārt, Valsts atbildības noteikumu 8. pants ir spēkā esoša starptautiska paražu tiesību norma, un tajā ir ietverts efektīvās kontroles tests (veicot attiecīgu rīcību) attiecībā gan uz personām, gan personu grupām.136 Ņemot vērā iepriekš minēto, var secināt, ka vispārējās kontroles tests nav izmantojams attiecībā uz valsts atbildības noteikšanu.

Izvērtējot pieejamo informāciju par faktiskajiem apstākļiem saistībā ar “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanu, nav pamats uzskatīt, ka pastāvētu kāds no Valsts atbildības noteikumu pirmās daļas V nodaļā noteiktajiem nosacījumiem, uz kā pamata konkrētā rīcība nav atzīstama par starptautisko pienākumu pārkāpumu. Konkrētā rīcība jeb “Malaysia Airlines” civilās aviācijas lidmašīnas notriekšana netika veikta ne pašaizsardzības nolūkos, ne kā pretpasākums kādas citas valsts veiktam starptautiskajam tiesību pārkāpumam, ne arī force majeure apstākļos vai citu izslēdzošo nosacījumu ietvaros.

Secinājumi

  1. Neatkarīgi no militārā konflikta veida, lai noteiktu, vai konflikts ir uzskatāms par militāru, ir jānoskaidro, vai konfliktā ir iesaistījušās organizētas un militāri apbruņotas grupas un vai tās ir iesaistījušies vairāk vai mazāk, bet intensīvās sadursmēs. Organizētības kritērijs tiek uzskatīts par automātiski izpildītu, kad konfliktā iesaistās valsts bruņotie spēki.
  2. Starptautisko humanitāro tiesību izpratnē tiek izdalīti divi militārā konflikta veidi – nestarptautiska rakstura un starptautiska rakstura militārs konflikts –, kuri var norisināties arī vienlaikus. Nestarptautiska rakstura militāri konflikti, t.i., konflikti, kas noris vienas valsts teritorijas ietvaros, var būt starp organizētiem un militāri apbruņotiem grupējumiem, kā arī starp organizētiem un militāri apbruņotiem grupējumiem un valsti. Starptautiska rakstura militārs konflikts tā tradicionālajā izpratnē notiek tikai starp valstīm.
  3. Starptautisko tribunālu praksē ir atzīts, ka nestarptautisks militārs konflikts var pārtapt par starptautisku militāru konfliktu gadījumos, ja ārvalsts tieši iejaucas konfliktā, vai tad, kad iesaistītie grupējumi rīkojas ārvalsts vārdā.
  4. Ievērojot vispārējās kontroles testu, kā arī konflikta intensitāti, ilgumu, militāro apbruņojumu un organizētību, atzīstams, ka Ukrainas austrumos notiekošais konflikts līdz “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanai bija uzskatāms par starptautiska rakstura militāru konfliktu starp Krieviju un Ukrainu.
  5. Lai noteiktu valsts atbildību, ir jākonstatē, ka darbība vai bezdarbība veido valsts uzņemto starptautisko pienākumu pārkāpumu un saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir attiecināma uz šo valsti un nepastāv valsts atbildību izslēdzoši apstākļi.
  6. Krievijai iestāsies atbildība par “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanu, ja to būs notriekuši Krievijas de iure valsts orgāni vai arī tiks pierādīts, ka to izdarīja Krievijas de facto valsts orgāni, pamatojoties uz striktās kontroles testu.
  7. Izmantojot efektīvās kontroles testu, Krievijai iestāsies atbildība par “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanu, ja Krievija, dodot militāriem grupējumiem konkrētus rīkojumus, organizēja un vadīja gaisa aizsardzības sistēmu. Atbildība iestāsies neatkarīgi no tā, ja izrādītos, ka civilās aviācijas lidmašīna tika notriekta tikai kļūdas pēc un patiesais mērķis bija Ukrainas bruņoto spēku lidmašīna.
  8. Vispārējās kontroles tests nav izmantojams attiecībā uz Krievijas atbildības noteikšanu par “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanu.

* Raksta pirmspublikācija žurnālā “Jurista Vārds”. Raksts sastādīts kopā ar Valdemāru Veinbergu un Ingusu Meimeru.

  1. ANO Starptautiskā tiesa 1966. gadā noteica, ka Hāgas konvencijas ar Ženēvas konvencijām veido vienu plašu sistēmu, šobrīd sauktu par starptautisko humanitāro tiesību sistēmu, skat.: Legality of the Threat or Use of Nuclear Weapons, Advisory Opinion, I.C.J. Reports 1996, p. 226 – 267.
  2. How is the Term “Armed Conflict” Defined in International Humanitarian Law? International Committee of the Red Cross (ICRC) Opinion Paper, March 2008, p. 1; Par to, ka starptautiskajās tiesībās pazīst divu veidu militāros konfliktus, skat.: Bassiouni M.C. The new wars and the crisis of compliance with the law of armed conflict by non-state actors: The Journal of Criminal Law & Criminology, volume 98, No. 3, 2008, p. 734.
