Kopš Satversmes tiesas sprieduma par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzinājuma likuma 8. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 92. panta trešajam teikumam privāto tiesību juridiskām personām, tāpat kā fiziskām personām, ir tiesības uz personiskā kaitējuma atbilstīgu atlīdzinājumu par ikvienu tām piemītošo nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārumu administratīvajā procesā. Lai gan no Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās pagājuši jau vairāk nekā divi gadi, praksē vēl aizvien pastāv neskaidrības par personisko kaitējumu un tā saturu. Līdz ar to raksta mērķis ir pilnveidot izpratni par juridiskai personai nodarītā personiskā kaitējuma atlīdzināšanu administratīvajā procesā. Tāpat rakstā tiks pamatots, kādēļ administratīvajā procesā nav nepieciešams atsevišķi izšķirt morālo kaitējumu kā personiskā kaitējuma veidu.

Personiska kaitejuma atlidzinajums

Satversmes tiesas spriedums, kas mainīja izpratni par privāto tiesību juridiskai personai nodarītā personiskā kaitējuma atlīdzināšanu

Satversmes tiesa 2012.gada 6.jūnijā par neatbilstošu Satversmes 92.panta trešajam teikumam atzina Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējuma atlīdzinājuma likuma (turpmāk – Atlīdzinājuma likuma) 8.panta otrās daļas vārdu „tikai”.[1] Pirms šī Satversmes tiesas sprieduma privāto tiesību juridiskām personām (turpmāk – juridiskām personām) bija tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu tikai par tādu personisko kaitējumu, kas nodarīts to darījumu reputācijai, komercnoslēpumam vai autortiesībām. Rīgas pašvaldība prettiesiski atteica biedrības „Daugavas vanagi Latvijā” pieteiktā gājiena norisi. Kaut gan arī prettiesiskais administratīvais akts tika atcelts, biedrība nevarēja saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu par personisko kaitējumu, kas tika nodarīts tā tiesībām uz pulcēšanos brīvību (Atlīdzinājuma likuma 8.panta otrā daļa to neparedzēja). [2] Satversmes tiesa norādīja, ka Satversmes 92.panta trešais teikums satur vispārēju garantiju – nepamatots tiesību aizskārums rada ikviena tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.[3] Līdz ar to tā secināja, ka juridiskām personām ir jābūt tiesībām uz atbilstīgu atlīdzinājumu arī par Atlīdzinājuma likuma 8.panta otrā daļā neminēto, bet tai piemītošo nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu nepamatotu aizskārumu. Pēc Satversmes tiesas sprieduma Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nams biedrībai „Daugavas vanagi Latvijā” atlīdzināja personisko kaitējumu, kas nodarīts tā tiesībām uz pulcēšanos brīvību, uzliekot par pienākumu Rīgas domei publiski atvainoties.[4] Tiesa, nosakot personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesisko pamatu, nevērtēja, vai biedrībai tiesību aizskāruma rezultātā ir radies reāls kaitējums.

Tā personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesisko pamatu konstatēja līdz ar nepamatotu tiesību uz pulcēšanos brīvību aizskārumu.[5] Šāda pieeja ir pilnīgi pamatota un atbilstoša Satversmes 92.panta trešajam teikumam.

Personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats

Atlīdzinājuma likuma II nodaļa paredz, ka juridiskai personai nodarītā personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats administratīvajā procesā sastāv no trīs elementiem: valsts pārvaldes prettiesiskas rīcības administratīvā procesa ietvaros, tiešās cēloņsakarības un personiskā kaitējuma juridiskai personai.[6]Likumdevējs personisko kaitējumu visos gadījumos ir saistījis ar sekām, kas izriet no nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesiska aizskāruma. Tomēr ne visos gadījumos ir nepieciešamas reālas sekas, lai tiktu konstatēts personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats.[7] No Satversmes 92.panta trešā teikuma izriet, ka administratīvajā procesā privātpersonas[8] tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu rodas līdz ar nepamatotu tiesību aizskārumu. Tiesību doktrīnā un Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka Satversmes 92.panta trešais teikums paredz vispārēju garantiju, ka ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par nepamatotu tiesību aizskārumu.[9] Tātad neatkarīgi no tā, vai nepamatota tiesību aizskāruma rezultātā ir radies reāls kaitējums, rodas privātpersonas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu[10]. Pats fakts vien, ka valsts pārvaldes rīcība, piemēram, administratīvais akts vai faktiskā rīcība, tiek atzīta par prettiesisku, rada atbilstīga atlīdzinājuma tiesisko pamatu, jo prettiesiskums norāda, ka rīcība neatbilst materiālo vai procesuālo tiesību normām un līdz ar to arī tiek aizskartas kādas privātpersonas nemantiskās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses. Vienīgie izņēmumi, kad valsts pārvaldes rīcības rezultātā ir nepieciešams konstatēt reālu kaitējumu, attiecas uz fiziskām personām, kad tiek nepamatoti aizskartas to tiesības uz dzīvību, veselību, fizisko integritāti un brīvību.[11] Šie izņēmumi neattiecas uz juridiskām personām, jo tās pēc būtības nevar īstenot iepriekšminētās tiesības, un līdz ar to juridiskām personām personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskā pamatā neietilpst reālas sekas jeb reāls kaitējums. Juridiskai personai nodarītā personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats visos gadījumos ir konstatējams līdz ar nepamatotu valsts pārvaldes rīcību administratīvajā procesā.

Administratīvo tiesu praksē samērā reti sastopami ir spriedumi par juridiskai personai nodarītā personiskā kaitējuma atlīdzināšanu. Ir gadījumi, kad personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzināšana tiek noraidīta, jo faktiskā rīcība[12], administratīvais akts[13] tiek atzīts par tiesisku, publisko tiesību līgums par pareizi izpildītu[14] vai nav ievērota lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtība.[15] Tomēr administratīvo tiesu praksē ir atrodams arī tāds gadījums, kad juridiskai personai nodarītā personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats tiek noteikts, piešķirot atbilstīgu atlīdzinājumu pat naudā. Piemēram, juridiskai personai saistībā ar to, ka par prettiesisku atzīst pašvaldības domes lēmumu, ar kuru iepirkumā par labāko tika atzīta cita juridiskā persona, tika atbilstīgi atlīdzināts personiskais kaitējums, piešķirot 1000 LVL. Tiesa ņēma vērā tādus kritērijus kā juridiskās personas amatpersonu šaubas par iepirkuma tiesiskumu, vilšanos iepirkuma organizētājos un nespējā ietekmēt to, kas nav novēršams, atzīstot lēmumu, ar kuru tika par labāko atzīta cita juridiskā persona, par prettiesisku.[16] Citā lietā administratīvā tiesa attiecībā uz fizisku personu[17] secināja, ka personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir pierādīts jau ar to vien, ka iestāde ir pieļāvusi prettiesisku faktisko rīcību, kas izpaudās kā pieteicēja personas datu izpaušana, nepastāvot nevienam no Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.pantā noteiktajiem tiesiskajiem pamatiem. [18]

Tādējādi tiesa netieši atzina, ka personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskā pamatā neietilpst reālas sekas un ka tas ir konstatējams līdz ar prettiesisku faktisko rīcību.

Atlīdzinājuma par personisko kaitējumu tiesiskā pamata pierādīšana    

Izmaiņas personiskā kaitējuma pierādīšanas jomā ir nepieciešamas ne tikai tāpēc, ka tā atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir konstatējams līdz ar nepamatotu valsts pārvaldes rīcību administratīvajā procesā, izņemot, kad tiek aizskartas fiziskas personas tiesības uz dzīvību, veselību, brīvību vai fizisko integritāti. Izmaiņas ir nepieciešamas arī tāpēc, ka šobrīd ar spēkā esošo regulējumu juridiskās personas salīdzinājumā ar fiziskām personām ir nostādītas krietni nelabvēlīgākā stāvoklī. Piemēram, ja fiziskai personai ar prettiesisku administratīvo aktu tiek liegts izmantot tai piemītošās pamattiesības uz pulcēšanos brīvību, tad morālais kaitējums tiek prezumēts. Savukārt, ja juridiskai personai ar prettiesisku administratīvo aktu aizliedz izmantot tai piemītošās pamattiesības uz pulcēšanos brīvību, tad personiskais kaitējums nav prezumējams, bet atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats pierādāms ar APL noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem.[24] Piemēram, ja par pieteicēju lietā, kur biedrība „Daugavas vanagi Latvijā” lūdza atlīdzināt personisko kaitējumu, kas nodarīts tā tiesībām uz pulcēšanos brīvību[25], būtu bijusi fiziska persona, nevis juridiska persona, tad morālā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats saskaņā ar Atlīdzinājuma likuma 9.pantu un 11.panta trešo daļu būtu konstatējams līdz ar tiesību uz pulcēšanos brīvību aizskārumu. Savukārt biedrībai „Daugavas vanagi Latvijā” un citām juridiskām personām saskaņā ar Atlīdzinājuma likuma 11.panta otro daļu personiskā kaitējuma, kas nodarīts tā tiesībām uz pulcēšanos brīvību, atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats būtu pierādāms ar APL noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem.

Atlīdzinājuma likuma 11.panta otrā daļa nosaka, ka personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir pierādāms ar Administratīvā procesa likumā (turpmāk – APL) noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem.[19] Tomēr ne visos gadījumos ir nepieciešams izmantot pierādīšanas līdzekļus, lai personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats tiktu uzskatīts par pierādītu[20].

Personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir uzskatāms par pierādītu, ja ir pierādīts privātpersonas nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu nepamatots aizskārums, izņemot gadījumu, kad valsts pārvaldes rīcība ir vērsta pret fiziskas personas tiesībām uz dzīvību, veselību, brīvību vai fizisko integritāti (jākonstatē reālas sekas).[21] Tas nozīmē, ka personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir pierādāms ar pierādīšanas līdzekļiem vienīgi gadījumos, kad tajā ietilpst reālas sekas.[22]

Līdz ar to APL noteiktie pierādīšanas līdzekļi, kad aizskārums nav bijis vērsts pret tiesībām uz dzīvību, veselību vai fizisko integritāti, ir izmantojami tikai un vienīgi pēc personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskā pamata konstatēšanas, lai noskaidrotu ar atbilstīga atlīdzinājuma piešķiršanu būtiskus apstākļus, piemēram, nosakot, vai personiskā kaitējuma rezultātā radītas reālas sekas, to apmēru un citus apstākļus, kas var būt būtiski atbilstīga atlīdzinājuma izvēlē.[23] Piemēram, ja juridiskā persona nepamatotas valsts pārvaldes rīcības rezultātā nevarēja piedalīties iepirkumā, ar juridisko personu tika atteikts noslēgt līgumu vai tika lauzts līgums, tad šie fakti ir attiecīgi pierādāmi ar APL noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse taisnīgas kompensācijas piešķiršanā par juridiskai personai nodarīto nemantisko kaitējumu

Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk – Cilvēktiesību tiesai) saskaņā ar ECK 41.pantu ir tiesības piešķirt taisnīgu kompensāciju par ECK un tās papildprotokolos ietverto tiesību pārkāpumu, ja tā ir atzinusi ECK vai tās papildprotokolos ietverto pamattiesību pārkāpumu un ja valsts neparedz pārkāpumam taisnīgu kompensāciju.[26] Cilvēktiesību tiesas praksē juridiskās personas, tai skaitā, bet ne tikai uzņēmumu[27], politisko partiju[28], biedrību[29] un reliģisko organizāciju[30] tiesības uz taisnīgu kompensāciju (atbilstīgu tiesiskās aizsardzības līdzekli) par nemantisko kaitējumu tiek vispārīgi atzītas tikai kopš 2000.gada sprieduma lietā “Comingersoll S.A. pret Portugāli”.[31] Tas bija pirmais Cilvēktiesību tiesas spriedums, ar kuru tika plašāk skaidrots un atzīts, ka juridiskām personām ir tiesības uz sev nodarītā nemantiskā kaitējuma taisnīgu kompensēšanu.[32] Pirms šī tiesas sprieduma Cilvēktiesību tiesas prakse attiecībā uz juridiskai personai nodarītā nemantiskā kaitējuma taisnīgu kompensēšanu bija ļoti dažāda. Cilvēktiesību tiesa šaubījās, vai juridiskām personām vispār var nodarīt nemantisko kaitējumu un līdz ar to rasties tiesības uz taisnīgu kompensāciju. Tā gan piešķīra, gan noraidīja taisnīgas kompensācijas prasības. Turklāt lietās, kurās tā piešķīra taisnīgu kompensāciju, tā visbiežāk (nepaskaidrojot neko sīkāk) noteica, ka ar attiecīgu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – ECK) un tās papildprotokolos ietverto pamattiesību pārkāpumu konstatēšanu tiesas spriedumā tiks sasniegts taisnīgas kompensācijas mērķis.[33] Citās lietās Cilvēktiesību tiesa vispār neuzskatīja par nepieciešamu vērtēt, vai iespējams juridiskai personai nodarīt nemantisko kaitējumu[34] vai arī taisnīgi kompensēja to pēc principa – gadījumā, ja juridiskai personai tas ir radīts, tad spriedums, kurā tiek konstatēts ECK vai tās papildprotokolos ietverto pamattiesību pārkāpums, būs taisnīga kompensācija.[35] Tāpat Cilvēktiesību tiesas praksē ir atrodams gadījums, kad nemantiskais kaitējums tika taisnīgi kompensēts nevis tāpēc, ka juridiskā persona to spēj izjust, bet tāpēc, ka tās dibinātāji un dalībnieki kā fiziskas personas izjuta nomācošu sajūtu. [36]