  3. Par to, ka nestarptautiska rakstura militārs konflikts var notikt līdzās starptautiska rakstura militāram konfliktam vienas valsts teritorijas ietvaros, skat.: Solis  G.D. The Law of Armed Conflict: International Humanitarian Law in War. Cambridge: Cambridge University Press, 2010, p. 156; Skat.: Prosecutor v. Dusko Tadic (Appeal Judgement), IT-94-1-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 15 July 1999, para. 84; Sassòli M. Transnational Armed Groups and International Humanitarian Law. Winter 2006, Program on Humanitarian Policy and Conflict Research at Harvard University, Occasional Paper Series, No. 6, p. 5. See e.g. the civil war in Yemen between 1962 and 1970 where royalists considered the conflict international in relation to Egyptian forces and internal vis-à-vis the rebels. Boals K. The Relation of International Law to the Internal War in Yemen, in: R.A. Falk (ed.) The International Law of Civil War. Baltimore, 1971, p. 306.
  4. Par to, ka pirms Ženēvas konvencijām tika lietots vārds “karš”, skat.: Mrazek J. Armed conflicts and the use of force. 2009, p. 88-89. Pieejams: www.files.cyil.eu [skatīts 21.07.2014.].
  5. International Law Association. The Hague conference: Use of force, 2010, p. 5. Pieejams: www.ila-hq.org [skatīts 24.07.2014.].
  6. Starptautisko tiesību asociācija, izpētot valstu praksi un opinio iuris (arī Starptautisko tiesu un tribunālu nolēmumus un tiesību doktrīnu) saistībā ar militāra konflikta esamību un tā jēdziena skaidrojumu laika posmā no 1945. gada līdz 2010. gadam, nonāca pie secinājuma, ka pastāv starptautiska paražu tiesību norma par minimāliem kritērijiem, lai konfliktu atzītu par militāru, skat. pētījumu: International Law Association. The Hague conference: Use of force, 2010. Pieejams: www.ila-hq.org [skatīts 24.07.2014.].
  7. International Law Association. The Hague conference: Use of force, 2010, p. 32. Pieejams: www.ila-hq.org [skatīts 24.07.2014.].
  8. Ibid., p. 28. [skatīts 24.07.2014].
  9. Ibid., p. 8. [skatīts 24.07.2014].
  10. Tadič lietā pieņemtos nolēmumus skat.: http://www.icty.org/case/tadic/4 [skatīts 10.07.2014.].
  11. Par to, ka tas tiek uzskatīts par autoritatīvu spriedumu, skat.: International Law Association. The Hague conference: Use of force, 2010, p. 14. Pieejams: www.ila-hq.org [skatīts 24.07.2014.].
  12. Prosecutor v Tadic, Case No. IT-94-1-T, Judgement (Trial chamber), 7 May 1997; Prosecutor v. Tadic, Case No. IT-94-1-T, Decision on Defence Motion for Interlocutory Appeal on Jurisdiction, 2 October 1995, para. 70.
  13. Par to, ka citās lietās atsaucas uz Tadič lietu, nosakot militāra konflikta esamību un veidu, skat.: Prosecutor v Blagojevi and Joki, Case No. IT-02-60-T, Judgement (Trial Chamber), 17 January 2005, para. 536; Prosecutor v Halilovi, Case No. IT-01-48-T, Judgement (Trial Chamber), 16 November 2005, para. 24; Prosecutor v Staki, Case No. IT-97-24-T, Judgement (Trial Chamber), 31 July 2003, para. 566-568; Prosecutor v Gali, Case No. IT-98-29-T, Judgment and Opinion (Trial Chamber), 5 December 2003, para. 9; Prosecutor v Limaj et al, Case No IT-03-66-T, Judgement (Trial Chamber), 30 November 2005, para. 84; Procesutor v Akayesu, ICTRI-96-4-T, Judgement, 2 September 1998, para. 620; Prosecutor v Ramush Haradinaj, Judgement (Trial Chamber) Case No. IT-04-84-T, 3 April 2008, para. 60.
  14. Par to, ka intensitātes un organizētības kritēriji ir vērtējami, nosakot, vai pastāv gan starptautiska rakstura militārs konflikts, gan nestarptautiska rakstura militārs konflikts, skat.: Prosecutor v. Tadic, Case No. IT-94-1-T, Decision on Defence Motion for Interlocutory Appeal on Jurisdiction, 2 October 1995, para. 70.
  15. International Law Association. The Hague conference: Use of force, 2010, p. 30. Pieejams: www.ila-hq.org [skatīts 24.07.2014.]; ANO Drošības padomei saskaņā ar statūtu 39. pantu ir tiesības noteikt jebkura miera apdraudējuma, miera pārkāpuma vai agresijas akta esamību un sniegt rekomendācijas vai lemt par to, kādi pasākumu saskaņā ar statūtu 41., 42. pantu jāveic starptautiskā miera un drošības uzturēšanai vai atjaunošanai.
  16. International Law Association. The Hague conference: Use of force, 2010, p. 25. Pieejams: www.ila-hq.org [skatīts 24.07.2014.].
  17. Ibid., p. 29. [skatīts 24.07.2014.]. Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka atsevišķos gadījumos valsts bruņotie spēki var būt arī mazāk organizēti vai vispār neorganizēti.
  18. Nestarptautiska rakstura militārus konfliktus vispārīgi regulē 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju 3. pants (visām četrām konvencijām vienāds) un to 1977. gada 8. jūnija papildprotokols “Par nestarptautisko bruņoto konfliktu upuru aizsardzību”, kura 3. pants uzskatāms par starptautisko paražu tiesību normu; Daži autori 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju 3. pantu uzskata pat par ius cogens, skat.: Verhoeven S. International and Non-international Armed Conflicts. Katholieke Universiteit Leuven Faculty of Law, Institute for International Law, Working Paper No 107 – March 2007, p. 8; Papildprotokols nav uzskatāms par starptautisko paražu tiesību normu, proti, valstīm, kas nav pievienojušās papildprotokolam, tas nav saistošs.