Lieta, kas mainīja Cilvēktiesību tiesas praksi attiecībā uz taisnīgas kompensācijas piešķiršanu juridiskām personām, bija “Comingersoll S.A. pret Portugāli” [37]. Ar šo spriedumu tika izbeigtas Cilvēktiesību tiesas praksē pastāvošās šaubas un noteikts, ka juridiskai personai var nodarīt nemantisko kaitējumu.[38]

Citiem vārdiem sakot, tika noteikts, ka juridiskām personām ir tiesības prasīt taisnīgas kompensācijas piešķiršanu nevis tāpēc, ka, piemēram, tās īpašniekiem vai valdes locekļiem (fiziskām personām) ir nodarīts nemantiskais kaitējums, bet tāpēc, ka nemantiskais kaitējums ir nodarīts tieši juridiskai personai un tās piemītošām vērtībām.[39] Lietā tāpat tika noteikts, ka juridiskām personām ir jābūt tiesībām uz taisnīgu kompensāciju arī naudas izteiksmē, jo ECK ir jāpiemēro tādā veidā, lai tajā minētās tiesības un brīvības tiktu efektīvi nodrošinātas.[40] Cilvēktiesību tiesa noteica arī uzņēmumiem nodarītā nemantiskā kaitējuma taisnīgas kompensēšanas kritērijus. Tā atzina, ka kritēriji nemantiskā kaitējuma taisnīgai kompensēšanai var būt vairāk vai mazāk “objektīvi” vai “subjektīvi”, taču kritēriji, kuri būtu ņemami vērā un būtu vērtējami ir uzņēmuma reputācija, neskaidrība lēmumu pieņemšanā vai plānošanā, traucējumi uzņēmuma vadīšanā, kā arī neērtības, kas bija jāpacieš uzņēmuma vadībai.[41] Lietā tika pārkāptas ECK 6.panta pirmajā daļā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu, neiztiesājot lietu saprātīgā termiņā, un Cilvēktiesību tiesa nolēma, ka fakts, ka tiesvedība ilga nesaprātīgu laika posmu, uzņēmuma direktoriem un kapitālu daļu turētājiem tika nodarītas vērā ņemamas neērtības, kā arī radīta neskaidrība par uzņēmuma ikdienas lietu vešanu. Saistībā ar grūtībām nošķirt nemantisko kaitējumu no mantiskā kaitējuma, Cilvēktiesību tiesa nolēma piešķirt taisnīgu kompensāciju par mantisko un nemantisko kaitējumu kopā 1500000 portugāles eskudo apmērā, nenošķirot kāda daļa pienākas par katru no kaitējuma veidiem.[42] Pēc šī tiesas sprieduma trīs tiesneši izteica savas atsevišķās domas, nosakot, ka Cilvēktiesību tiesai būtu turpmāk jāatkāpjas no prakses, kad tā apšauba juridisko personu spēju izjust nemantisko kaitējumu. Tiesnešu atsevišķās domās arī minēts, ka dažas no ECK minētajām tiesībām un brīvībām tiešām ir attiecināmas tikai uz fiziskām personām, piemēram, ECK 2. un 3.pants, tomēr lielākā daļa no tām ir attiecināmas uz juridiskām personām. Juridisko personu pamattiesības varot tikt aizskartas arī no valsts puses un līdz ar to var tikt radīts nemantiskais kaitējums, kurš taisnīgi kompensējams. [43]

Lai gan arī pēc šī Cilvēktiesību tiesas sprieduma vispārīgi ir pieņemts, ka juridiskai personai var tikt nodarīts nemantiskais kaitējums un līdz ar to tiek plaši atzītas arī tā tiesības uz nemantiskā kaitējuma taisnīgu kompensāciju naudā, tomēr šajā lietā iedibinātie uzņēmumam nodarītā nemantiskā kaitējuma taisnīgas kompensēšanas kritēriji – uzņēmuma reputācija, neskaidrība lēmumu pieņemšanā vai plānošanā, traucējumi uzņēmuma vadīšanā, kā arī neērtības, kas bija jāpacieš uzņēmuma vadībai – nav kļuvuši par universāliem. Tie netiek uzskatīti par universāliem kritērijiem, jo, kaut gan arī tiek izmantoti vairākās Cilvēktiesību tiesu lietās[44], piešķirot taisnīgu kompensāciju par nemantisko kaitējumu, praksē bieži tie arī netiek pielietoti, un taisnīga kompensācija piešķirta pēc taisnīguma apsvērumiem vai vienkārši pasludinot, kas ir uzskatāms par taisnīgu kompensāciju konkrētajā gadījumā[45]. Līdz ar to Cilvēktiesību tiesas prakse attiecībā uz taisnīgas kompensācijas piešķiršanu par nemantisko kaitējumu juridiskām personām (uzņēmumiem) nav vienveidīga, jo nepastāv kritēriji, kurus Cilvēktiesību tiesa izmantotu visos gadījumos, taisnīgi kompensējot nemantisko kaitējumu.[46] Viena no lietām, kurā Cilvēktiesību tiesa uzņēmumam nodarīto nemantisko kaitējumu taisnīgi kompensēja vien pēc taisnīguma apsvērumiem bija 2006.gada lieta “Teltro Nic-Catv pret Poliju”[47]. Cilvēktiesību tiesa secināja, ka nemantiskais kaitējums netiktu taisnīgi kompensēts tikai un vienīgi ar ECK 6.panta pirmās daļas pārkāpuma konstatēšanu tiesas spriedumā, tāpēc piešķīra kompensāciju naudā. Lietā tika pārkāptas uzņēmuma ECK 6.panta pirmajā daļā minētās tiesības uz taisnīgu tiesu[48]. Arī 2007.gada lietā “Glas Nadezhda Eood and Elenkov pret Bulgāriju”[49] Cilvēktiesību tiesa nemantisko kaitējumu par ECK 10.panta pirmajā daļā minēto tiesību uz vārda brīvību un ECK 13.pantā ietverto tiesību uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu pārkāpumu[50] taisnīgi kompensēja pēc taisnīguma apziņas, lietas apstākļiem un tiesu prakses[51], atsaucoties uz 2004.gada lietu “Supreme Holy Council of the Muslim Community pret Bulgāriju”[52], kurā vienīgais noteiktais kritērijs arī bija taisnīguma apziņa. Lieta ir interesanta ar to, ka, pirmkārt, Cilvēktiesību tiesa par cietušo atzīst arī vienīgo kapitāldaļu turētāju, jo tā nosprieda, ka nepamatotais atteikums izsniegt licenci un izskatīt pieteicēju sūdzības tiesā, ir radījis nemantisko kaitējumu abiem pieteicējiem. Otrkārt, Cilvēktiesību tiesa, ņemot vērā, ka atteikums piešķirt licenci un atteikums pārskatīt lēmumu attiecās vienlīdz kā uz fizisko personu kā vienīgo kapitāldaļu turētāju, tā arī uz juridisko personu, taisnīgi kompensēja nemantisko kaitējumu EUR 5000 apmērā abām iepriekšminētajām personām, nenošķirot, cik no tā pienākas fiziskai personai un cik no tā pienākas juridiskai personai.[53]