  19. 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencija par civilpersonu aizsardzību kara laikā: starptautisks līgums, 3. pants. Pieejams: www.icrc.org [skatīts 20.07.2014.].
  20. Par to, ka nestarptautiska rakstura militāra konflikta gadījumā valstij līdzās otrā pusē atrodas organizēti un militāri apbruņoti grupējumi vienas valsts teritorijas ietvaros, skat.: Commentary on Protocol Additional to the Geneva Conventions of 12 August 1949, and relating to the Protection of Victims of Non-International Armed Conflicts (Protocol II), 8 June 1977. Pieejams: www.icrc.org [skatīts 22.07.2014.].
  21. Par to, kādi kritēriji piemīt visiem militāriem konfliktiem, skat.: International law association. The Hague conference: Use of force, 2010, p. 32. Pieejams: www.ila-hq.org [skatīts 24.07.2014.].
  22. 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju 1977. gada 8. jūnija papildprotokols “Par nestarptautisko bruņoto konfliktu upuru aizsardzību” (II), 1. panta otrā daļa. Pieejams: www.icrc.org [skatīts 20.07.2014.]; Mrazek J. Armed conflicts and the use of force, 2009, p. 109. Pieejams: www.files.cyil.eu [skatīts 21.07.2014.].
  23. Commentary on Protocol Additional to the Geneva Conventions of 12 August 1949, and relating to the Protection of Victims of Non-International Armed Conflicts (Protocol II), 8 June 1977, para. 4341. Pieejams: www.icrc.org [skatīts 22.07.2014.].
  24. Starptautisko tiesu un tribunālu praksē, nosakot, vai militāras sadursmes uzskatāmas par ieilgušām, tiek vērtēta šo sadursmju intensitāte. Skat., piemēram: Procesutor v. Ljube Boskoski and Johan Tarculovski, Case No. IT-04-82-T, Judgement (Trial Chamber II), 10 July 2008, para. 17; salīdzināt ar: Prosecutor v Thomas Luangwa Diylo, Case no ICC-01/04-01/06, Decision, 29 January 2007, para. 234: “protracted armed conflict… focues on the need for the armed groups in question to have ability to plan and carry out military operations for a prolonged period of time”.
  25. The Prosecutor v. Dusko Tadic, Decision on the Defence Motion for Interlocutory Appeal on Jurisdiction, IT-94-1-A, 2 October 1995, para. 70; Par to, ka nestarptautiska rakstura militārs konflikts var notikt, arī neiesaistot valsts bruņotos spēkus, bet gan vienas valsts teritorijas ietvaros organizētu un militāri apbruņotu grupu starpā, skat.: Commentary on Protocol Additional to the Geneva Conventions of 12 August 1949, and relating to the Protection of Victims of Non-International Armed Conflicts (Protocol II), 8 June 1977, para. 4461. Pieejams: www.icrc.org [skatīts 22.07.2014.].
  26. Prosecutor v. Dusko Tadic, Case No. IT-94-1-A, Decision on the Defence Motion for Interlocutory Appeal on Jurisdiction, 2 October 1995, para. 70.
  27. Prosecutor v Ramush Haradinaj, Judgement (Trial Chamber) Case No. IT-04-84-T, 3 April 2008, para. 49.
  28. International Law Association. The Hague conference: Use of force, 2010, p. 30. Pieejams: www.ila-hq.org [skatīts 24.07.2014.]; Par to, ka arī Sarkanais Krusts uzskata, ka nestarptautiska rakstura militāra konflikta esamība ir vērtējama gan no organizētības, gan intensitātes kritērija, skat.: How is the Term “Armed Conflict” Defined in International Humanitarian Law? International Committee of the Red Cross (ICRC) Opinion Paper, March 2008, p. 5.
  29. Prosecutor v. Boskoski and Tarculovski (Appeal Judgment), IT-04-82-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 19 May 2010, para. 177.
  30. Prosecutor v. Boskoski and Tarculovski (Appeal Judgment), IT-04-82-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 19 May 2010, para. 177; International Law Association, The Hague Conference (2010), Use of force, Final Report on the Meaning of Armed Conflict in International Law, p. 21.
  31. Prosecutor v. Boskoski and Tarculovski (Appeal Judgment), IT-04-82-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 19 May 2010, para. 199.
  32. Ibid., para. 200.
  33. Ibid., para. 201.
  34. Ibid., para. 202.
  35. Ibid., para. 203; International Law Association, The Hague Conference (2010), Use of Force, Final Report on the Meaning of Armed Conflict in International Law, p. 21.
  36. The Trial Chamber in Prosecutor v Miloševi, Case No. IT-02-54-T, Decision on Motion for Judgement of Acquittal Under Rule 98 bis, 16 June 2004. Pieejams: http://www.icty.org/x/cases/slobodan_milosevic/tdec/en/040616.pdf [skatīts 21.07.2014.].
  37. The Trial Chamber in Prosecutor v Miloševi, Case No. IT-02-54-T, Decision on Motion for Judgement of Acquittal Under Rule 98 bis, 16 June 2004; salīdzināt ar organizētības kritērijiem Procesutor v Limaj et tal, para. 90. Pieejams: http://www.icty.org/x/cases/slobodan_milosevic/tdec/en/040616.pdf [skatīts 21.07.2014.].