Viena no lietām, kurā Cilvēktiesību tiesa izmantoja ar lietu „Comingersoll S.A. pret Portugāli” iedibinātos uzņēmumam nodarītā nemantiskā kaitējuma taisnīgas kompensācijas kritērijus, bija 2009.gada lieta “Dacia SRL pret Moldovu”[54]. Lietā tika pārkāptas ECK pirmā papildprotokola pirmajā pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu, kā arī ECK 6.panta pirmajā daļā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu. Uzņēmums piedalījās un uzvarēja izsolē par valstij piederoša nekustamā īpašuma privatizācijas tiesībām. Bija pagājuši četri gadi, kopš uzņēmums privatizēja valstij piederošu nekustamo īpašumu, kad nepamatoti tika atcelts lēmums par privatizāciju. Lēmuma atcelšanas rezultātā uzņēmumam tika atņemts nekustamais īpašums un atmaksāta samaksātā nauda par nekustamo īpašumu, bet netika atmaksāta īpašumā ieguldītā naudas summa. Uzņēmums vērsās tiesā ar lūgumu atcelt privatizācijas atcelšanas lēmumu, bet tiesa šo lēmumu atzina par tiesisku. Cilvēktiesību tiesa secināja, ka Moldova nebija ievērojusi ārējos normatīvos aktos paredzēto termiņu, kādā privatizācijas lēmums var tikt atcelts.[55] Uzņēmums paskaidrojumos minēja, ka ar viesnīcas atņemšanu tā vadība zaudēja darbu un uzņēmums vispār nevarēja turpināt darboties. Tā vadība piedzīvoja šoku, redzot, ka visas ieguldītās pūles un talants viesnīcas padarīšanā par ienesīgu biznesu, tika veltītas tikai tam, lai tiktu atņemts viņiem bizness. Cilvēktiesību tiesa papildu ar lietu „Comingersoll S.A. pret Portugāli” noteiktajiem kritērijiem ņēma vērā arī to, ka uzņēmuma darbība bija tikai un vienīgi saistīta ar atņemto hoteli un ka tā atņemšana izraisīja uzņēmuma darbības apturēšanu, darba zaudēšanu no vadības puses, kā arī cerības par plaukstošu biznesu. Tā nosprieda, ka nacionālo tiesu spriedumos atzītais par pieteicēju rīkošanos nelabticīgi vēl vairāk pasliktināja tās vadības emocionālo stāvokli un uzņēmuma reputāciju. Uzņēmumam tika piešķirta taisnīga kompensācija par mantisko kaitējumu EUR 2500000 apmērā un nemantisko kaitējumu EUR 25000 apmērā. [56]Arī 2011.gada Cilvēktiesību tiesas lietā “Shesti Mai Engineering OOD un citi pret Bulgāriju”[57] tika izmantoti lietā „Comingersoll S.A. pret Portugāli” noteiktie kritēriji nemantiskā kaitējuma taisnīgas kompensācijas piešķiršanā. Lietā tika pārkāptas ECK pirmā papildprotokola 1.pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu. Par pieteicējiem lietā bija uzņēmuma kapitālu daļu turētāji, proti, četras juridiskās un septiņas fiziskās personas. Strīda būtība sākās ar to, ka Uzņēmumu reģistrs reģistrēja kapitālu daļu turētāju sapulces, kurā piedalījās tikai 8% no kapitālu daļu turētājiem, lēmumu par jaunas valdes iecelšanu, neņemot vērā, ka 71.3% kapitālu daļu turētājiem bija liegts piedalīties sapulcē. Uzņēmumu reģistrā tika reģistrēti visi jaunās valdes pieņemtie lēmumi līdz brīdim, kad 4 gadus ilgas tiesvedības rezultātā tika uzlikts pienākums dzēst visus ierakstus no Uzņēmuma reģistra par jauno valdi un tās pieņemtajiem lēmumiem. Jaunā valde bija paspējusi likvidēt esošo kapitāldaļu reģistru, kura rezultātā 49.83% kapitālu daļu turētāji (pieteicēji) kļuva par 0.9% kapitālu daļu turētājiem. Tādējādi tika vājināta iepriekšējo kapitālu daļu turētāju ietekme uzņēmumā, liegts izmantot uzņēmuma īpašumus, kā arī uzņēmuma vārdā tika uzņemtas saistības pret citām personām.[58] Cilvēktiesību tiesa atzina, ka visām četrām lietā iesaistītajām juridiskām personām ir nodarīts nemantiskais kaitējums, kurš taisnīgi jākompensē un, vērtējot tā izpausmi, tika izmantoti iepriekš Cilvēktiesību tiesu praksē attīstītie kritēriji. Attiecībā uz divām juridiskām personām kapitāldaļu piederēšana uzņēmumā bija maza daļa no viņu biznesa, līdz ar to Cilvēktiesību tiesa secināja, ka netika radīts nekāds kaitējums uzņēmumu reputācijai, neskaidrības lēmuma pieņemšanā vai plānošanā, kā arī netika radīti traucējumi uzņēmuma vadīšanā un neērtības uzņēmuma vadībai.[59] Kaut gan arī Cilvēktiesību tiesa valsts nepamatotas rīcības rezultātā nekonstatēja nekādas negatīvas sekas, tomēr tā taisnīgi kompensēja nemantisko kaitējumu ar ECK pirmā papildprotokola 1.panta pārkāpuma konstatēšanu tiesas spriedumā. Cilvēktiesību tiesa attiecībā uz pārējām divām juridiskām personām nosprieda, ka tām nav radītas tādas negatīvas sekas, kuras nebūtu jau taisnīgi kompensētas ar kompensācijas piešķiršanu fiziskām personām, kurām abas juridiskās personas piederēja. Tomēr tā papildus noteica, ka taisnīga kompensācija abām juridiskām personām būs arī tiesas spriedums, ar kuru tiek konstatēts ECK pirmā papildprotokola 1.panta pārkāpums.[60]