  38. The Trial Chamber in Prosecutor v Miloševi, Case No. IT-02-54-T, Decision on Motion for Judgement of Acquittal Under Rule 98 bis, 16 June 2004. Pieejams: http://www.icty.org/x/cases/slobodan_milosevic/tdec/en/040616.pdf [skatīts 21.07.2014.].
  39. International Law Association, The Hague Conference (2010), Use of Force, Final Report on the Meaning of Armed Conflict in International Law, p. 20.; Tomēr, lai tiktu piemērots Ženēvas konvencijas otrais papildu protokols, militāriem grupējumiem ir jākontrolē daļa no tās teritorijas, skat. 1. panta pirmo daļu. Pieejams: http://m.likumi.lv/doc.php?id=61344 [skatīts 24.07.2014.]; Tāpat šis papildu protokols nav piemērojams nestarptautiska rakstura militāriem konfliktiem, kad neviena no pusēm nav valsts, skat.: How is the Term “Armed Conflict” Defined in International Humanitarian Law? International Committee of the Red Cross (ICRC) Opinion Paper, March 2008, p. 4; Otrais papildu protokols tikai attīsta un papildina sākotnējo Ženēvas konvenciju trešo pantu, nemainot pastāvošos tā lietošanas nosacījumus. Līdz ar to šie nosacījumi ir svarīgi tikai otrā papildu protokola piemērošanā, un tie negroza nestarptautiska rakstura militāra konflikta definīciju vispārīgi.
  40. International Law Association, The Hague Conference (2010), Use of Force, Final Report on the Meaning of Armed Conflict in International Law, p. 16.; Juan Carlos Abella v. Argentina, Case 11.137, Report Nº 55/97, Inter-Am. C.H.R., OEA/Ser.L/V/II.95 Doc. 7 rev. 271 (1997), para. 149-155 (bija jāizvērtē, vai piketētāji, kuri piketēja 30 stundas, bija iesaistīti nestarptautiska rakstura militārā konfliktā ar Argentīnas varas iestādēm).
  41. Convention (IV) relative to the Protection of Civilian Persons in Time of War. Geneva, 12 August 1949. Pieejams: http://www.icrc.org/applic/ihl/ihl.nsf/Comment.xsp?viewComments=LookUpCOMART&articleUNID=A4E145A2A7A68875C12563CD0051B9AE [skatīts 24.07.2014.].
  42. Starptautiska rakstura militārus konfliktus galvenokārt regulē 1907. gada Hāgas konvencijas, 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas (izņemot trešo pantu), 1977. gada 8. jūnija papildprotokols “Par starptautisko bruņoto konfliktu upuru aizsardzību” (turpmāk – Ženēvas konvenciju pirmais papildprotokols) un starptautiskās paražu tiesību normas.
  43. Par to, ka ir neskaidrības, kā raksturot ANO miera uzturēšanās spēkus, skat.: International Law Association, The Hague Conference (2010), Use of Force, Final Report on the Meaning of Armed Conflict in International Law, p. 16-17; Ženēvas konvenciju papildu protokola, kas attiecas uz starptautiska rakstura militāriem konfliktiem, pirmā panta ceturtā daļa nosaka, ka starptautiska rakstura militāri konflikti ir arī, kad tautas, izmantojot savas tiesības uz pašnoteikšanos, cīnās pret koloniālo kundzību, ārzemju okupāciju un rasistiskajiem režīmiem (dekonolizācija jau ir beigusies), skat.: Mrazek J. Armed conflicts and the use of force, 2009, para. 93. Pieejams: www.files.cyil.eu/200000012-182a119241/CYIL_6_mrazek.pdf [skatīts 24.07.2014].
  44. ICTY, The Prosecutor v. Dusko Tadic, Decision on the Defence Motion for Interlocutory Appeal on Jurisdiction, IT-94-1-A, 2 October 1995, para. 70; lasīt kopsakarā ar Trial Chamber decision. Pieejams: http://www.icty.org/x/cases/slobodan_milosevic/tdec/en/040616.pdf, salīdzināt ar http://www.icty.org/x/cases/mucic/tjug/en/981116_Mucic_Landzo_Delic_Delalic_summary_en.pdf (562. paragrāfu). [skatīts 24.07.2014.].
  45. International Law Association, The Hague Conference (2010), Use of Force, Final Report on the Meaning of Armed Conflict in International Law, p. 16. Piemēram, tiesību doktrīnā: Karl Josef Partsch pirmā papildprotokola komentāros skaidro, ka intensitātes ziņā maza spēka pielietošanai starp valstīm, salīdzinot ar iekšējām nekārtībām un sacelšanos starp valstīm, arī vajadzētu tikt izslēgtai no militārā konflikta jēdziena pirmā papildprotokola izpratnē. (As the ICRC Commentary observes, ‘the Protocol applies on the one hand in a situation where the armed forces of the government confront dissident armed forces, i.e., where there is a rebellion by part of the government army or where the government’s armed forces fight against insurgents who are organized in armed groups, which is more often the case. This criterion illustrates the collective character of the confrontation; it can hardly consist of isolated individuals without co-ordination’. Pictet J., Pilloud C. International Committee of the Red Cross, Commentary on the Additional Protocols of 8 June 1977 to the Geneva Conventions of 12 August 1949 1351 (Y Sandoz et al. eds., Nijhoff 1987).
  46. Blank L.R. is a Clinical Professor of Law; Director, International Humanitarian Law Clinic, Emory University School of Law. Pieejams: http://harvardnsj.org/2014/05/ukraines-crisis-part-2-loacs-threshold-for-international-armed-conflict/ [skatīts 24.07.2014.].
  47. Verhoven S. International and Non-international Armed Conflicts. Katholieke Universiteit Leuven Faculty of Law, Institute for International Law, Working Paper No 107 – March 2007, p. 7; salīdzināt ar.: Gasser H.P. International Humanitarian Law: an Introduction. In: Humanity for All: the International Red Cross and Red Crescent Movement, H. Haug (ed.), Paul Haupt Publishers, Berne, 1993, p. 510-511.
  48. Par to, ka jēdziens “militārs konflikts” apzīmē faktisko situāciju, skat.: Picted J. Commentary on the Geneva Convention for Amelioration of the Condition of the Wounded and Sick in Armed Forces in the Field, ICRC, Geneva 1952, p. 32.
  49. Ženēvas konvenciju 2. pants (nav jāpieņem deklarācija vai jāatzīst militāra konflikta esamība). Par to, ka nav svarīgi, vai atzīst esamību, skat. arī: Law of Armed Conflict Deskbook International and Operational Law Department. The United States Army Judge Advocate General’s Legal Center and School Charlottesville, VA 2012, p. 7; Par to, ka kopš ANO Statūtu pieņemšanas 1945. gadā valstu deklarācijām par militāra konflikta uzsākšanu vai atzīšanu nav nozīmes, nosakot, vai pastāv militārs konflikts, skat.: International Law Association, The Hague Conference (2010), Use of Force, Final Report on the Meaning of Armed Conflict in International Law, p. 2.
  50. How is the Term “Armed Conflict” Defined in International Humanitarian Law? International Committee of the Red Cross (ICRC) Opinion Paper, March 2008, p. 1-2.
  51. International Law Association, The Hague Conference (2010), Use of Force, Final Report on the Meaning of Armed Conflict in International Law, p. 10-28. Par to, ka šāda valstu prakse pastāvēja jau laika posmā no 1945. līdz 1980. gadam, skat.: International Law Association, The Hague Conference (2010), Use of Force, Final Report on the Meaning of Armed Conflict in International Law, p. 10-12.
  52. International Law Association, The Hague Conference (2010), Use of Force, Final Report on the Meaning of Armed Conflict in International Law, p. 30; Militārs uzbrukums valstij saskaņā ar ANO 51. pantu rada tiesības uz pašaizsardzību, un tas automātiski nenozīmē starptautiska rakstura militāra konflikta esamību.
  53. Brownlie I. International Law and the Use of Force by States, Oxford 1963, p. 27.
  54. International Law Association, The Hague Conference (2010), Use of Force, Final Report on the Meaning of Armed Conflict in International Law, p. 27.
  55. Ibid., p. 20.
  56. Prosecutor v. Dusko Tadic, Case No. IT-94-1-A, Judgement (Appeal Chamber), 15 July 1999, para. 84; Šajā lietā pirmo reizi arī parādījās kritēriji tam, lai nestarptautiska rakstura militārs konflikts pārvērstos par starptautiska rakstura militāru konfliktu. Starptautiskajam bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālam bija jānosaka militārā konflikta veids Bosnijā un Hercegovinā laika posmā no 1992. gada līdz 1995. gadam. Bosnijā un Hercegovinā norisinājās nestarptautiska rakstura militārs konflikts, kurā iejaucās bijušā Dienvidslāvija un Horvātija.
  57. Prosecutor v. Dario Kordic, Mario Cerkez (Appeal Judgement), IT-95-14/2-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 17 December 2004, para. 66.
  58. Prosecutor v. Tihomir Blaskic (Trial Judgement), IT-95-14-T, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 3 March 2000, para. 76-94.
  59. Prosecutor v. Zlatko Aleksovski (Appeal Judgement), IT-95-14/1-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 24 March 2000, para. 137.
  60. Prosecutor v Nalelitić, Case No. IT-98-34-T, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY) 31 March 2003.
  61. Prosecutor v. Radoslav Brdjanin (Trial Judgement), IT-99-36-T, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 1 September 2004, para. 182.
  62. Situation in the Democratic Republic of the Congo, in the case of the Prosecutor v. Thomas Lubanga Dyilo , ICC-01/04-01/06, International Criminal Court (ICC), 14 March 2012, para. 209.
  63. Armed Activities on the Territory of the Congo (Democratic Republic of the Congo v. Uganda) Judgment, I.C.J. Reports 2005, para. 345.
  64. Līdz apjomam, kādā nestarptautiska rakstura militāra konflikts pārvēršas starptautiska rakstura militārā konfliktā, nevar pastāvēt divu veidu konflikti, skat.: Talmon S. The Various Control Tests in the Law of State Responsibility and the Responsibility of Outside Powers for Acts of Secessionist. 58 International and Comparative Law Quarterly, 2009, p. 20.
  65. Par to, kādos veidos valstīm ir jāiejaucas nestarptautiska rakstura militārā konfliktā, lai rastos starptautiska rakstura militārs konflikts, skat.: Gasser H.P. Internationalized non-international armed conflicts: case studies of Afghanistan, Kampuchea and Lebanon: The American University Law Review, Volume 33:145, p. 147; Par to, ka tas ir starptautiska rakstura militārs konflikts, skat.: Turns D. The International Humanitarian Law Classification of Armed Conflicts in Iraq since 2003: International Law Studies – Volume 86 (The war in Iraq), p. 107; Par to, ka izņēmuma gadījumos arī iesaistīšanās valsts pusē var radīt starptautiska rakstura militāru konfliktu, kad vietējo militāro grupējumu valdība tiek atzīta par leģitīmu valsts valdību, skat.: Gasser H.P. Internationalized non-international armed conflicts: case studies of Afghanistan, Kampuchea and Lebanon: The American University Law Review, Volume 33:145, p. 155.