Cilvēktiesību tiesu lietās, kur juridiskā persona nav uzņēmums, bet, piemēram, biedrība, politiska partija vai reliģiska organizācija netiek izmantoti ar lietu “Comingersoll S.A. pret Portugāli” iedibinātie kritēriji, jo tie attiecas tikai un vienīgi uz uzņēmumiem. Tāpat arī Cilvēktiesību tiesas praksē nav atvasināti citi kritēriji taisnīgas kompensācijas piešķiršanā. Līdz ar to taisnīga kompensācija par nemantisko kaitējumu pārsvarā tiek piešķirta vien pēc taisnīguma apsvērumiem[61] vai vienkārši pasakot, kas uzskatāms par taisnīgu kompensāciju. [62] Tomēr, kaut gan arī Cilvēktiesību tiesa reliģiskai organizācijai nodarīto nemantisko kaitējumu ir taisnīgi kompensējusi, neatspoguļojot nekādus kritērijus[63], praksē ir atrodams arī gadījums, kad kā kritērijs ir ņemts vērā tas, vai pārkāpuma rezultātā reliģiskai organizācijai ir bijušas grūtības īstenot savus reliģiskos mērķus.[64] Piemēram, Cilvēktiesību tiesa 2008.gada lietā “Religionsgemeinschaft Der Zeugen Jehovas un citi pret Austriju”[65] saistībā ar ECK 9.pantā nostiprināto tiesību uz reliģijas pārliecības brīvību un 11.pantā ietverto tiesību uz asociācijas brīvību pārkāpumiem[66], piešķirot par nemantisko kaitējumu reliģiskai organizācijai un četrām fiziskām personām taisnīgu kompensāciju, ņēma vērā, vai pārkāpumu rezultātā nav bijušas problēmas īstenot reliģiskos mērķus. Šī lieta ir nozīmīga arī ar to, ka netika vērtēta nemantiskā kaitējuma izpausme juridiskai un fiziskai personai atsevišķi, bet abiem piešķirta kopīga taisnīga kompensācija par nemantisko kaitējumu EUR 10000 apmērā

Nepieciešamība atsevišķi izdalīt morālo kaitējuma kā personiskā kaitējuma veidu

Kaut gan arī šobrīd Atlīdzinājuma likumā tiek atsevišķi izdalītas morālā kaitējuma un personiskā kaitējuma definīcijas (personiskā kaitējuma definīcijas atsevišķi vēl attiecībā uz fiziskām un juridiskām personām), to nav nepieciešams darīt.

Kopš Satversmes tiesas spriedumu par Atlīdzinājuma likuma 8.panta atbilstību Satversmes 92.panta trešajam teikumam[67] ir zudusi nepieciešamība izdalīt personiskā kaitējuma definīciju atsevišķi attiecībā uz fiziskām un juridiskām personām, jo personiskais kaitējums attiecībā uz šiem abiem subjektiem ir ikviens tai piemītošo nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums administratīvajā procesā.

Tāpat administratīvajā procesā nav arī nepieciešams atsevišķi izdalīt personisko un morālo kaitējumu, jo neatšķiras ne atbilstīga atlīdzinājuma mērķis (gūt apmierinājumu par tiesību nepamatotu aizskaršanu), ne tā tiesiskais pamats. Gan morālā kaitējuma, gan personiskā kaitējuma gadījumā tā atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats rodas līdz ar nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu nepamatotu aizskārumu, izņemot, kad tiek aizskartas fiziskas personas tiesības uz dzīvību, veselību, fizisko integritāti vai brīvību, kad papildu ir nepieciešams konstatēt arī reālas sekas. Arī iepriekš jau ir izteikti viedokļi, ka nav nepieciešams atsevišķi izdalīt personisko un morālo kaitējumu.[68] Līdz ar to Atlīdzinājuma likumā ir jāietver vienots nemantiskā kaitējuma jēdziens, izslēdzot morālā un personiskā kaitējuma jēdzienus. Raksta autors, ietekmējoties no Satversmes 92.panta trešajā teikumā lietotās terminoloģijas, uzskata, ka administratīvajā procesā līdzšinējo morālā un personiskā kaitējuma jēdzienu vietā jāietver nemantiskā aizskāruma jēdziens, nosakot, ka nemantiskais aizskārums ir aizskārums, kas ar nepamatotu valsts pārvaldes rīcību administratīvajā procesā nodarīts privātpersonas pamattiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm.

Kopsavilkums:

  1. Juridiskai personai nodarītā personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats Satversmes 92.panta trešā teikuma izpratnē rodas līdz ar nepamatotu valsts pārvaldes rīcību administratīvajā procesā – nav nepieciešams konstatēt kaitējumu jeb reālas sekas. Arī Cilvēktiesību tiesas praksē juridisko personu nemantiskā kaitējuma taisnīgas kompensācijas tiesiskais pamats tiek konstatēts līdz ar ECK vai tās papildprotokolos ietverto pamattiesību pārkāpumu, un aizskāruma rezultātā radušās sekas tiek ņemtas vērā tikai un vienīgi, piešķirot taisnīgu kompensāciju.
  2. Pierādīšanas līdzekļi juridiskai personai nodarītā personiskā kaitējuma atbilstīgā atlīdzināšanā ir izmantojami tikai un vienīgi pēc personiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata konstatēšanas, pierādot personiskā kaitējuma rezultātā radušās sekas un citus faktus, kas tieši ietekmē atlīdzinājuma veida un apmēra izvēli.
  3. Nav pamata izdalīt atsevišķas personiskā kaitējuma definīcijas fiziskai un juridiskai personai, jo personiskais kaitējums attiecībā uz šiem subjektiem ir ikviens tai piemītošo nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu nepamatots aizskārums.
  4. Cilvēktiesību tiesas praksē nav izveidojušies kritēriji nemantiskā kaitējuma taisnīgai kompensēšanai, kuri būtu pielietojami visos gadījumos, kad tiek aizskartas juridiskai personai piemītošās pamattiesības.
  5. Nav nepieciešams administratīvajā procesā izdalīt morālā un personiskā kaitējuma jēdzienus. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzinājuma likumā līdzšinējo morālā un personiskā kaitējuma vietā ir jāietver jēdziens „nemantiskais aizskārums”, nosakot, ka nemantiskais aizskārums ir aizskārums, kas ar nepamatotu valsts pārvaldes rīcību administratīvajā procesā nodarīts privātpersonas pamattiesībām vai ar likumu aizsargātām interesēm.
  6. Ir jāveic grozījumi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzinājuma likumā, nosakot, ka nemantiskā aizskāruma tiesiskais pamats tiek uzskatīts par pierādītu, kad ir pierādīts privātpersonas pamattiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums, izņemot, kad valsts pārvaldes rīcība ir vērsta pret tiesībām uz dzīvību, veselību, brīvību vai fizisko integritāti.
  7. Ir jāveic grozījumi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzinājuma likumā, nosakot, ka pierādīšanas līdzekļi izmantojami pēc nemantiskā aizskāruma tiesiskā pamata konstatēšanas, izņemot, kad valsts pārvaldes rīcība ir vērsta pret tiesībām uz dzīvību, veselību, brīvību vai fizisko integritāti, kad ir nepieciešams pierādīt reālu kaitējumu

* Raksta pirmspublikācija žurnālā “Jurista Vārds”

[1] Par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajam teikumam: Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2012.gada 6.jūnija spriedums lietā Nr. 2011-21-01, 6.punkts. Pieejams: www.tiesas.lv [aplūkots 2014.gada 19.martā]

[2] Skat. Latvijas Republikas Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama 2011.gada 15.marta spriedumu lietā Nr. A420458811. Pieejams: www.tiesas.lv [aplūkots 2014.gada 22.jūnijā]

[3] Par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajam teikumam: Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2012.gada 6.jūnija spriedums lietā Nr. 2011-21-01, 6.punkts. Pieejams: www.tiesas.lv [aplūkots 2014.gada 19.martā]

[4] Latvijas Republikas Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama 2012.gada 22.novembra spriedums lietā Nr. A420458811. Pieejams: www.tiesas.lv [aplūkots 2014.gada 18.jūnijā]

[5] Turpat 7.punkts

[6] Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzinājuma likums: LR likums, II nodaļa. Latvijas Vēstnesis, 2005.gada 17.jūnijs, nr. 96 (3254).