  66. Par to, kādos veidos valstīm ir jāiejaucas nestarptautiska rakstura militārā konfliktā, lai rastos starptautiska rakstura militārs konflikts, skat.: Gasser H.P. Internationalized non-international armed conflicts: case studies of Afghanistan, Kampuchea and Lebanon: The American University Law Review, Volume 33:145, p. 147; Par to, ka tas ir starptautiska rakstura militārs konflikts, skat.: Turns D. The International Humanitarian Law Classification of Armed Conflicts in Iraq since 2003: International Law Studies – Volume 86 (The war in Iraq), p. 107.
  67. Prosecutor v. Dusko Tadic (Appeal Judgement), IT-94-1-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 15 July 1999, para. 146; Prosecutor v. Dario Kordic, Mario Cerkez (Appeal Judgement), IT-95-14/2-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 17 December 2004, para. 111; Prosecutor v. Zdravko Mucic aka “Pavo”, Hazim Delic, Esad Landzo aka “Zenga”, Zejnil Delalic (Trial Judgement), IT-96-21-T, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 16 November 1998, para. 26; Prosecutor v. Zlatko Aleksovski (Appeal Judgement), IT-95-14/1-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 24 March 2000.
  68. Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 404; Par to, ka vispārējās kontroles tests nav piemērojams attiecībā uz valsts atbildības noteikšanu, skat.: para. 400-407.
  69. Par to, ka papildu šiem apstākļiem ir jākonstatē vispārēja loma militāro darbību organizēšanā un koordinēšanā, skat.: Prosecutor v. Dusko Tadic (Appeal Judgement), IT-94-1-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 15 July 1999, para. 137-138; Prosecutor v. Mladen Naletilic aka “Tuta”, Vinko Martinovic aka “Stela” (Trial Judgement), IT-98-34-T, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 31 March 2003, para. 184.
  70. Prosecutor v. Dusko Tadic (Appeal Judgement), IT-94-1-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 15 July 1999, para. 137-138; Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 402; Par to, ka nav nepieciešams pierādīt, ka valsts vadīja, kontrolēja vai deva instrukcijas konkrētas darbības veikšanai, skat.: Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 402.
  71. Kad cita valsts ar saviem bruņotajiem spēkiem tieši iejaucas nestarptautiska rakstura militārā konfliktā vai kad nestarptautiska rakstura militārā konfliktā iesaistītie grupējumi rīkojas citas valsts vardā, ņemot vērā vispārējās kontroles testu.
  72. Stewart G.S. Towards a single definition of armed conflict in international humanitarian law: A critique of internationalized armed conflict, IRRC June 2003 Vol. 85 (No.850), 2003, p. 315. Pieejams: www.wcl.american.edu [skatīts 21.07.2014.].
  73. Gasser H.P. Internationalized non-international armed conflicts: case studies of Afghanistan, Kampuchea and Lebanon: The American University Law Review, Volume 33:145, p. 145-161.
  74. Turns D. The International Humanitarian Law Classification of Armed Conflicts in Iraq since 2003: International Law Studies – Volume 86 (The war in Iraq), p. 107.
  75. Par to, ka tie iepriekšminētie gadījumi neveido jauna militāra konflikta veidu, bet gan pārvērš nestarptautiska rakstura militāru konfliktu par starptautiska rakstura militāru konfliktu, skat.: Turns D. The International Humanitarian Law Classification of Armed Conflicts in Iraq since 2003: International Law Studies – Volume 86 (The war in Iraq), p. 107; Par to, ka šie gadījumi nav nekas cits kā starptautiska raktsura militārs konflikts skat.: Vité S. Typology of armed conflicts in international humanitarian law: legal concepts and actual situations: International Review of the Red Cross (Typology of armed conflicts), Volume  91, No. 873, 2009.
  76. Par to, ka nestarptautiska rakstura militārs konflikts tiek pārvērsts par starptautiska rakstura militāru konfliktu, nevis izveido jaunu militārā konflikta veidu, skat.: Prosecutor v. Dusko Tadic (Appeal Judgement), IT-94-1-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 15 July 1999, para.84.
  77. Ja Krievijai nebija vispārējā kontrole pār abām, tas ir, Doņeckas un Luhanskas tautas republikām, bet tikai par vienu no tām, nav svarīgi, vai Krievijai bija vispārējā kontrole pār to tautas republiku, kura notrieca “Malaysia Airlines” lidmašīnu (pieņemot, ka to izdarīja Doņeckas vai Luhanskas tautas republika). Šis apstāklis nav svarīgs, jo Krievijas atbildība nav nosakāma, izmantojot vispārējo kontroli, bet gan efektīvo kontroli.
  78. Par to, kas ir striktā kontrole, skatīt nodaļu “Valsts atbildība par “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanu un striktās kontroles tests, piedēvējot valsts atbildību”.
  79. Dixon M. Textbook on International Law. Sixth edition. New York: Oxford University Press, 2007, p. 242.
  80. Shaw M.N. Internatonal Law. Sixth Edition. Cambridge: Cambridge University Press, 2008, p. 778.
  81. Par šo noteikumu vēsturi, skat.: Crawford J., Peel J., Olleson S. The ILC’s Articles on Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts: Completion of the Second reading: European Journal of International Law, 2001, p. 963-991. Pieejams: http://legal.un.org/ilc/texts/instruments/english/draft%20articles/9_6_2001.pdf [skatīts 24.07.2014.].
  82. Wolfrum R. State responsibily for private actors: An old problem of renewed relevance – Ragazzi M. (editor). International responsibility Today. Leiden: Brill 2005, p. 424.
  83. Crawford J. State Responsibility: The General Part. New York: Cambridge University Press, 2013, p. 113.
  84. Dixon M. Textbook on International Law. Sixth edition. New York: Oxford University Press, 2007, p. 244; Shaw M.N. International Law. Sixth Edition. Cambridge: Cambridge University Press, 2008, p. 781.
  85. Protocol Additional to the Geneva Conventions of 12 August 1949, and relating to the Protection of Victims of International Armed Conflicts (Protocol I), 8 June 1977. Pieejams: http://www.icrc.org/ihl/INTRO/470 [skatīts 1.08.2014.].
  86. Pirmā papildu protokola 51. panta trešais punkts.
  87. Par to, kas ir civiliedzīvotāji, skat.: http://www.icrc.org/customary-ihl/eng/docs/v1_cha_chapter1_rule5 [skatīts 28.07.2014.].
  88. Bassiouni M.C. The new wars and the crisis of compliance with the law of armed conflict by non-state actors: The Journal Of Criminal Law & Criminology, volume 98, No. 3, 2008, p. 755; Par to, ka tā ir starptautiska paražu tiesību norma, skat.: Legality of the Threat or Use of Nuclear Weapons, Advisory Opinion, 1. C.J. Reports 1996, para. 434.
  89. Protocol Additional to the Geneva Conventions of 12 August 1949, and relating to the Protection of Victims of International Armed Conflicts (Protocol I), 8 June 1977. Pieejams: http://www.icrc.org/applic/ihl/ihl.nsf/States.xsp?xp_viewStates=XPages_NORMStatesParties&xp_treatySelected=470 [skatīts 1.08.2014.].
  90. Par to, ka militārā konfliktā iesaistītai pusei, kas pārkāpj Ženēvas konvencijas vai pirmā papildprotokola noteikumus, iestājas atbildība, skat.: Pirmā papildprotokola 91. pantu.
  91. Par to, ka vispirms izmanto striktās kontroles testu un pēc tam efektīvās kontroles testu skat.: Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 5.
  92. Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 385., 398; Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 2; Armed activities on the territory of the Congo (Congo vs. Uganda), Judgement, I.C.J. Reports 2005, para. 160; Tarzwell A. In search of Accountability: Attributing the Conduct of Private Security Contractors to the United States under the doctrine of State Responsibility: Oregon review of international Law, volume 11 (179), p. 190.
  93. Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 388.
  94. Responsibility of States for Internationally wrongful Acts, 2001, p. 7. Pieejams: http://legal.un.org/ilc/texts/instruments/english/draft%20articles/9_6_2001.pdf [skatīts 28.07.2014.].
  95. Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 386.
  96. Paražu tiesību norma, skat.: http://www.icrc.org/customary-ihl/eng/docs/v1_cha_chapter42_rule149#Fn_83_1ihl/eng/docs/v1_cha_chapter42_rule149#Fn_83_1 [skatīts 1.08.2014.].
  97. Protocol Additional to the Geneva Conventions of 12 August 1949, and relating to the Protection of Victims of International Armed Conflicts (Protocol I), 8 June 1977. Pieejams: http://www.icrc.org/applic/ihl/ihl.nsf/States.xsp?xp_viewStates=XPages_NORMStatesParties&xp_treatySelected=470 [skatīts 1.08.2014.].
  98. Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 202-206.
  99. Difference Relating to Immunity from Legal Process of a Special Rapporteur of the Commission on Human Rights, ICJ Reports 1999, p. 62, 87, para. 62; Par to, ka arī ECT praksē uzskata, ka valsts orgāna rīcība ir attiecināma uz valsti, skat.: Case 224/01 Köbler v Austria [2003] ECR I–10239.
  100. Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 391; Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v. United States of America). Merits, Judgment, I.C.J. Reports 1986, p. 62.
  101. Angliski tiek saukts par “strict control test”, “agency test”, “complete dependance test”, “total or predominant control”, “dependance and control”, Nikaragvas lietā tika lietots “total or predominant control”; Striktās kontroles tests tika izmantots arī ANO Starptautiskās tiesas 2007. gada Bosnijas Genocīda lietā, skat.: Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007,204, para. 391; Par to, ka tika izmantots Nikaragvas lietā, skat.: Tadic (15 July 1999, Case No. 94-1-A), para. 73.
  102. Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 5; Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v. United States of America). Merits, Judgment, I.C.J. Reports 1986, p. 62.
  103. Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v. United States of America). Merits, Judgment, I.C.J. Reports 1986, p. 62, para. 109.
  104. Secināja, ka nav de facto valsts orgāns, skat.: Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v. United States of America). Merits, Judgment, I.C.J. Reports 1986, p. 62. p. 62.
  105. Armed Activities on the Territory of the Congo (Democratic Republic of the Congo v. Uganda) Judgment, I.C.J. Reports 2005, p. 168.
  106. Ibid., para. 160.
  107. Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 5; skat.: Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v. United States of America). Merits, Judgment, I.C.J. Reports 1986, para. 114; Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 394, 392.
  108. Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 6.
  109. Par to, ka šāds fakts vien nav pietiekams, skat.: Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 5.
  110. Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v. United States of America). Merits, Judgment, I.C.J. Reports 1986, para. 111; Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 394; Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 7.