[7] Par to, ka ne visos gadījumos ir nepieciešams konstatēt reālas sekas, skat.: Par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajam teikumam: Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2012.gada 6.jūnija spriedums lietā Nr. 2011-21-01, 6.punkts. Pieejams: www.tiesas.lv [aplūkots 2014.gada 19.martā]

[8] Jēdziens “privātpersona” rakstā tiek lietots Administratīvā procesa likuma izpratnē.

[9] Par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajam teikumam: Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2012.gada 6.jūnija spriedums lietā Nr. 2011-21-01, 6.punkts. Pieejams: www.tiesas.lv [aplūkots 2014.gada 19.martā]; Ilze Gredzena. Valsts atbildība un tās veidi. Zaudējumu atlīdzība administratīvajā procesā. Rīga: PROVIDUS, 2004, 15.lpp; Mareks Butāns. Valsts atbildība par tiesību aizskārumiem. Likums un Tiesības 1.sējums, Nr.4, 114.lpp.

[10] Kā izņēmums ir aizskārums fiziskas personas tiesībām uz dzīvību, veselību, brīvību vai fizisko integritāti, kad aizskārums ir iespējams tikai, radot reālu kaitējumu; Par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajam teikumam: Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2012.gada 6.jūnija spriedumā lietā Nr. 2011-21-01 Tieslietu ministrija izteica šādu viedokli: “Atlīdzība neesot iespējama, ja kaitējums nav nodarīts. Tādējādi tiesības uz atlīdzinājumu pamatā veidojot divi elementi: tiesību vai tiesisko interešu aizskārums un tā rezultātā nodarītais kaitējums. Ja kaut viena no šiem elementiem trūkstot, tad neesot tiesību uz atlīdzinājumu Satversmes 92. panta izpratnē”. Šāda interpretācija ir patvaļīga un nepamatota – to atzina arī Satversmes tiesa ar spriedumu iepriekšminētajā lietā.

[11] Edvīns Danovskis. Publiskas personas publiski tiesiskās atbildības priekšnoteikumi. Inovāciju juridiskais nodrošinājums. Latvijas Universitātes 70. konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012, 228.lpp.

[12] Latvijas Republikas Administratīvās apgabaltiesas 2007.gada 25.aprīļa spriedums lietā Nr. A42402205. Pieejams: www.tiesas.lv [aplūkots 2014.gada 26.aprīlī]

[13] Latvijas Republikas Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 12.aprīļa spriedums lietā Nr. A42606907; Latvijas Republikas Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 25.februāra spriedums lietā Nr.A42427906; Latvijas Republikas Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama 2014.gada 16.aprīļa spriedums lietā Nr. A420372013. Pieejami: www.tiesas.lv [aplūkoti 2014.gada 26.aprīlī]

[14] Latvijas Republikas Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 26.septembra spriedums lietā Nr. A42801909. Pieejams: www.tiesas.lv [aplūkots 2014.gada 26.aprīlī]

[15] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 23.aprīļa spriedums lietā Nr. A42231804 SKA – 146/2008. Pieejams: www.tiesas.lv [aplūkots 2014.gada 26.aprīlī]

[16] Latvijas Republikas Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 21.maija spriedums lietā Nr. A42910609. Pieejams www.tiesas.lv [aplūkots 2014.gada 26.aprīlī]

[17] Juridiskām personām personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir tāds pats kā fiziskām personām, ja vien netiek nepamatoti aizskartas tiesības uz dzīvību, veselību, brīvību vai fizisko integritāti. Līdz ar to apstāklis, ka par pieteicēju lietā bija fiziska persona, nav nozīmes.

[18] Latvijas Republikas Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 18.oktobra spriedums lietā Nr. A420599910, 15.2. punkts. Pieejams: www.tiesas.lv [aplūkots 2014.gada 19.martā]

[19] Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzinājuma likums: LR likums, 11.panta otrā daļa. Latvijas Vēstnesis, 2005.gada 17.jūnijs, nr. 96 (3254).

[20] Kā minēts iepriekš, tad personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats nav konstatējams, bet pierādāms gadījumos, kad nepamatota valsts pārvaldes rīcība ir vērsta pret fiziskas personas tiesībām uz dzīvību, veselību, brīvību vai fizisko integritāti.

[21] Loģiski rodas jautājums, vai vispār Atlīdzinājuma likumā ir nepieciešams izdalīt morālo un personisko kaitējumu, ja personiskais kaitējums, tāpat kā morālais kaitējums, tiek konstatēts līdz ar nepamatotu tiesību aizskārumu. Par to, ka nav nepieciešams izdalīt skat. raksta nodaļu “Nepieciešamība atsevišķi izdalīt morālo kaitējumu kā personiskā kaitējuma veidu”.

[22] Personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskā pamatā ietilpst reālas sekas tad, kad tiek aizskartas fiziskas personas tiesības uz dzīvību, veselību, brīvību vai fizisko integritāti.

[23] Par pierādīšanas līdzekļu izmantošanu morālā kaitējuma prasībās skat.: Danovskis E. Morālā kaitējuma atlīdzināšana administratīvajās lietās. Tiesu prakses apkopojums, 26.lpp. Pieejams: www.at.gov.lv [aplūkots 2014.gada 1.maijā]

[24] Kā redzams, tad abos gadījumos tiek prasīts atbilstīgs atlīdzinājums par tiesību uz pulcēšanos brīvību nepamatotu aizskārumu, tomēr juridiskai personai nepamatoti tiek uzlikts papildu pienākums – pierādīt tiesību nepamatota aizskāruma atbilstīga atlīdzinājuma tiesisko pamatu ar pierādīšanas līdzekļiem.

[25] Skat.: Latvijas Republikas Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama 2011.gada 15.marta spriedumu lietā Nr. A420458811; Latvijas Republikas Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama 2012.gada 22.novembra spriedumu lietā Nr. A420458811; Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta administratīvo lietu departamenta 2012.gada 14.septembra spriedumu lietā Nr. A420458811. Pieejami: www.tiesas.lv [aplūkots 2014.gada 18.jūnijā]

[26] Alastair Mowbray. Cases and material on European Convention on Human rights. Oxford University Press: 2001, 728.p; No ECK 41.panta izriet tiesības uz nemantiskā kaitējuma, mantiskā kaitējuma un tiesāšanās izdevumu un ar to saistīto izdevumu taisnīgu kompensāciju.

[27] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 6.aprīļa spriedums lietā Nr. 35382/97 Comingersoll S.A. v. Portugal. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]

[28] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999.gada 8.decembra spriedums lietā Nr. 23885/94 Freedom and Democracy Party (ÖZDEP) v. Turkey. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]

[29] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994.gada 19.decembra spriedums lietā Nr. 15153/89 Vereinigung demokratischer Soldaten Österreichs and Gubi v. Austria. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]

[30] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008.gada 31.augusta spriedums lietā Nr. 40825/98 Religionsegemeinschaft Der Zeugen Jehovas and Others v. Austria. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]

[31] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 6.aprīļa spriedums lietā Nr. 35382/97 Comingersoll S.A. v. Portugal. 32-37. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]; Par to, ka ar šo spriedumu tiek vispārīgi atzītas juridisko personu tiesības uz nemantiskā kaitējuma taisnīgu kompensēšanu tāpēc, ka tas ir nodarīts tieši juridiskai personai, nevis tās dalībniekiem, dibinātājiem un citām saistīām personām, kas ir fiziskas personas, skat.: Marius Emberland. Compensating companies for non-pecuniary damage: Comingersoll S.A. v. Portugal and the ambivalent expansion of the ECHR scope: The British Yearbook of international law 2003. Oxford university press: 2004, page 410.

[32] Šajā spriedumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pirmo reizi skaidroja, ka pašām juridiskām personām var nodarīt nemantisko kaitējumu un ka tā iemesla dēļ tām jābūt tiesībām uz taisnīgu kompensāciju. Tā atkāpās no prakses, kad taisnīgi kompensēja nemantisko kaitējumu, jo juridiskās personas dibinātāji, dalībnieki vai citas ar to saistītās personas (fiziskas personas) ir pārcietušas nemantisko kaitējumu, kurš taisnīgi kompensējams, skat.: Marius Emberland. Compensating companies for non-pecuniary damage: Comingersoll S.A. v. Portugal and the ambivalent expansion of the ECHR scope: The British Yearbook of international law 2003. Oxford university press: 2004, page 410-430.

[33] Tā nepaskaidroja, vai taisnīgi kompensēts tiek tādēļ, ka pašai juridiskai personai var nodarīt nemantisko kaitējumu vai tādēļ, ka nemantiskais kaitējums ir nodarīts ar to saistītajām fiziskām personām (valdes locekļiem, īpašniekiem), skat.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1997.gada 3.jūlija spriedums lietā Nr. 17849/91 Pressos Compania Naviera S.A. and Others v. Belgium; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 4.aprīļa spriedums lietā Nr. 30342/96 Academy Trading Ltd. and Others v. Greece; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994.gada 19.decembra spriedums lietā Nr. 15153/89 Vereinigung demokratischer Soldaten Österreichs and Gubi v. Austria, para. 60-62. Pieejami: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkoti 2014.gada 4.jūljā].

[34] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999.gada 28.jūlija spriedums lietā Nr. 22774/93 Immobiliare Saffi v. Italy. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]; Lietā tika pārkāptas uzņēmuma ECK pirmā papildprotokola 1.pantā minētās tiesības uz īpašumu un ECK 6.panta pirmajā daļā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu, jo trīspadsmit gadu laikā nebija iespējams izpildīt spriedumu, ar kuru īrnieks tiktu izlikts ārā no dzīvokļa.

[35] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1992.gada 27.februāra spriedums lietā Nr. 12407/86 Manifattura v. Italy. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]

[36] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999.gada 8.decembra spriedums lietā Nr. 23885/94 Freedom and Democracy Party (ÖZDEP) v. Turkey. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]

[37] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 6.aprīļa spriedums lietā Nr. 35382/97 Comingersoll S.A. v. Portugal, para. 32-37. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]

[38] Dažus mēnešus pirms sprieduma Cilvēktiesību tiesas lietā “Comingersoll S.A. pret Portugāli” taisnīgi kompensējot nemantisko kaitējumu juridiskai personai, tiesa noteica, ka atklāts paliek jautājums, vai juridiska persona var prasīt nemantiskā kaitējuma taisnīgu kompensāciju par reputācijai nodarīto aizskārumu, skat.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 11.janvāra spriedums lietā Nr. 31457/96 News Verlags GmbH & Co.KG v. AUSTRIA, para. 66. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 4.jūlijā]

[39] Skat.: Marius Emberland. Compensating companies for non-pecuniary damage: Comingersoll S.A. v. Portugal and the ambivalent expansion of the ECHR scope: The British Yearbook of international law 2003. Oxford university press: 2004, page 409-430.

[40] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 6.aprīļa spriedums lietā Nr. 35382/97 Comingersoll S.A. v. Portugal, para. 32-37. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]. Pirms 2000.gada sprieduma Comingersoll S.A. v. Portugal Eiropas Cilvēktiesību tiesa gadījumos, kad atzina juridisko personu spēju izjust nemantisko kaitējumu, pārsvarā taisnīgi kompensēja to vien ar ECK vai tās papildprotokolos ietverto pamattiesību pārkāpumu. Pirmais spriedums, kurā nemantiskais kaitējums tika taisnīgi kompensēts naudā bija Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999.gada lietā Nr. 23885/94 Freedom and Democracy Party (ÖZDEP) v. Turkey.

[41] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 6.aprīļa spriedums lietā Nr. 35382/97 Comingersoll S.A. v. Portugal, para. 32-37. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]

[42] Turpat, para. 37.

[43] Turpat, tiesnešu atsevišķās domas “Concurring opinion of judge Rozakis joined by judges Sir Nicolas Bratza, Caflisch and Vajic”

[44] Piemēram, skat.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011.gada 10.septembra spriedums lietā Nr. 17854/04 Shesti Mai Engineering OOD and Others v. Bulgaria; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 7.jūnija spriedums lietā Nr. 38433/09 Centro Europa 7 S.R.L. and Di Stefano v. ITALY; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009.gada 24.februāra spriedums Nr. 3052/04 Dacia SRL v. Moldova; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 26.oktobra lieta Nr. 46159/99 Rock Ruby Hotels LTD v. Turkey; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001.gada 2.augusta spriedums lietā Nr. 35972/97 Grande Oriente Dītalia di palazzo giustiniani v. Italy; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 18.maija spriedums lietā Nr. 36668/97 Fertiladour S.A. v. Portugal; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003.gada 3.aprīļa spriedums lietā Nr. 34999/97 C. SPA v. Italy; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001.gada 27.februāra spriedums lietā Nr. 44445/98, W.I.E. S.N.C. v. Italy; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001.gada 20.decembra spriedums lietā Nr. 46380/99 LSI Information Technologies v. Greece; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.gada 15.novembra spriedums lietā Nr. 49495/99 S.A. Sitram v. Belgium; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.gada 11. Jūlija spriedums lietā Nr. 53594/99 Alithia Publishing company v. Cyprus; Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi lietās Tor Di Valle Costruzioni S.P.A. C v. Italy (no. 1 – no. 8); Pieejami: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkoti 2014.gada 1.aprīlī]