  111. Šis apstāklis atšķir striktās kontroles testu no efektīvās kontroles testa, skat.: Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 7.
  112. Par to, ka pilnīgas atkarības stāvoklis bez kontroles nozīmē tikai potenciālu kontroli, skat.: Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 7; Prosecutor v. Dusko Tadic (Appeal Judgement), IT-94-1-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 15 July 1999, para. 602, 605.
  113. Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 7.
  114. Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v. United States of America). Merits, Judgment, I.C.J. Reports 1986, para. 102-106, 108, 110; Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 7.
  115. Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 7; Par to, ka nepietiek ar finansiālas palīdzības sniegšanu, skat.: Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v. United States of America). Merits, Judgment, I.C.J. Reports 1986, para. 103.
  116. Prosecutor v. Dusko Tadic (Appeal Judgement), IT-94-1-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 15 July 1999, para. 598; Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 7.
  117. Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, p. 205, para. 393.
  118. Noliedz ziņas par Strelkova ievainošanu. Pieejams: http://www.delfi.lv/news/world/other/noliedz-zinas-par-strelkova-ievainosanu.d?id=44842364#ixzz3Anwv49Jr [skatīts 24.07.2014.].
  119. Par to, ka šīs prasības ir alternatīvas, skat.: Cassese A. The Nicaragua and Tadic tests revisited in the Light of the ICJ Judgement on Genocide in Bosnia: The European Journal of International Law, Volume 18 (No. 4), 2007, p. 649-650; Par to, ka šāds normas formulējums tika aizgūts no ANO Starptautiskās tiesas lietas Nikaragva pret ASV, skat.: ILC Commentary to Article 8, 2008.
  120. Par to, ka tiesību doktrīnā dažkārt ir izteiktas šaubas par to, vai Valsts atbildības noteikumu 8. pants atspoguļo valstu praksi un opinio iuris, skat.: Tarzwell A. In search of Accountability: Attributing the Conduct of Private Security Contractors to the United States under the doctrine of State Responsibility: Oregon review of international Law, volume 11 (179), p. 201; Cassese A. The Nicaragua and Tadic tests revisited in the Light of the ICJ Judgement on Genocide in Bosnia: The European Journal of International Law, Volume 18 (No. 4), 2007, p. 651, 664.
  121. Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 385, 398; Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 2; Armed Activities on the Territory of the Congo (Democratic Republic of the Congo v. Uganda) Judgment, I.C.J. Reports 2005, para. 160.
  122. Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 400.
  123. Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 8.
  124. Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v. United States of America). Merits, Judgment, I.C.J. Reports 1986, para. 112; Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro) Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 241.
  125. Pirmo reizi starptautisko tiesu praksē tas tika izmantots lietā Nikaragva pret ASV, nosakot, vai kontru rīcība ir piedēvējama ASV; Efektīvās kontroles tests tika izmantots arī ANO Starptautiskās tiesas lietā Kongo pret Ugandu, skat.: Armed Activities on the Territory of the Congo (Democratic Republic of the Congo v Uganda), ICJ Reports 2005, p. 168; un Bosnijas Genocīda lietā.
  126. Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v. United States of America). Merits, Judgment, I.C.J. Reports 1986, para. 112; Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 9.
  127. Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v. United States of America). Merits, Judgment, I.C.J. Reports 1986.
  128. Tadič lietas izskatīšanas brīdī vēl nebija pieņemti Valsts atbildības noteikumi (tos pieņēma 2001. gadā).
  129. Vispārējās kontroles tests netika izmantots kā pretstats “efektīvās kontroles” testam, bet striktās kontroles testam gadījumos, kad nepieciešams noteikt, vai konkrētas personu grupas (nevis personas) atzīstamas par de facto valsts orgāniem, skat.: skat.: Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 13.
  130. Tomēr Tadič lietā tika atzīts, ka, nosakot, vai atsevišķas personas, kuras nav savienojušās kādā grupā, ir uzskatāmas par de facto valsts orgāniem, ir izmantojams efektīvās kontroles tests, skat.: Prosecutor v. Dusko Tadic (Appeal Judgement), IT-94-1-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 15 July 1999, para. 132.
  131. Vispārējās kontroles tests tika izmantots, lai noteiktu, vai vietējie militārie grupējumi atzīstami par de facto valsts orgāniem, nevis attiecībā uz šī brīža Valsts atbildības noteikumu 8. pantu, skat.: Talmon S. The various control tests in the law of state responsibility and the responsibility of outside powers for acts of secessionist: University of Oxford, Legal research paper series, May 2009, p. 12; Tadic, para. 167 (Bosnian Serb forces acted as de facto orgāns of another state); skatīt arī para. 131, 137, 145, 147, 156.
  132. Starptautiskais tribunāls Tadič lietā uzskatīja, ka ANO Starptautiskā tiesa Nikaragvas lietā efektīvās kontroles testu izmantoja attiecībā uz de facto valsts orgāna noteikšanu. Tomēr tas nepareizi saprata, jo efektīvās kontroles tests tika izmantots, lai noteiktu, vai personu (personu grupu) atsevišķas rīcības var tikt piedēvētas valstij, skat.: Prosecutor v. Dusko Tadic (Appeal Judgement), IT-94-1-A, International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia (ICTY), 15 July 1999, para. 99.
  133. Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v.Serbia and Montenegro), Judgment, I.C.J. Reports 2007, para. 403.
  134. Ibid.,
  135. Ibid., para. 404-405.
  136. Ibid., para. 404-405