[45] Piemēram, skat.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008.gada 12.februāra spriedums lietā Nr. 14385/04 Oferta Plus S.R.L. v. Moldova; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 16.novembra spriedums lietā Nr. 39442/98 Sotiris and Nikos Koutras Attee v. Greece; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003.gada 15.jūlija spriedums lietā Nr. 32559/96 Fortum Corporation v. Finland; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006.gada 10.janvāra spriedums lietā Nr. 48140/99 Teltro Nic-Catv v. Poland; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007.gada 11.oktobra spriedums lietā Nr. 14134/02 Glas Nadezhda Eood and Elenkov v. Bulgaria. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 2.martā]. Pieejami: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 2.martā]

[46] Ne tikai attiecībā uz uzņēmumiem, bet arī vispārīgi attiecībā uz juridiskām personām nav izveidojušies universāli kritēriji, piešķirot taisnīgu kompensāciju.

[47] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006.gada 10.janvāra spriedums lietā Nr. 48140/99 Teltro Nic-Catv v. Poland. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]

[48] Uzņēmumam tika liegta piekļuve tiesai, jo uzņēmums nevarēja atļauties samaksāt pārlieku lielās tiesas nodevu prasības iesniegšanai, kuras bija lielākas pat par uzņēmuma 1997.gada pirmo desmit mēnešu apgrozījumu

[49] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007.gada 11.oktobra spriedums lietā Nr. 14134/02 Glas Nadezhda Eood and Elenkov v. Bulgaria. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 2.martā]

[50] Lietā uzņēmums pieteicās licencei, lai varētu raidīt reliģisko radio staciju, taču to atteica izsniegt, nepamatojot, kuriem no licences piešķiršanas kritērijiem tas neatbilst. Lēmums, ar kuru atteica piešķirt licenci, nebija nedz apstrīdams, nedz pārsūdzams.

[51] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007.gada 11.oktobra spriedums lietā Nr. 14134/02 Glas Nadezhda Eood and Elenkov v. Bulgaria. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 2.martā], para 75.

[52] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004.gada 16.decembra spriedums lietā Nr. 39023/97 Supreme Holy Council of the Muslim Community v. Bulgaria. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]

[53] Turpat, para 116.

[54] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009.gada 24.februāra spriedums Nr. 3052/04 Dacia SRL v. Moldova. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]

[55] Turpat, para. 6-12

[56] Turpat, para. 58-62

[57] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011.gada 10.septembra spriedums lietā Nr. 17854/04 Shesti Mai Engineering OOD and Others v. Bulgaria. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]

[58] Turpat, para. 79-92

[59] Turpat, para. 114-115

[60] Turpat, para. 114-115

[61] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009.gada 7.aprīļa spriedums lietā Nr. 18491/07 Hyde Park and Others v. Moldova; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 14.septembra spriedums lietā Nr. 6991/08 un 15084/08 Hyde Park and Others v. Moldov; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009.gada 15.janvāra spriedums lietā Nr. 74651/01 Association of citizens Radko & Paunkovski v. The former Yugoslav Republic of Macedonia; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001.gada 17.jūlija spriedums lietā Nr. 39288/98 Association Ekin v. France; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014.gada 14.janvāra spriedums lietā Nr. 47732/06 Association of victims of Romanian judges and others v. Romania; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004.gada 16.decembra spriedums lietā Nr. 39023/97 Supreme Holy Council of the Muslim Community v. Bulgaria; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998.gada 25.maija spriedums lietā Nr. 20/1997/804/1007 Socialist party and others v. Turkey; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005.gada 20.oktobra spriedums lietā Nr. 59489/00 United Macedonian organisation Ilinden – Pirin and others v. Bulgaria; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001.gada 17.jūlija spriedums lietā Nr. 39288/98. Pieejami: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkoti 2014.gada 2.martā]

[62] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994.gada 19.decembra spriedums lietā Nr. 15153/89 Vereinigung demokratischer Soldaten Österreichs and Gubi v. Austria; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014.gada 12.jūnija spriedums lietā Nr. 33203/08 Biblical centre of the Chuvash Republic v. Russia. Pieejami: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkoti 2014.gada 1.aprīlī]

[63] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004.gada 16.decembra spriedums lietā Nr. 39023/97 Supreme Holy Council of the Muslim Community v. Bulgaria. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]; Lietā tika pārkāptas musulmaņu savienības tiesības uz reliģijas brīvību, jo tika pieņemts likums, ar kuru uzlika pienākumu Bulgārijā eksistējošām musulmaņu savienībām saplūst un ievēlēt vienu kopīgu līderi. Cilvēktiesību tiesa, taisnīgi kompensējot nodarīto nemantisko kaitējumu, vien konstatēja, ka ir nodarīts nemantiskais kaitējums un tas ir taisnīgi kompensējams ar EUR 5000 piešķiršanu.

[64] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008.gada 31.augusta spriedums lietā Nr. 40825/98 Religionsegemeinschaft Der Zeugen Jehovas and Others v. Austria. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]

[65] Turpat

[66] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008.gada 31.augusta spriedums lietā Nr. 40825/98 Religionsgemeinschaft Der Zeugen Jehovas and Others v. Austria. Pieejams: www.hudoc.echr.coe.int [aplūkots 2014.gada 1.aprīlī]; Četras fiziskas personas bija iesniegušas iesniegumu ar lūgumu piešķirt juridiskas personas statusu reliģiskai organizācijai, kas tai saskaņā ar likumu pienācās. Tikai pēc 20 gadiem šāds statuss tika piešķirts.

[67] Par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajam teikumam: Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2012.gada 6.jūnija spriedums lietā Nr. 2011-21-01. Pieejams: www.satv.tiesa.gov.lv [aplūkots 2014.gada 3.martā]

[68] Par to, ka nav nepieciešams izdalīt personisko un morālo kaitējumu, skat.: Edvīns Danovskis. Publiskas personas publiski tiesiskās atbildības priekšnoteikumi. Inovāciju juridiskais nodrošinājums. LU 70. konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012, 230.lpp.; Linda Reneslāce. Personiskā kaitējuma institūta problemātika administratīvajā procesā. Rīga: 2013. Nav publicēta; Par to, ka civiltiesībās ir nepieciešams atradināties no morālā kaitējuma jēdziena un tā vietā lietot jēdzienu „mierinājuma nauda”, skat.: Kalvis Torgāns. Mierinājuma naudas noteikšanas pamats un apmērs. Augstākās Tiesas Biļetens, 2014.gada aprīlis, Nr.8, 30.lpp. Pieejams: www.at.gov.lv [aplūkots 2014.gada 4.maijā]